Spilgtas krāsas un T-krekli ar multeņu varoņiem 0
Marjama Ramazanova, bērnu psihiatre, neiroloģe, analītiskā psiholoģe: „Ja ģimenē ir bērniņš ar īpašām vajadzībām, šķiet, ka apģērbs ir pats pēdējais, par ko varētu domāt viņa mamma. Tam ir daudz iemeslu, piemēram, vecāki izdeg, ir sarežģīta finanšu situācija. Nevar aizmirst, ka īpašie bērni prasa lielākas rūpes par apģērbu, viņiem var būt paaugstināta siekalu izdalīšanās, arī tas ietekmē ārējo izskatu. Ja mamma bērnu invalīdu audzina viena, viņai vienkārši trūkst laika un nav vēlēšanās sekot sev vai staigāt pa veikaliem un izvēlēties bērnam apģērbu.
Taču tieši glīts apģērbs ģimenei ar īpašo bērnu var kļūt par vēl vienu atbalsta punktu.
Protams, nebūtu pareizi samulsināt šādu mammu, viņai jau tāpat rūpju ir gana. Taču, ja uzdāvināsi skaistas lietas bērnam, būsi patiešām palīdzējusi. Vari pateikt, ka tāpat jau viņai nav laika staigāt pa veikaliem, tāpēc vienkārši nopirki (vai tas ir palicis no taviem bērniem).
Svarīga ir apģērba krāsa. Saskaņā ar krāsu terapiju, prieku rada spilgtie toņi – oranžs, dzeltens, zaļš, gaiši zils, sarkans. Šādas reakcijas nav tikai cilvēkiem ar smagiem depresīviem traucējumiem, kuri nereaģē uz krāsu fona maiņu.
Taču reizēm tiek apgalvots, ka bērni nav jāģērbj kā animācijas filmās, jo tā viņiem tiek bojāta gaume. Viņi taču visu dzīvi nenēsās bērnu apģērbu ar multeņu varoņiem.
Ja mēs runājam par bērniem ar īpašām vajadzībām, tad šāds mazulim patiešām var interesēt animācijas filmu varoņi, reizēm viņš var sevi identificēt ar to. Tas tikai palīdzēs. Ir tūkstošiem veidu, kā izmanto T-kreklu ar animācijas filmu varoņiem. Piemēram, bērnus ar cerebrālo trieku būs vieglāk motivēt sāpīgajiem vingrojumiem, ja pievērsīsi uzmanību krekla apdrukai un bērnam palūgsi: „Pastaigā kā dinozauriņš!”
Kas tas ir – apģērbs īpašajiem bērniem?
Tiesa, reizēm īpašie bērni nav kārtīgi apģērbti, jo tam ir kāds iemesls. Visbiežāk apģērbs, kas paredzēts parastiem mazuļiem, bērniem ar īpašajām vajadzībām vienkārši neder – tam ir jābūt citādi piegrieztam, pogājamam, arī tā uzvilkšanai un noģērbšanai ir jābūt savādākai.
Piemēram, bērniem, kas daudz guļ vai sēž, brīvu kreklu vietā labāk derēs bodijs (ne tikai zīdaiņiem). Taču tiem, kuri nēsā pamperus, bodijiem ir jābūt atpogājamiem apakšā, lai ātri varētu nomainīt autiņbiksītes, nenovelkot visu apģērbu.
Nemierīgiem bērniem vai tiem, kam slikti darbojas rokas, ērta būs papildu aizdare uz pleca. Un tiem, kuri nēsā korseti, ir nepieciešams bodijs bez šuvēm, lai veļa nerīvētu.
Tiem, kuri nēsā pamperus, bikses nedrīkst būt pieguļošas iegurņa rajonā.Turklāt tās šuj atšķirīgi tiem, kuri staigā, un tiem, kuri sēž ratiņkrēslā (pēdējā gadījumā mugurai ir jābeidzas augstāk un aizmugurē nedrīkst būt kabatu).
Bērniem, kas sēž ratiņkrēslā, ir nepieciešamas arī citādas jakas. Galvenā likumsakarība – jakai ir jāpieguļ mugurai, neveidojot „burbuļus”, un jābūt pietiekami platai priekšpuses apakšējā daļā, lai neveidotos kunkuļi uz krūtīm.
Visvienkāršākais modelis šādiem gadījumiem: jaka ar saīsinātu muguras daļu, kas sniedzas tikai līdz sēdeklim, un ir paplatināta priekšpusē.
Īpašo bērnu un viņu mammu dzīvi ļoti atvieglos dažādas lietas, sākot no džemperiem līdz pat kleitām, kas ir velkamas no priekšpuses un aizmugurē aiztaisāmas ar klipšiem. Nemierīgiem bērniem, kuriem ir vērojamas pašagresijas pazīmes, noderēs īpaši dūraiņi, bet bērniem ratiņkrēslā un arī tiem, kas nēsā ģipsi – mīksti zābaki ar klipšiem, kuros var ietīt kāju, neturot to ilgi stulmā. Vēl bērniem ratiņkrēslā ir nepieciešami mīksti un ūdensnecaurlaidīgi kāju maisi aukstam laikam.
Taču problēma ir tā, ka šādu apģērbu veikalos ir grūti nopirkt. To var mēģināt pasūtīt pie šuvējas vai arī internetā. Plaša izvēle un padomi nēsāšanai atrodami arī vācu zīmola Inpetto vietnē.
Kā meklēt apģērbu bērnam ar īpašām vajadzībām?
Irēna, divu bērnu māmiņa, viņas jaunākā meitiņa trīs gadu vecumā nestaigā: „Lielas problēmas mums bija tad, kad Veronikai bija ieģipsētas abas kājas. Tas ilga vairākus mēnešus, turklāt aukstajā gada laikā. Bija nepieciešamas platākas bikses, kuras varētu pārvilkt pāri ģipsim.
Mammas slimnīcā, kur bijām, mums ieteica kaut kādas šausmas un vatenes, kuras nekādi nevarēju iedomāties bērnam, turklāt meitenei.
Tā kā ģipsis bija līdz krūtīm, arī jakas un kreklus vajadzēja par dažiem izmēriem lielākus.
Ir pieejams zīdaiņu apģērbs, kur biksēm ir rāvējslēdzēji sānos. Taču izmēri, kas derētu pusotrgadīgam bērnam, nav pieejami. Slēpošanas kostīmu, kur bikšu aizdare ir sānos un ar klipšiem arī nav. Parasti uzņēmumi šāda piegriezuma apģērbu nepiedāvā, iespējams, tādēļ, ka bērni šajā vecumā jau staigā, bet platās biksēs staigāt nav ērti.
Nopirku mēteli, kas paredzēts trīsgadniekam, un siltās bikses, taču man visu laiku šķita, ka viņai ir auksti. Parasti mazie šādā vecumā visu laiku kustās, taču meita sēdēja ratiņos – kustējās tikai rokas. Apģērbu nestaigājošiem bērniem es tā arī neatradu.
Problēmas bija arī ar apaviem. Pieaugušajiem, kuriem jānēsā ģipsis, ir nopērkami speciāli zābaki. Bet meita finālā valkāja vienkārši siltas pieaugušo zeķes.
Taču tāpat vien zeķe uz ieģipsētas bērna kājas neturēsies, nācās apsiet ar lentu. Lūk, kāds skaistums.
Tagad ģipša vairs nav, taču piemērota apģērba atrašana vienalga sagādā problēmas. Tā kā meita nestaigā, bet tikai rāpo, tad kleitas velkas uz augšu, burzās. Taču gribu tieši kleitas, nevar staigāt tikai biksēs. Pavisam maziem tādi komplekti ir, taču man nākas meklēt, lai viss būtu skaisti. Ja gribas ko greznu, tad apģērba meklēšana prasa lielu laiku un naudu.
Reizēm var kaut ko atrast pilnīgi negaidītās vietās, piemēram, internetā vai parastos veikalos, taču parasti tā ir tikai improvizācija.
