Kā patērētājam nekļūt par likumpārkāpēju: vai ir pamats iekasēt datu nesēju atlīdzību no viedtālruņiem 3
Anita Bormane, “Kultūrzīmes”, AS “Latvijas Mediji”
„Nejēdzīgs, kaitinošs un kopumā negodīgs nodoklis,” „Nevainības prezumpcijas principa pārkāpšana,” „Nesamērīgs maksājums straumēšanas servisu uzvaras gājiena laikmetā,” tādas bija dažas no reakcijām sociālajos tīklos, kad pagājušā gada beigās parādījās ziņa, ka Kultūras ministrija paredzējusi no 1. marta datu nesēju atlīdzību (DNA) par autora darba legālo kopēšanu paredzēt arī viedtālruņiem (likme EUR 1,50) un paaugstināt šīs nodevas likmi datoru cietajiem diskiem (EUR 2,85).
Vienlaikus datu nesēju saraksts, par kuriem būs jāmaksā autortiesību atlīdzība un ar kuru papildināti Ministru kabineta (MK) noteikumi, Latvijā ir īsākais Baltijas valstīs un arī viens no šaurākajiem Eiropā. Arī noteiktā atlīdzības likme ir pati zemākā Baltijas valstīs.
No atlīdzībā iekasētajiem līdzekļiem iegūst autori un izpildītāji, daļu summas paredzēts novirzīt stipendijām, kas ir sevišķi aktuāli šobrīd, krīzes laikā.
Ņemot vērā, ka DNA regulējumā saskaras gan autoru un izpildītāju, gan tehnoloģiju lietotāju un biznesa intereses, svarīgi saprast, vai un cik šajā dažādu pušu interešu pārstāvībā ir ievērots līdzsvara princips. Arī – pēc kādiem principiem un mehānisma tiek/tiks sadalīts no DNA iekasētais finansējums un kā tiks nodrošināts, lai īstie labuma guvēji būtu tieši mākslinieki?
Lai diskutētu par šiem un citiem jautājumiem, „Kultūrzīmju” rīkotajā attālinātajā diskusijā satikās Kultūras ministrijas (KM) Autortiesību nodaļas vecākā juriskonsulte LINDA ZOMMERE, Latvijas Izpildītāju un producentu asociācijas (LaIPA) izpilddirektore LIENA GRĪNA, AKKA/LAA padomes priekšsēdētājs, mūziķis un dziesmu autors KĀRLIS KAZĀKS, mūziķis KĀRLIS BŪMEISTERS un biedrības “Latvijas Patērētāju interešu aizstāvības asociācija” padomes priekšsēdētāja TEKLA ŽABOVA.
Latvijas Datortehnoloģiju asociācijas valdes loceklis DZINTARS ZARIŅŠ sniedza atbildes uz „KZ” jautājumiem atsevišķi, savukārt uzaicinātie Latvijas Tirdzniecības un rūpniecības kameras un Patērētāju tiesību aizsardzības centra pārstāvji dalībai neizrādīja atsaucību.
Nedaudz mazāk kā kafijas tases cena?
– Kāds ir pamatojums nepieciešamībai tieši šobrīd pieņemt lēmumu par datu nesēju atlīdzībā iekļauto ierīču spektra paplašināšanu ar viedtālruņiem? Zināms, ka 2012. gadā Satversmes tiesa lēma, ka atlīdzībā ietverto ierīču saraksts ir regulāri jāatjauno, tomēr, vai konkrētais lēmums nav jau nokavēts, jo jāņem vērā, ka mūsdienu tendences ir straumēšanas rīku pieaugošā popularitāte un mākoņu izmantošana?
Linda Zommere: –Jā, Satversmes tiesa 2012. gadā ir pateikusi, ka saraksts ir regulāri jāatjauno. Kāpēc tāds vispār Latvijā pastāv? Tāpēc, ka, tāpat kā lielākā daļa Eiropas valstu, esam izvēlējušies ieviest autordarbu privātkopēšanas izņēmumu, un Eiropas Savienības Tiesa un arī ES Autortiesību direktīva paredz, ka tādā gadījumā ir arī jāparedz taisnīga atlīdzība autoriem un izpildītājiem par šo kopiju veidošanu.
Principā saraksta izvērtēšana sākās jau 2017. gadā, pārvērtēšana nav vienkāršs process, jo ir jāatrod līdzsvars starp pretēju pušu interesēm.
Privātkopēšanas pētījumus veicām gan 2017., gan 2020. gadā. Saraksta pārvērtēšana, lai sagatavotu Ministru kabineta noteikumu grozījumus, ir sākusies ātrāk, un pašlaik tā iegājusi fināla fāzē. Attiecībā uz straumēšanu un citu tehnoloģiju izmantošanu – šie jautājumi ir apskatīti un pētīti, esam analizējuši gan citas iespējas autoriem saņemt atlīdzību par privātkopēšanu, gan samērīgumu ar sabiedrības interesēm, gan nodarīto kaitējumu. Apskatot visus šos aspektus, rezultāts ir Ministru kabineta noteikumu grozījumi.
Ja runājam skaitļos, tad straumēšanas servisu izmantošana nav tik plaši izplatīta, kā to mums norāda otra puse – KM 2019. gada viedtālruņu pētījums apliecina, ka mūziku viedtālrunī straumē vien 25% to lietotāju, bet filmas – 18% (neprecizējot, vai tas attiecas uz straumēšanu no legālām vietnēm), „Spotify” regulāri izmanto ~15% viedtālruņu lietotāju, „Netflix”, „LMT straume” – ~10%, savukārt ”Deezer” – ~2%.
– KM pasūtītais pētījums liecina, ka autordarbus savai personiskai lietošanai ir kopējuši 14% aptaujāto iedzīvotāju un no viņiem gandrīz trešdaļa (32%) pārrakstīšanai izmantojusi viedtālruni. Tie tomēr ir mazi skaitļi – vai tādā gadījumā nav pamatots skeptiķu viedoklis, ka, pieņemot šos grozījums, 95% sabiedrības maksās par to, ko dara absolūts mazākums?
Liena Grīna: – Jautājums par to, kā vispār šobrīd ir iespējams kopēt, ir atbildams pavisam vienkārši – paskatāmies uz šobrīd jauniešu vidū tik populāro „Tik Tok” servisu – tur tiek pārsūtītas dažādas mēmes, kur tiek izmantots gan autordarbs kā attēls, gan autordarbs – muzikālais darbs.
Pārsūtot viens otram šīs mēmes, jaunieši veic kopēšanu savos viedtālruņos.
Otrs aspekts – fotogrāfijas un grāmatas, mēs šobrīd nerunājam tikai par mūziku, bet arī citiem autordarbiem, kas joprojām plaši tiek patērēti. Ja paskatāmies straumēšanas statistiku Baltijas valstu līmenī, tad Latvija joprojām ir valsts, kur ir vismazāk šo straumēšanas servisu abonementu. Kopēšana notiek paralēli straumēšanai un, ja apskatām KM veikto pētījumu, it sevišķi reģionus, kur cilvēki joprojām kopē autordarbus.
Kārlis Būmeisters: – Es vēlos Bormanes kundzei vaicāt – vai varat vēlreiz pieminēt atslēgas frāzi par 5%?
– Tā pamatojas uz KM pētījumā lasāmo secinājumu, ka tikai mazākā sabiedrības daļa nodarbojas ar autordarbu kopēšanu.
– Ir ļoti svarīgi saprast, ka šie 5% neatbilst patiesībai – izejot no KM pētījuma, iespējams, tie arī ir 5% no sabiedrības, bet nevienā brīdī nesēju atlīdzība netiek piemērota katram sabiedrības loceklim. Vēl jo vairāk – pat ne tam, kurš vienkārši lieto mobilo tālruni, bet gan tam, kurš ir tieši viedtālruņa lietotājs. Un tādi nebūt nav katrs Latvijā – cik zinu, kādi 60%.
Plašākā kontekstā es vēlētos uzsvērt, ka šī mazā summa (EUR 1,50), kas saistīta ar viedtālruņu iekļaušanu šajā sarakstā – nedaudz mazāk kā kafijas tases cena, turklāt visā jaunas ierīces kalpošanas mūžā –, ir šādi veidota, jo KM ieskatā izveidotais atlīdzības apmērs iziet no tā, cik liels ir kopēšanas īpatsvars sabiedrības un viedtālruņu lietotāju vidū.
Es nesalīdzinu šīs lietas, bet – tagad taču neviens nebrīnāmies, kāpēc mums jāpērk automašīnu civiltiesiskā apdrošināšana, jo var taču teikt – es desmit gadus nevienu mašīnu neesmu sasitis. Tomēr tāda ir attīstītu valstu pieeja, jo šajā gadījumā papildu labums ir krietni lielāks par šo vienas kafijas tases summu un risku ik uz soļa, pilnvērtīgi lietojot savu kabatas “datoru”, kļūt par likumpārkāpēju. Jo veidu, kā mēs pat neapzināti kopējam, fiksējam darbus, ir neiedomājami daudz. Tā jau sen nav triviāla MP3 failu lejupielāde.
Kārlis Kazāks: – Datu nesēju atlīdzība būtībā ir vienkāršs jautājums, ko cenšamies sadalīt miljonos detaļu. Patiesībā ir vienkāršāk – valsts atļauj cilvēkiem radīt legāli iegādāta autordarba kopiju un valstij ir jārod risinājums, kā segt tiesību īpašniekiem radītos zaudējumus. Par to, kādā veidā tas tiek darīts, manuprāt, ir loģiska izvēle doties tajā pašā ceļā, kādā iet attīstītās Eiropas valstis.
Ko tiešām vērts uzsvērt – ka Latvijā, pat iekļaujot viedtālruņus datu nesēju atlīdzības sarakstā, atlīdzības apjoms joprojām ne tuvu nebūs tik liels kā daudzās citās valstīs.
Latvijas autori joprojām būs nedaudz apdalītā situācijā, salīdzinot gan ar kaimiņiem, gan citiem Eiropas autoriem un tiesību īpašniekiem.
Maksā tie, kas nopērk ierīci
– Pirmējā sarakstā Igaunijā iekļautas 18 ierīces un iekārtas, arī viedtālruņi, kamēr Latvijā bija četras, bet pēc labojumiem būs piecas. Lietuvā sarakstā – 32 ierīces. Vienreizējā maksa par viedtelefonu tā importa brīdī Igaunijā – 3 līdz 8 eiro, Latvijā KM izstrādātie grozījumi MK noteikumos paredz 1,50 eiro, Lietuvā – 4,30. No kā atkarīgs tas, ka DNA regulējums tik ļoti atšķiras pat starp Baltijas valstīm?
L. Zommere: – ES direktīva šajā gadījumā dalībvalstīm ir devusi diezgan lielu rīcības brīvību, un tās pašas var izvērtēt, kā nosaka datu nesēju sarakstu un nodrošina taisnīgu atlīdzību autoriem un izpildītājiem. Ir noteikti pamatprincipi un pamatkritēriji, kas jāņem vērā, – ka maksās ierīču un nesēju, kurās var kopēt, pircēji caur importētājiem un ražotājiem.
Bet tālāk valsts pati izvēlas, cik detalizēti sarakstu veidot – piemēram, mums netiek atsevišķi izdalītas planšetes, stacionārie vai portatīvie datori, mums tie visi ir personālie datori –, bet ir valstis, kas to izdala.
Tāpat ir valstis, kas ierīču un nesēju cenu nosaka atkarībā no atmiņas izmēriem. Tomēr ir pamata kodols ar ierīcēm un nesējiem, kas sarakstā ir visām valstīm, un atkarībā no sarakstā iekļautajām ierīcēm var arī redzēt, cik sen valsts to ir atjaunojusi.
L. Grīna: – Mēs arī redzējām, ka pagājušā gada decembrī mūsu kaimiņvalsts Igaunija bija viena no pēdējām valstīm, izņemot Latviju un Bulgāriju, kas šo sarakstu papildināja, tajā iekļaujot arī viedtālruņus. Igaunijā cena par viedtālruni ir no trim līdz astoņiem eiro atkarībā no tā datu apjoma ietilpības.
Tekla Žabova: – Es saprotu, ka runa ir par atbalstu mūziķiem un citiem kultūras darbiniekiem, tomēr – ja pētījums rāda, ka šos viedtālruņus izmanto tik maz, uzskatu, ka jābūt argumentiem, kāpēc mēs šo naudu patērētājam pieprasām. Kā Patērētāju tiesību aizsardzības asociācija esam saņēmuši šādas sūdzības. Var jau teikt, ka prasītā summa ir līdzīga kā par vienu tasīti kafijas, tomēr līdzīgi, kā tas ir ar vakcīnām, arī šim ir jātiek sabiedrībai izskaidrotam, jo citādi tās attieksme pret mūziķiem un citiem būs negatīva. Kāpēc dažu cilvēku dēļ, kas izmanto šo kopēšanu, ir jāmaksā visiem pārējiem?
Uzskatu, ka pētījums būtu jāatkārto un ka argumentiem ir jābūt daudz nopietnākiem. Citādi iznāk tā, ka kāds iedomājas – man vajag. Daudz kam vajag! Šādi jūs, cienījamie mūziķi, veidojat pret sevi negatīvu sabiedrības attieksmi. Mēs uzskatām, ka nav motivācijas, lai kaut ko paaugstinātu. Un, ja tas tiek salīdzināts ar ceļu nodokli, tad tie ir nesalīdzināmi jēdzieni – to maksā tie, kas brauc, šeit jūs gribat, lai maksātu tie, kas nebrauc.
K. Kazāks: – Mēs maksājam par iespēju braukt pa ceļu, tāpat kā šajā gadījumā – par iespēju kopēt darbu. Pirmkārt, tie nav mistiski mūziķi, kas grib sabiedrībai kaut ko atņemt, tā šobrīd ir valsts likumdošana, kas nosaka šādu atlīdzības formu autoriem un izpildītājiem – tiesību īpašniekiem –, tostarp rakstniekiem, vizuālās mākslas autoriem utt. Līdz ar to nav skaisti, ja jautājums tiek pagriezts tā, ka ir kādi mūziķi, kas kādam kaut ko grib atņemt.
T. Žabova: – Bet mēs, Kazāka kungs, esam maksātāji. Es uzskatu, ja šādas sarunas tika virzītas, pētījumam jābūt nopietnam. Turklāt, ja runa par lielajām platformām – „Amazon” un „Youtube” –, tad tur pērkot šī nauda jau ir samaksāta.
L. Zommere: – Arī šo jautājumu esam analizējuši un ņēmuši vērā, pārskatot Ministru kabineta noteikumus. “Amazon” vai “Youtube” izmantošana nav privātkopēšana, un neviens nemaksā dubultā.
T. Žabova: – Es domāju, ka sabiedrība nebūs apmierināta ar šo. Vienalga, vai runa ir par 1,50 vai citu summu, es teiktu – pētījums ir bijis nesekmīgs.
K. Kazāks: – Par pētījuma kvalitāti – tā vairāk ir juristu saruna, cik zinu, tad arī citas ministrijas ir sniegušas pozitīvus atzinumus par Kultūras ministrijas sagatavotajiem grozījumiem. Arī es pats, pērkot telefonu, maksāšu šo atlīdzību, nav tā, ka būtu kaut kādi mistiski patērētāji un mistiski autori.
Visi esam viena sabiedrība un, manuprāt, ir būtiski, lai patērētāju tiesību aizsardzības organizācija arī stāstītu sabiedrībai par intelektuālo īpašumu. Ja gribam sasniegt attīstītas valsts sabiedrības līmeni, tad mums tas jāsasniedz visos slāņos – ne vien algu apjomos un tirgotāju peļņā.
T. Žabova: – Arī man ir viedtālrunis, bet es nekopēju. Man nebūtu žēl samaksāt to 1,50, bet tas nav taisnīgi pret tiem, kas šo lietu neizmanto.
K. Būmeisters: – Bet jāsaprot, ka mēs neatradīsim nevienu likumu, kas kā labi piegriezts uzvalks būtu ideāli piemērots katram valsts iedzīvotājam. Mēs neviens tādā veidā nedomājam neko ieekonomēt. Vēl vairāk – par patērētāju tiesībām rūpējoties, ar diezgan lielu pārliecību varu teikt, ka 1,50 lieltirgotājam par daudzu simtu eiro ierīci ir tik niecīga summa, ka patērētājs to pat neredzēs telefona gala cenā, ja tirgotāja mārketinga principi ir noteicošāki.
Tieši otrādi – tas, ka jūs kā patērētājs instanti nekļūstat par likumpārkāpēju, bet, tieši otrādi, jūs to varat darīt (kopēt darbus), tās, lūk, ir tās tiesības, kuras citādi gremdējam.
Uz katra soļa lietojot tālruni, veidu, kā pēc idejas var pārkāpt šīs autoru tiesības, ja nesējatlīdzības princips nav piemērots, ir bezgala daudz – piemēram, ja jūs vatsapā nejauši nokopējat kāda cita atsūtītu attēlu vai skaņas failu, vai sevi augšupielādēsit kādā platformā, kur tobrīd skan mūzika. Veidi, kā kļūt par instantu likumpārkāpēju, citādi būs uz katra soļa. Vēl piemērs. Ja fiksējat bērnu eglītes momentu, kur jūsējais pirmo reizi dzied ar „Prāta vētras” fonogrammu Dziesmu svētku dziesmu, vai jūs gribētu būt likumpārkāpējs? Un par tādu padarīt vecmāmiņu, failu nosūtot caur vatsapu viņai?
– Vai šī maksājuma veikšana nozīme, ka automātiski tiek legalizēts viss telefona saturs?
L. Zommere: – Nē, tas nenozīmē, ka viss saturs, ko jūs dažādos veidos iegūstat, tiek legalizēts. Privātkopēšanas izņēmums attiecas uz legāli iegūtu autordarbu kopēšanu privātām vajadzībām. Ko nozīmē privātā kopēšana? Esmu iegādājusies, lejupielādējusi vai citādi ieguvusi dziesmu, filmu, bildi vai citu autordarbu un man tas glabājas datorā. Bet mūsdienās neviens vairs neizmanto tikai vienu ierīci.
Es, piemēram, iekopēju šo saturu arī savā telefonā vai, tieši otrādi, no telefona datorā, vai nosūtu to draugam. Tā tiek veidotas kopijas personīgai lietošanai, pat neiedomājoties.
Jā, KM pētījums norāda – ja viedtālruņi būtu visiem valsts iedzīvotājiem, tad kopētu 5%, bet reāli to dara vairāk. LMT, kas ir paši veikuši pētījumu, konstatēja, ka kopē 34%. Un šajā pētījumā ir skaidri izdalīts, ka viena faila pārrakstīšana uz citu nesēju nav straumēšana,. Kā jau norādīja Kārlis Būmeisters, ja pieņem, ka visa sabiedrība pērk viedtālruņus, tad tie, kas legāli kopē, ir 5%, bet visi tos nepērk.
Maksa tiek noteikta tikai tiem, kas pirks attiecīgo ierīci. No tiem, kas legāli kopē, viedtālruņus atbilstoši KM pētījumam izmanto 32%. Kā jau minēju iepriekš, KM organizētais viedtālruņu pētījums liecina, ka straumēšanas apjomi viedtālruņos nepārsniedz 25%. Tā kā procents varētu būt līdzīgs, jājautā – kāpēc uzskatām, ka par vienu darbību ir jāmaksā, bet par otru – ne? Izskan jautājums – kāpēc visiem ir jāmaksā par to, ka daži kopē? Bet tā nav – maksā tikai tie, kam šī iespēja tiks dota – tie, kas nopērk ierīci.
Alternatīvas ir divas: viena – kā Īrijā, kur privātā kopēšana ir aizliegta, un visi ir pārkāpēji. Mums nebūtu jāseko šim sliktajam piemēram. Otra – kā Somijā, kur autoriem tiek maksāts no valsts budžeta, bet ES Tiesa 2016. gadā konstatēja, ka šāda sistēma nav taisnīga, jo par privātkopēšanu šajā gadījumā tiešām maksā pilnīgi visi – arī tie, kam nav nevienas ierīces, kurā iespējams veikt autordarbu kopēšanu.
Cik liela ir negūtā peļņa
– Par alternatīvām mēs vēl runāsim atsevišķi. Es vēlos jautāt sekojošo – 36 miljoni eiro bija summa, kas 2012. gadā neoficiāli tika nosaukta kā autoru zaudējumi situācijā, kad nav noregulēta situācija ar datu nesēju autoratlīdzībām. Kāda šī summa ir šobrīd un kas tajā ietilpst?
L. Grīna: – Mēs šo summu šobrīd precizējam, bet tā noteikti ir lielāka nekā 2012. gadā. Dārgāka ir palikusi šo autordarbu radīšana – izdošanas, ražošanas un mārketinga izmaksas. Turklāt ir jāsaprot, ka šīs izmaksas ir attiecināmas ne tikai uz muzikāliem darbiem, bet arī filmām, grāmatām un citiem darbiem, ko veido autori.
Ja paskatāmies vispār, kas ir autora darbs, kādas izmaksas autors iegulda, lai to radītu, tad pats pirmais ir izglītība, pēc tam – visi nepieciešamie materiāli un finanšu investīcijas, lai konkrēto darbu padarītu pieejamu sabiedrībai. Līdz ar to, runājot par intelektuālo īpašumu, nevaram to pielīdzināt kādam citam pakalpojumam vai preču ražošanai.
K. Būmeisters: – Visticamāk, autoru neiegūtie ieņēmumi būs vienlīdzīgi ar tirgotāju iegūtajiem ieņēmumiem, balstoties uz vienādu konkurences noteikumu neesamību. Galu gala – viens no ES stūrakmeņiem ir brīvs un vienots iekšējais tirgus. Tā princips savukārt ir godīga konkurence. Jebkuram ir jāatbild uz vienu jautājumu.
Kāpēc Latvijas kultūrai būtiskākajai nozarei ir jābūt diskriminējošā situācijā pret citu valstu nozarēm. Sakrālā frāze – pēdējie Baltijā – man liekas, mums jau drīz būs genofondā.
Šajā gadījumā mēs vismaz būsim ielēkuši pēdējā vagonā, nevis vienkārši noskatīsimies no perona, kā vilciens pabrauc garām, mums, bāleliņiem, esot lepniem, ka būsim ļāvuši saviem tirgotājiem ieekonomēt nelielu peļņas daļu. Patiesībā mūziķiem ir laba sadarbība ar otru pusi. Un arī tirgotāji saprot regulējuma būtību, taču vienkārši caur advokātu un publisko attiecību kantoriem pērk laiku. Jo katra diena, ar ko izdodas paildzināt nepielūdzamo, ir diena, kad var saglabāt peļņas daļu. Un tas nav pārmetums. Tas ir bizness.
– Tomēr pamatā DNA iekasēs no legālajiem tirgotājiem, bet nelegālie, kas preces tirgo internetā par apmēram trešdaļu lētāk, to nemaksā. Vai to nevar traktēt kā negodīgas konkurences veicināšanu?
K. Kazāks: – Manuprāt, šos jautājumus nekādā veidā nevajadzētu saistīt savā starpā.
L. Grīna: – Ēnu ekonomikas apkarošana ir citas institūcijas kompetence, ne mums, autoriem un tiesību īpašniekiem, ar to šobrīd būtu jācīnās. Bet paralēli mēs to darām – esam izveidojuši biedrību „Par legālu saturu”, kas strādā gan tirgotāju, gan tiesību īpašnieku, gan visas sabiedrības interesēs, lai mazinātu nelegālo satura patēriņu.
T. Žabova: – Es vēlētos piebilst – jo vairāk cels cenas legālajiem tirgotājiem, jo vairāk arī būs šo nelegālo tirgotāju. Pusotrs eiro it kā nav liela summa, bet mums ir bažas, ka tas beigās var rezultēties ar 15 eiro. Nu nevar, kā to dara Būmeistera kungs, ceļu salīdzināt ar intelektu! Latvija atpaliek no vidējiem ES rādītājiem daudzās pozīcijās un arī iedzīvotāju ienākumi ir viens no tiem. Es šajā ziņā varētu pieminēt ļoti daudz piemēru.
L. Zommere: – Skatoties uz šo tehnoloģisko iekārtu augstajām cenām Latvijā, mēs esam vienā no pirmajām vietām – tas gan ir patiesība. Turklāt Covid-19 apstākļos, kad visa ikdiena norit attālinātā formā, saziņā izmantojot viedierīces, pieprasījums pēc datortehnikas un citām viedierīcēm aizvien pieaug.
– ES Intelektuālā īpašuma birojs informē, ka mūzikas pirātisma apjomi būtiski krītas un ka 2020. gadā primārais mūzikas patēriņa avots bijuši straumēšanas servisi. Vai notiek cīņa par latviešu autoru tiesībām arī šajos servisos?
L. Grīna: – Pilnīgi visi latviešu mākslinieki, kuri šobrīd izdod savus darbus, ir pārstāvēti straumēšanas servisos. Tas ir pilnīgi cits atlīdzības veids, kā mākslinieks var saņemt peļņu par sava darba izmantošanu. Tas nav saistīts ar kopēšanu un Latvijā nav vadošais autoru darbu izmantošanas veids. Pēc KM veiktā pētījuma, Latvijā straumēšanas servisos ir 8% abonementu un tos patērē mazāk par 20%. Tātad mums paliek vēl 80% sabiedrības – vai tad viņi nepatērē saturu? Turklāt, kā jau teicu, mēs nerunājam tikai par mūziku, bet par visu veidu autordarbiem – grāmatām, filmām, fotogrāfijām u. c. Mēs nevaram skatīt tikai straumēšanas servisu aspektu, jo tajā brīdī, kad viens otram pārsūtām autora darbus, reizēm pat neaizdomājamies, ka veicam kopēšanu.
Piemēram, ja jūs iegādājaties grāmatu legālā vietnē un iekopējat savā iekārtā un pēc tam to iekopējat viedtālrunī, lai varētu ērti lasīt pārvietojoties, jūs veicat kopēšanu.
– Ministru kabineta noteikumi nosaka, ka datu nesēju atlīdzība tiek sadalīta: autoriem – 38,66%, mūzikas izpildītājiem un arī mūzikas producentiem – 24%, filmu producentiem un aktieriem – 6,67%. Kāds bija pamatojums, ka tas ir tieši šāds?
– Šis sadalījums radās, veicot konkrētu uzskaitījumu par to, cik daudz kādus darbus sabiedrība kopē. Veicot šo statistikas apkopojumu, tika iezīmēts, ka autordarbus – tie ir visi autori, arī literāti – kopē šie 38%, attiecīgi mūzikas darbus – 24% utt. Protams, runājot par šiem procentiem, var rasties jautājums, kāpēc aktieriem vai filmu producentiem mazāks iedalījums, tomēr tas ir saistīts ar sabiedrības patēriņa paradumiem.
– Žurnālistu darbs šajā autortiesību izpratnē nav iekļauts, tomēr netrūkst gadījumu, kad darbi tiek kopēti un pa gabaliņam citēti ziņu portālos, privātos „Facebook” ierakstos utt. Vai tā nav kopēšana?
L. Zommere: – Privātkopēšana ir jānodala no cita veida autordarbu izmantošanas. Ja žurnālista darbu kopē ziņu portāls, tā vairs nebūs privāta, bet komerciāla kopēšana.
K. Būmeisters: – Arī šeit ir rūpēšanās par patērētāju tiesībām, un brīdī, kad jūs dodaties uz kopēšanas salonu un paņemat baltu papīra lapu, kopēšanas kantoris jau ir samaksājis, tēlaini sakot, līdzīgu atlīdzību, lai jūs varētu uz tās izdrukāt vienalga ko, arī žurnālista rakstu vai mājas darba lapu no skolotājas e-pasta. Lai jūs instanti nekļūtu par likuma pārkāpēju un lai sabiedrībai kopumā dzīve būtu brīvāka, šāds mehānisms ir ieviests. Īstenībā tas, ka mēs par šo DNA runājam tikai tad, kad sabiedrība ir daļēji sakacināta, pierāda, ka šis regulējums kopumā strādā diezgan nevainojami un ērti.
Sadales principi un autori – patiesie labuma guvēji
– Cik lielu un jūtamu procentu autoru atlīdzībās jau šobrīd veido ienākumi no datu nesēju atlīdzības? Kā tiks dalīta šī nauda, lai tā nonāktu līdz katram autoram, kura darbus ir iespējams šādi nokopēt?
K. Būmeisters: – Es šo regulējumu vairāk redzu nevis kā ievērojamu skaitļu pieaugumu manās autoratlīdzībās, bet gan kā patērētājs – lai es varētu brīvi un pilnvērtīgi lietot ierīci, par kuru esmu samaksājis daudzus simtus eiro.
K. Kazāks: – Mēs jau tikko runājām par lielo sadalījumu – par to, cik daudz un kā DNA sasniedz lielās organizācijas – LaIPA, Kinoproducentu apvienību utt. Pēc tam katras organizācijas biedri paši savās institūcijās lemj par to, kā šī nauda tiks sadalīta. Tas, kā šī nauda tiek sadalīta starp mūzikas darbu autoriem, literātiem, kino, audiovizuālo darbu autoriem, fotogrāfiem, ir atrodams katras organizācijas mājaslapā. Vai tā ir būtiska katram autoram, atbilde būs tikpat atšķirīga, cik dažādi ir paši autori. Ja autora darbi ir vairāk izmantoti dažādos veidos, tad arī viņa datu nesēju atlīdzības nauda būs lielāka.
– Piemēram, kāds būs sadales princips, ja cilvēks ir reizē nokopējis „Rammstein”, Raimondu Paulu un „Prāta vētru”?
L. Grīna: – Ja runājam par nesēju atlīdzību kā par vienu no autordarbu izmantošanas veidiem, tad tā tiek izmaksāta gan Latvijas, gan starptautiskajiem tiesību īpašniekiem. Protams, tā ir ļoti svarīga Latvijas tiesību īpašniekiem, jo tiek skatīts darbu izmantojums Latvijas teritorijā, un Latvijā, pēc statistikas, vairāk izmanto uz vietas radītos darbus.
Arī LaIPA atskaitēs var redzēt, ka vairāk nekā 60% no autoratlīdzībām tiek izmaksāti Latvijas mūziķiem un ierakstu producentiem un tikai mazākā daļa tiek pārskaitīta uz ārvalstīm. Šis izmantojums mums ir redzams pēc tā, cik bieži ir izmantots konkrētais darbs – tātad, cik bieži tas tiek patērēts, un informāciju par šīs patērēšanas metodēm varam iegūt, saņemot dažāda veida datus gan no TNS, gan Statistikas pārvaldes, gan arī pētot cita veida šo darbu izmantojumu.
T. Žabova: – Reiz jautāju kādam ļoti slavenam mūziķim; jūsu mūzika tik daudz skan, cik jūs saņemat autoratlīdzībās, viņš man nevarēja atbildēt un teica: kaut ko jau saņemu. Tad man radās aizdomas, ka laikam jau pašam darba darītājam atliek ļoti maza summa. Jautājumu – kur tā nauda paliek – uzdodu ne tikai es viena.
K. Kazāks: – Ja mēs šādu jautājumu uzdosim ļoti populāram izpildītājam, piemēram, Intaram Busulim, vaicājot, cik milzīgu žūksni tu saņem no autortiesībām, visticamāk, tas nebūs pārāk liels, jo Intars pamatā nav autors. Viņš vairāk saņems par izpildītāja tiesībām.
Strādājot AKKA/LAA, redzu, cik ļoti maz paši autori izprot autortiesības, cik bieži neizdara visu, lai nopelnītu maksimumu. Tāpēc pilnīgi normāli ir uzticēt pārstāvēt savas tiesības kolektīvā pārvaldījuma organizācijai un nav nekas neparasts, ka Latvijas populārākie autori – nesaukšu vārdā – paši pat var nezināt, no kurienes un kāda nauda viņiem ir iekasēta.
K. Būmeisters: – Protams, jo autortiesības ir juridiska disciplīna un gana sarežģīta. Autora pienākums ir radīt ģeniālu darbu, par viņa tiesībām parasti rūpējas izdevēji un producenti. Ja jūs uzdosit šo jautājumu Raimondam Paulam, visticamāk, viņš tā arī atbildēs: ai, nu nezinu, kaut kas tur iekrita. Bet, ja paskatīsities AKKA/LAA atskaites, tad redzēsiet, ka Raimonds Pauls ir Latvijas mūziķis ar vislielāko autoratlīdzību, kas gada laikā tiek samaksāta.
– Kā veidojas summas, ko autoratlīdzību pārvaldības organizācija saņem par savu starpniecību? AKKA/LAA administrē DNA finansējuma nonākšanu pie autortiesību īpašniekiem, saņemot 13% administratīvo izmaksu segšanai (arī tiesāšanās izdevumiem ar nemaksātājiem).
L. Grīna: – Apgāžot naratīvu, ka darbu radītājs saņem mazāko daļu, es teiktu, ka tā ir nepatiesa un melīga informācija, jo paši darbu radītāji, kas uzticējuši savus darbus pārvaldīt organizācijām, nosaka summu, ko viņi tām maksās, un organizācijas nedrīkst tērēt vairāk. Tas ir kā darba līgums starp autoriem, izpildītājiem, producentiem un viņu autortiesību pārvaldīšanas organizācijām.
Jā, AKKA/LAA gadījumā tie ir 13%; blakustiesību organizācijai, kas tālāk šo atlīdzību izmaksā mūzikas izpildītājiem un producentiem, tie ir 5%.
K. Kazāks: – Te vajadzētu piebilst, ka AKKA/LAA administratīvajos 13% ir iekļauta ne tikai līdzekļu izmaksāšana autoriem, bet arī darbs, kas saistīts ar DNA iekasēšanu no ierīču tirgotājiem un iekasētās DNA tālāka sadalīšana pārējām kolektīvā pārvaldījuma organizācijām.
– Kā praksē attaisnojas uzstādījums, ka DNA tiek virzīts visas kultūras jomas attīstībai? Jauno mūziķu atbalstam? LaIPA izsludinātajiem diviem stipendiju konkursiem Covid-19 laikā?
L. Grīna: – Jā, protams, mūsu organizāciju uzdevums ir rūpēties par to, lai mākslinieki varētu pēc iespējas vairāk radīt jaunus darbus; palīdzēt viņiem tādās kritiskās situācijās kā šobrīd. No šīs datu nesēju atlīdzības gan Latvijā, gan citās ES valstīs tiek veidoti fondi, kas garantē stipendijas un cita veida sociālo palīdzību, jo ne vienmēr radošais cilvēks to var saņemt no valsts.
L. Zommere: – Iespēja novirzīt daļu no DNA šādiem mērķiem arī ir viena no izmaiņām, kas paredzēta MK noteikumu grozījumos.
K. Kazāks: – Ļoti labi, ka būs paredzēta iespēja daļu no datu nesēju atlīdzībām izmantot, piemēram, vēl vairāk stipendijām autoriem. Stipendiju konkursus autoriem AKKA/LAA rīko jau vairākus gadus un vīrusa krīzes laikā stipendiju skaitu ir būtiski palielinājusi. Bet – mēs šeit runājam par mistiskām organizācijām, no vienas puses, un autoriem vai izpildītājiem, no otras puses. Patiesībā šīs organizācijas jau arī ir paši autori un izpildītāji, kuri pamatā pieņem visus lēmumus.
Mainīt sistēmu?
– Klātesošais mūziķis Kārlis Būmeisters savā „Facebook” kontā rakstīja, ka „ir trīs varianti, lai mēs saglabātu civilizēto valstu sasaisti ar Vispasaules intelektuālā īpašuma organizācijas līgumu. Pirmais – valsts var aizliegt privāto kopēšanu, otrs – ieviest taisnīgu un samērīgu nodevu par aktuālajiem nesējiem, kuru aktualitāti pierāda valdības iniciēts regulārs pētījums un trešais – valsts no budžeta sedz privātās kopēšanas iemaksas autoru organizācijās”. Manu uzmanību piesaistīja teiktais, ka „mūziķi katrā ziņā vienmēr aicinājuši uz trešo variantu. Valsts (kā lielākā daļa citu) izvēlējās otro”. Vai būtu nepieciešams mainīt pašu sistēmu, kā autoriem tiek maksāts par viņu autordarbu izmantošanu?
K. Būmeisters: – Manā gadījumā konteksts bija tāds, ka vēlējos uzsvērt – mūziķi ir ieinteresēti, lai likumiskais ietvars būtu sakārtots. Kādā veidā, tas tiešām ir otršķirīgi, bet, ja skatāmies viedtālruņu izmantotāju interesēs, tad pārcelt datu nesēju atlīdzību uz valsts budžetu nozīmētu, ka tvērums būtu vēl plašāks. Tad patiešām visa sabiedrība – gan bērni, gan sirmgalvji –, izejot no nodokļu iekasēšanas un budžeta, maksātu par ierīci, kuras viņiem nemaz nav. Protams, ka tā galu galā ir valsts izvēle un, ja nolemts ir, cik vien iespējams, sašaurināt attiecināmo sabiedrību, proti, attiecināt regulējumu tikai uz viedtālruņu izmantotajiem, tad uz to arī ir jāiet. Identiski kā teju visas citas ES valstis.
T. Žabova: – Kad parādījās informācija par datu nesēju atlīdzības izmaiņām, mēs asociācijā esam saņēmuši jautājumus, it sevišķi no vecāka gadagājuma cilvēkiem, par to, kurš par to maksās. Skaidrojām – nē, jums nebūs tas jāmaksā.
– Par šo visu diskutējot, esmu dzirdējusi vaicājumu – kāpēc šo atlīdzību nevar jau uzreiz ielikt autordarba cenā?
K. Kazāks: – Ļoti daudzi autordarbi tiek radīti bez pasūtījuma un jebkādas samaksas par tiem. Pieņemsim, Kārlis Kazāks saraksta dziesmu, iedod to raidstacijām, ieliek to internetā un vēl, kur nu tas iespējams. Tā skan, bet – kur tieši šajā procesā iespējams noteikt darba cenu? Straumēšanas servisi Kārlim Kazākam maksā tādu naudu, kāda norādīta par vienu straumējumu, no raidstacijām par dziesmas atskaņošanu autors atlīdzību saņem caur AKKA/LAA un LaIPA, bet nav iespējams prognozēt, cik radītā dziesma kļūs populāra, cik to kopēs un cik tad autoram vajadzētu tai dziesmai cenu noteikt – jo summas atšķirsies. Dziesma, kas nekļūs populāra, iespējams, autoram radīs tikai zaudējumus, bet tāda, kas kļūs populāra, iespējams, ienesīs tūkstošus. Tāpat, piemēram, literāra darba drukas tirāžu var paredzēt un vienoties par autora darba atlīdzību par eksemplāru, bet to, cik daudz šo darbu kopēs, protams, paredzēt nav iespējams.
– Atgriežoties pie Somijas pieredzes ar DNA atlīdzību, kas tiek apmaksāta no valsts budžeta, – vai Eiropas Savienības Tiesas 2016. gada 9. jūnija spriedums nozīmē, ka šis ceļš turpmāk Eiropā ir noņemts no darba kārtības?
L. Zommere: – Somija DNA sistēmu, kas paredz, ka atlīdzība par privātkopēšanu tiek maksāta no valsts budžeta, ieviesa 2015. gadā. ES Tiesas spriedums par šādas sistēmas neatbilstību direktīvai bija 2016. gadā. Līdz ar to Somija šo sistēmu ieviesa pirms ES tiesas sprieduma. Šobrīd nav nevienas citas ES dalībvalsts, kas to būtu ieviesusi.
Nākotnes izredzes
– Vai ir plāni vēl kaut kā mainīt DNA iekļauto ierīču spektru?
L. Grīna: – Ja runājam par nesēju atlīdzību un iekārtu sarakstu, kas tajā tiek iekļauts, tad saskaņā ar Satversmes tiesas 2012. gada spriedumu iekārtu saraksts ir regulāri jāpārskata. Un, ja nākotnē, to pārskatot, būs kāda iekārta, ko sabiedrība vairs neizmanto, lai kopētu autordarbus (tā tas tagad ir ar CD un DVD), tad šī iekārta no saraksta tiks izņemta un ielikta tā tehnoloģija, kas tiek izmantota darbu kopēšanai.
– Kā ar interaktīvo televīziju ar tās sniegtajām iespējām saglabāt autordarbus arhīvā?
L. Zommere: – Tas ir pavisam cits izmantošanas veids – arhīva iespēju nodrošināšanai televīzija slēdz atsevišķus līgumus ar tiesību īpašniekiem, lai varētu nodrošināt pieeju arhīvā attiecīgajam raidījumam vai filmai.
– Tradicionālie datu nesēji aizvien vairāk atkāpjas straumēšanas platformu un mākoņu priekšā. Vai netiek apsvērta ideja par to, ka ar šo atlīdzību varētu aplikt, piemēram, interneta provaiderus?
– Ir bijušas diskusijas par šo jautājumu arī ES līmenī, un šis risinājums nav guvis atbalstu. Arī Latvijā tam nav bijis atbalsta, tāpēc neuzskatām, ka tas šobrīd būtu aktuāli un diskutējami.
K. Būmeisters: – Es vēl vēlētos piebilst saistībā ar DNA regulējumu – būtiski ir tas, ka tas sniedz iespēju ierīces lietot ne vien legāli, bet arī pilnvērtīgi, jo tās ir kā datori. Kopēšanas un fiksēšanas iespēja ir viena no būtiskām funkcijām, ko šis viedtālrunis piedāvā. Jāatzīst, ka kopumā jau sabiedrība to izprot, un mūziķu un autortiesību īpašnieku vārdā varu tikai teikt paldies par to, ka šī izpratne šobrīd ir nesamērojami lielāka nekā pirms desmit gadiem. Tātad gan mēs attīstāmies izpratnē, gan uz neatkarīgu pētījumu pamata jāattīstās arī atlīdzības regulējumam.
UZZIŅA
Datu nesēju atlīdzība (DNA) attiecas uz rīkiem, ko var izmantot likumā paredzētajai iespējai izveidot vienu legālu kāda autordarba kopiju privātai izmantošanai.
Atlīdzības summu nosaka Ministru kabineta noteikumi, un tā tiek samaksāta vienu reizi ierīces importa brīdī.
No DNA ierīču saraksta plānots izņemt kompaktdiskus un DVD matricas, tajā paliktu USB zibatmiņas (jāmaksā 4% no pirmās pārdošanas cenas Latvijā bez PVN).
Tiek plānots DNA piemērot arī viedtālruņiem (EUR 1,50) un paaugstināt nodevas likmi visu veidu datoru cietajiem diskiem.
Atlīdzību par reproducēšanai izmantojamām iekārtām maksā par visu veidu personālajiem datoriem, ieskaitot portatīvos datorus un planšetdatorus, 2,85 eiro apmērā par vienību.
Ko rāda Kultūras ministrijas pasūtītā aptauja (2020. gada oktobris)
* 79% iedzīvotāju vecumā no 18 līdz 75 gadiem pēdējā gada laikā nav kopējuši likumīgi iegūtus autordarbus personiskai lietošanai, bet to ir darījuši 14%.
* Visbiežāk izmantotie informācijas nesēji, kuros pārrakstīti likumīgi iegūti autordarbi, ir datora cietais disks (53%), USB zibatmiņa (41%), ārējais cietais disks (23%).
* Gandrīz trešdaļa aptaujāto (32%) likumīgi iegūto autordarbu pārrakstīšanai izmantojuši viedtālruni.
