Kā pie vienas Latgales saimes atnācis senvārds medus foļvarka, kas skan autentiskāk nekā daudzviet izmantotais bišu muiža 8
Juris Viļums, žurnāls “Baltijas Koks”
Tikko kā valdība 2020. gada 12. martā pieņēma lēmumu par pilnīgu mājsēdi saistībā ar vīrusa izplatību, Māris Igavens ar sievu un abiem bērniem sakrāmēja Rēzeknes dzīvokļa mantas un pārcēlās uz dzīvošanu savā lauku īpašumā netālu no Rāznas ezera, kur senā, neparasti atjaunotā saimniecībā vietas pietiek gan pašiem, gan bitēm, gan ciemiņiem – tūristiem kaut vai ar lielo autobusu.
Kas īpašs šai vietai, kur patīk būt gan ģimenes lokā, gan runāt ar tālākiem viesiem? To mēģināšu garšīgi izstāstīt nākamajās rindās.
Garšīgi?
Mēs katru dienu viens otram bieži jautājam: «Kā iet?» Par atbildi saņemot un dodot tik parasto, sauso un pēc būtības neko nepasakošo labi vai normāli.
Kad nākamreiz būsiet kādā ceļojumā, piemēram, Latgales pusē, tad piedāvāju būt nedaudz vairāk radošiem – uz šo pašu jau sen noslīpēto jautājumu: «Kā iet?» atbildiet kādā neparastākā vārdā, piemēram: «Garšīgi!» Un patiesi, šis vārds ļoti labi piestāv arī Māra stāstiem par viņa ceļu uz savu senču mājām.
Šo pusmuižu jeb, kā Latgalē joprojām bieži saka, foļvarku iegādājās vēl Māra vecvectēvs 1926. gadā, toreiz atceļojot no Ludzas puses – dzimtas uzvārds joprojām nes vēstījumu par piederību tā sauktajiem Ludzas igauņiem jeb luciem – ļoti savdabīgai etniskai grupai, kas vēl līdz 20. gs. vidum bija saglabājusi arī savas tradīcijas un valodu.
Pēdējā laikā šad tad dzirdam par kāda pētījuma rezultātiem – grāmatā izdotas Ludzas igauņu pasakas, diskā ieskaņotas senās dziesmas… Bet romantiskais un neparastais vārds foļvarka nāk nevis no igauņu vai poļu valodas (kā daudziem šķiet), bet gan vācu puses, jo cēlies no vārda vorwerk – tātad darbam.
Šādas pusmuižas agrāk bija gana parasta saimnieciska vienība (vienai muižai tās varēja būt arī desmit un vairāk), kuras pārvaldītājs maksāja renti.
Vecvectēvam bija gana smagi jāstrādā, lai šādu īpašumu iegādātos. Viņš prata kalēja darbus un uzturēja muižkunga zirgus, tie peldināti tepat Rēzeknes upītē. Pēdējo maksājumu par īpašumu veica pašā Otrā pasaules kara priekšvakarā, kad izdevīgi esot pārdevis brašu zirgu – godalgoto Rēzeknes hipodroma rikšotāju Frēliksu…
Bet Māris dzimis un audzis Rīgā – tur vēl paguva iestāties 10. klasē, kad 1991. gadā viņa vecāki izlēma atgūt senču īpašumu un pārcēlās uz Kaunatas pagasta Batņiem.
Klāt pie vecvectēva zemes ar laiku ieguvuši arī blakus esošo ēku, kādreizējā muižnieka Dzjubina saimniekmāju – tajā skolnieks Māris kurinājis ščiteņu (krāsni) un gatavojies eksāmeniem. Ļoti iepatikušies augstie griesti un apkārtne – uzreiz sev atzīmējis, ka šai vietai ir vērtība – arī tūrisma potenciāls.
Pabeidzis Kaunatas vidusskolu. Tad izrādījās, ka tepat blakus – Rēzeknē – ir jau izveidota augstskola, kurā var studēt arī tūrisma jomas pamatus. Pie reizes izmantojis iespēju maģistrantūras laikā aizbraukt uz Dāniju un vienu semestri smelties Eiropas iedvesmas.
Tur pieredzētais un piedzīvotais Mārim devis pamatu daudziem nākotnes darbiem un projektiem – izveidots Rēzeknes Biznesa centrs, strādājis pie jauno uzņēmumu ideju attīstības Rēzeknes biznesa inkubatorā, darbojies Latgales aparātbūves tehnoloģiskajā centrā (toreiz uz reģionu tika atvests pirmais 3D printeris), rakstījis un īstenojis projektus arī Rēzeknes Tehnoloģiju akadēmijā…
Un aizvien paralēli domājis par iespējām, kā atjaunot un attīstīt īpašumu netālu no Rāznas ezera Rēzeknes upītes ielokā. Brālis darbojies lauksaimniecības jomā, taču Mārim tā nešķita sirdslieta. Līdz garšīgais medus devis atbildi uz visiem jautājumiem! Arī Māra vectēvs bijis bitenieks. Tātad izlemts: bites, lai arī ar tām nekad neko nevar zināt…
Jaunajā mājā ir vecā māja ar visu lielo krāsni
Ar daļēju Lauku atbalsta dienesta pārraudzīto programmu atbalstu Māris uzsāka vērienīgu projektu – rekonstruēt veco koka ēku.
Kādreiz tā bijusi pat 21 metru gara, tiesa, daļa jau padomju laikos bija pārdota un aizvesta prom, taču vecās mājas šarms vilināja Māra iztēli un viņš izlēma pēc iespējas to saglabāt, tāpēc izšķīrās par tuvākajā apkārtnē nedzirdētu rīcību – vecā māja ar visu 2×3 metrus lielo krāsni (tātad vēsturisko pavardu!) tika ieprojektēta topošā bišu paviljona rasējumos.
Par krāsns saglabāšanu vēl kādu laiku šaubījies, taču mamma Veneranda toreiz pārliecinājusi, ka tā ir liela vērtība, un tagad tas atpelnās, jo te top patiesi garšīga maize, pankūkas un citi gardumi, ar ko tiek cienāti gan tūristi, gan tāds gana nejaušs klausītājs kā es. Ciemiņi vienmēr ir pārsteigti par ēkas iekšienē atrasto māju mājā ar visu veco laiku krāsni.
Arhitekti jau sākumā ir Mārim neatlaidīgi jautājuši: ko tad viņš šeit īsti grib? Pats dzīvot, viesus uzņemt vai nodarboties ar biškopību?
Sākotnēji pašam dzīvot nebija plānots, bet abas pārējās funkcijas varētu gan apvienot. Tas, protams, sarežģīja projektēšanas un būvniecības padarīšanu.
Pakāpeniski, soli pa solim ir iets uz priekšu – daļa jaunās mājas ir celta uz koka kolonām tā, lai vajadzības gadījumā veco māju faktiski varētu arī vienkārši iznest ārā (lai arī neviens to neplāno). Tomēr uz vecās ēkas sienām nevarēja balstīt jauno būvi.
Arhitekti bija ieteikuši labāk vispār nojaukt to veco koka māju un pēc tam kādu sienas elementu ienest jaunajā būvē. Tā varētu darīt, un daudz kur tāds risinājums ir redzēts, taču tas vairs nenestu tādu emocionālo svaru, kā tagad. Būtībā tieši vecā māja ir visas saimniecības galvenais šarms!
Ēkas pirmajā stāvā viss ir atvēlēts biškopības un viesu uzņemšanas vajadzībām.
Pirms pāris gadiem Igaveni sākuši pieņemt ekskursijas. Šeit var apskatīt vēsturisko mājas sirdi un izpētīt Upeslāču plašo produkcijas klāstu: medu, vasku, propolisu… Ciemiņš var baudīt pankūkas un klausīties garšīgos saimnieku stāstus par foļvarku un dzimtas vēsturi.
Netālu ir arī latgaļu senkapi un tuvā apkārtnē vairāki pilskalni, bet tepat aiz lielā loga var apskatīt bišu saimes dzīvi – neviens kukainis neiedzels.
Viss tieši tā, kā saimnieki par sevi ierakstījuši aprakstā tīmekļvietnē: «Latgales lauku vide, kur mierpilna atpūta saskaras ar dravas enerģiju un Rāznas svaigo gaisu. (..) ikvienam interesentam ir iespēja iepazīties ar bišu saimes bioloģiju, primāro biškopības produktu iegūšanas tehnoloģiju un baudīt produkcijas degustāciju kompleksā ar senā malkas krāsnī pagatavotiem vietējo lauku labumiem.»
Saimniecības koncepts šeit ir pielīdzināms tādai klasiskajai īru alus vai viskija darītavai, kur gluži kā muzejā var izsekot visam ražošanas ceļam – no grauda līdz gatavam produktam stikla traukā –un, protams, to arī uz vietas degustēt!
Mājas otrajā stāvā tagad mitinās Igavenu saime, un dzīvoklis Rēzeknē nav aktuāls. Abi jaunie vecāki rēķina, ka laukos dzīvošana lētāka: pašiem retāk uz veikalu iešana un bērniem ik uz soļa nav lieku kārdinājumu. Bērni ir priecīgi par lauku plašumu un daudz nebēdā, ja gadās noķert arī kādu skabargu.
Māja tomēr nav pabeigta. Māris vēl aizvien slīpē ieceres, kā labāk saorganizēt visu saimniecību tā, lai pašiem labi un ciemiņiem maksimāli ērti. Vēl varētu iekārtot istabas arī trešajā līmenī.
Vienā mājas galā dzīvot paši, otrā izveidot bišu viesnīcas apartamentu, kurā viesis var baudīt medus mēnesi vai tikai vienu nakti un tikt apņemts ar bišu auru – uz balkona var uzlikt arī bišu saimi… Ideju Mārim patiešām netrūkst, lai gan ar to īstenošanu viņš nesteidzas: cenšas visu kārtīgi apdomāt un izvērtēt, vai atmaksāsies.
Pirmajā stāvā ne bez piedzīvojumiem ir tapusi slīpētā betona grīda. Vietējie meistari toreiz negribējuši saprast, ko saimnieks izdomājis. Paveicies, ka uz Rēzekni bija atbraukuši meistari no Rīgas, kas pie reizes piekrituši arī darbam vēl vienā objektā. Rezultātā ir patiesi patīkama grīdas virsma, kas draudzīga arī uzkopšanai.
Mājas jumtam un arī ārējo sienu apdarei izmantotas Tallinas brīvdabas muzejā uzietās un vēlāk arī no Igaunijas atvestās īpaši veidotās egles koka skaidas (lubiņas), kas gluži kā tādi puzles gabaliņi iegulst viens otrā, jo katrai skaidai vienā pusē ir izveidota dziļāka gropīte.
Savukārt iekšējai apdarei izmantots kvalitatīvais, bet reizē arī salīdzinoši lētais koka saplāksnis – Rēzeknes finiera rūpnīcas ražojumu atgriezumi.
Igaunijā noskatīta arī ideja par apdari kāpņu telpas sienām – nelīdzenais apmetums kā senajos laikos. Vietējie meistari atkal brīnījušies, ka tā nevarot, vajagot visu līdzeni un precīzi. Beigās Māris pats meklējis javas recepti un piesaistījis pāris jauno amatnieku, kas apmetumu veidoja ar cimdiem. Gatavs!
Arī bišu apsaimniekošanā ir neparastākas metodes izmēģinātas. Tā savulaik iegādāti norvēģu standarta stropi ar visiem rāmīšiem.
Izrādījies, ka pašu vecās metodes mūsu platuma grādos tomēr strādā labāk – bites ienes vairāk medus. Toties tagad norvēģu stils patiesi labi noder kā interjera elements Māra darbistabā, kur uz galda nolikts lielais iekostā ābola (Apple) datorekrāns un stropi konvertēti par dokumentu skapīšiem.
Aiz loga Rāznas pusē riet saule. Šeit pat blakus vēl vecvectēva mājā joprojām dzīvo arī Māra mamma un māla kleķa kūtiņā tur bariņu aitu. Mazbērniem ir ko līdzi skriet. Bet pāri pagalmam ir kāda cita vecā ēka, kurā Māra tēvam bija ierīkota kalēja smēde. Senais un mūsdienīgais šeit labi sadzīvo un stiprina viens otru ik uz soļa.
Domu spēks
Sarunas laikā ne reizi vien atgriežamies pie senās tēzes, ka domas un idejas materializējas. Tāpēc patiesi uzmanīgiem ir jābūt, ko īsti domājam un ko vēlamies!
Māra dzedam (vectēvam) esot bijis teiciens: Tu daže dūmuot tai navari! (Tu nedrīksti tā pat domāt – latgaliešu val.), ar to mēģinot vienmēr jau laikus prom aizgaiņāt šaubas, māņus vai kādas pesimistiskas noskaņas.Redz, ko vecāki var iedot bērniem un mazbērniem! Vienkārši teikumu un reizē dzīves gudrību, kas ataust atmiņā un nostrādā, kad lemts.
Patiešām, labāk domāt lielas domas! Par spīti visam ir jāceļ skats uz augšu. Jā, arī vienkāršos laukos var pakāpeniski tapt bišu paviljons – medus foļvarka Upeslāči.
Māris ir priecīgs, ka salīdzinoši nesen pie viņa atnācis šis brīnišķīgais vārds foļvarka, jo daudzkur Latgalē dzirdēts, bet nebija līdz galam izprasts. Tas skan daudz autentiskāk par daudzviet jau izmantoto bišu muižu. Turklāt saimnieki, kā vēlāk izrādījās, pavisam viegli tikuši pie skanīgām interneta adresēm: folvarka.lv un [email protected].
Šeit, netālu no Rāznas ezera, kur vasarā ir gana daudz atpūtnieku, ir iespējams atbraukt un savām acīm un ausīm izbaudīt, kā vecais pusmuižas stāsts ir saglabāts, kā tas savijies ar mūsdienīgu eiropieša skatu uz Latvijas dabas vērtībām. Vēl joprojām mēs, vietējie iedzīvotāji, tās bieži vien neieraugām. Tūristam vajag komfortu – jā, bet arī autentisko, oriģinālo!
Māris spriež, ka Latgalei būtu vajadzīga profesionālu dizaineru komanda, kas atbrauc uz tavu lauku māju un pasaka: «Šito, Dieva dēļ, neaiztiec! Nokrāso griestus melnus, ieliec taisnu grīdu, labas gaismas… un viss.» Rekonstruē jaunu, bet neiznīcini veco!
Vai bērni arī šeit dzīvos? Māris to nezina. Varbūt arī aizbrauks. Bet kādreiz noteikti sev pajautās: «Kas es īsti esmu?» un atbrauks. Beigās vienalga tu nonāc pie tā, kas esi, – lai cik tālu arī ietu.
Domu spēks. Tas strādā. Kādreiz bērniem, lai pierunātu pabraukt kādu gabaliņu ar mašīnu (un varbūt pa ceļam arī aizmigt), vecāki pateikuši, ka varbūt ieraudzīs kādu alni… Pabrauc aiz līkuma un patiešām – alnis priekšā! Citreiz atkal zaķis skrien mašīnai pa priekšu laaabu gabalu, tad noskrien nost. Bērniem uzreiz jautājums: «A vēlreiz var?»
