“Kā pēdējo maltīti izvēlētos Makdonalda hamburgeru!” Par Rītiņa panākumiem, humoru un ambīcijām 3
Ilze Pētersone, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Piektdienas, 11. februāra, rītā šķita, ka vārnas manas kaimiņienes pagalmā sarīkojušas ballīti. Un kāpēc gan lai putni nelīksmotu, ja šefpavārs, kuram savulaik nenodrebēja roka savā restorānā likt galdā pat vārnu cepešus, bija aizgājis aizsaulē. Starp citu, arī lūši var atviegloti uzelpot, jo Rītiņš bija gatavs uzšmorēt pat tos.
Mārtiņam šis patiktu. Viņš bija vairāk tāda āķīga un pamelna humora cienītājs, kas ne katram gludināja pa spalvai. Sarunā savas septiņdesmitās dzimšanas dienas priekšvakarā pats uzprasījās uz jautājumu, kas būtu viņa dzīves pēdējais ēdiens.
– Kas tas būtu?
– Viens makdonalda hamburgers.
– Kāpēc?
– Lai es ātrāk aizeju un nav ilgi jāmokās.
Toreiz abi gardi pasmējāmies, sak, sadevām “fāstfūdiem”.
Mārtiņš nekavējās uzšaut piperus, kā viņš teica, jebkam, kas neatbilda šefpavāra pārtikas un pavārmākslas programmas standartiem. Bet tie bija tik augsti kā… Gaiziņkalns. Nu, protams, Everests. Reiz kāds no Mišelina restorānu kritiķiem, pēc tam kad bija paviesojies piecos smalkos Rīgas restorānos, atzina, ka vienīgais, kas no tiem atbilstu Mišelina kritērijiem, būtu “Vincents” Mārtiņa Rītiņa vadībā.
Nešaubos, ka citur pasaulē viņš pie krūts spraustu ja ne trīs, tad pārīti Mišelina zvaigžņu noteikti, jo ambīciju šefam netrūka.
Toties tā bija simtmišelinu zvaigžņu stunda gan Latvijas pavārmākslai, gan visiem mums, kad deviņdesmito gadu sākumā Mārtiņu, jau gana pieredzējušu šefpavāru no Kanādas, skumjas par zaudēto mīļoto draugu atveda uz vecāku dzimteni. Kam tolaik un arī vēlāk Latvijā rūpēja viņa seksuālā orientācija? Varbūt visvairāk pašam, ja reiz vecumdienās saņēmās uz grāmatu, kur atklājis visu kā pie bikts. Nu, labi, gandrīz visu…
Vēl tagad atceros pirmo iespaidu par ārzemju latvieti, šefpavāru, kas Latvijas Televīzijas konkursā “Visu vai neko”, kur tolaik biju režisore, ieradās ar milzīgu sendviču paplāti, lai uz jautājumu par angļu sendvičiem parādītu, kādi tie īsti izskatās, un ļautu tos nogaršot.
Vai mēs bijām pārsteigti? Par maz teikts. Un tā tas notika, kur un kam vien Rītiņš kaut ko gatavoja. Viņš prata sajūsmināt, izbrīnīt, pat šokēt – un ne tikai ar vārnām, pat tārpiņus un skudras nesmādēja.
Arī ārvalstu prezidentus un citus politiskos līderus, karaļnama titulētos un visu veidu pasaules zvaigznes Mārtiņš tik brangi cienāja, ka “Vincenta” fotogalerijā visi bildēs kopā ar šefpavāru izskatās labi paēduši un laimīgi. Ne velti britu karaļnama princis Čārlzs, nejauši saticis viņu Mākslas muzeja pieņemšanā, atpazinis un tūlīt pavaicājis – ko šovakar ēdīsim?
Eh, bet tādu gruntīgu pavārgrāmatu Mārtiņam vairs nav lemts uzrakstīt, par to gan žēl, jo reizē ar Latvijas profesionālās virtuves karali aiziet simtiem un tūkstošiem izcilu recepšu, to aprakstu, gatavošanas paņēmienu, stāstu un kā tik vēl ne. Varbūt citā dzīvē, Mārtiņ?
* Mārtiņš Rītiņš mira 72 gadu vecumā pēc vairāku nedēļu smagas cīņas ar slimību. M. Rītiņš dzimis 1949. gada 19. oktobrī Anglijā. 1971. gadā viņš beidzis Vestminsteras tehnikumu. Daļu dzīves pavadīja Kanādā, bet kopš 1993. gada dzīvoja Latvijā.
No 1976. līdz 1992. gadam strādājis viesnīcu tīklā “Grand Metropolitan Hotels” Anglijā, no 1984. līdz 1992. gadam bija uzņēmuma “Martins Catering Ltd” īpašnieks Toronto. No 1994. gada Rītiņš bija restorāna “Vincents” direktors un šefpavārs. 2017. gadā pēc 23 gadu darba restorānā “Vincents” šefpavārs darbu tajā pameta. M. Rītiņa darbs Latvijā novērtēts ar Triju Zvaigžņu ordeni.
