Kā pasargāt sevi no vārdiem, kas ievaino? Tos saka ģimenē, pie ārsta, darbā… 0
Tie trāpa mūsu vārīgajā vietā, un mēs tos dzirdam gan mājās, gan no draugiem, darbā un pat pieņemšanā pie ārsta. Psiholoģe Jeļena Šuvarikova portālā “Psychologies” atšifrē frāzes, kas izskan visbiežāk, lai mēs saprastu to patieso nozīmi un apgūtu psiholoģiskās pašaizsardzības pamatmetodes.
Partneris
“Tu domā tikai par sevi. Un kā tad ar mani?”
Partneris pārmet, apelē pie tavas sirdsapziņas, liekot šaubīties (“varbūt es esmu nepateicīgs, slikts cilvēks”), atgādina par tavām bailēm: tu sajūties kā bērns, kurš sarūgtinājis vecākus.
“Domā tikai par mani, rūpējies par manām vēlmēm, par manām cerībām…” – lūk, uz ko patiesībā mudina tādi vārdi.
Psiholoģiskā pašaizsardzība: nav vērts uzskaitīt pierādījumus par tavu mīlestību pret partneri. Lai ikviens varētu saglabāt pašcieņu un palikt pieaugušā lomā, lūdz partnerim skaidri izteikt savas grūtības: “Kā tev pietrūkst? Ko tu gribi, lai es tavā labā izdaru?” Katram jautājumam jāseko skaidrai atbildei. Spēle “uzmini nu” attiecībās nav vajadzīga. Cilvēku komunikācija balstās uz atklātību, iespēju savas vēlmes izteikt skaļi un tikt uzklausītam.
Ārsts
“Un ko tad jūs gribējāt ar savu dzīvesveidu…”
Atsaucoties uz tavu vecumu, diagnozi vai dzīvesveidu, ārsts daļēji izvairās no savas profesionālās atbildības un norāda, ka gribi “pārāk daudz”. Ja speciālists, kuram ir vara pār mūsu veselību, apsūdz mūs “pārmērīgās prasībās”, mēs jūtamies vainīgi, mums ir kauns, mēs apjūkam un tas pastiprina viņa ietekmi.
Psiholoģiskā pašaizsardzība: neuztraucies, sagatavojies ārsta apmeklējumam, jūties kā pieaugušais, kurš atnācis ārstēties.
Saki: “Man ne visai patīk sarunas tonis. Es esmu šeit, lai uzzinātu, kā tikt galā ar manu problēmu, nevis lai mani audzinātu.”
Tādiem vārdiem vajadzētu atturēt ārstu no mēģinājuma gūt pār tevi morālu varu.
Skaidri norādi savas vajadzības: “Es gribu uzzināt precīzu diagnozi” vai “Man vajag norīkojumu uz analīzēm”.
Draugs
“Es saprotu, ka tev nav daudz laika, bet man vajadzīga tava palīdzība”
Tāda frāze aicina ievērot savstarpējas palīdzības principu. Bailes to neievērot rada vainas izjūtu. Vārds “saprast” palielina efektu – ja draugs jau ir ņēmis vērā mūsu apstākļus, mums ir grūtāk atteikt, atsaucoties uz tiem pašiem apstākļiem.
Psiholoģiskā pašaizsardzība: neatbildi uzreiz, paņem pauzi. Neatkarīgi no tā, cik maz ir laika, pārdomu minūtei laiks atradīsies.
Manipulācija – pat neapzināta – vislabāk iedarbojas tieši steigā.
Atlikšana ļauj sniegt patiesi pozitīvu vai negatīvu atbildi, citiem vārdiem sakot – pārdomātu atbildi.
Bērns
“Man ir sliktas atzīmes, jo tu man nepalīdzi veikt mājas darbus!”
Patiesībā bērns it kā saka: “Tu esi slikts vecāks, tu nepildi savus pienākumus.” Bērni ir manipulācijas meistari, ar viņiem manipulē no dzimšanas, un viņi arī zina, uz kādām pogām jāuzspiež. Vecākiem, jo īpaši mātēm, ir grūti izvairīties no vainas sajūtas, kad viņiem pārmet, ka bērniem velta pārāk maz uzmanības.
Psiholoģiskā pašaizsardzība: atzīsti, ka, pat pavadot ar bērnu 24 stundas diennaktī, tu nevarētu izdarīt viņam visu. Divnieks novērtē viņa zināšanas, nevis tavas vecāku prasmes. Uzdod bērnam divus jautājumus: par mājasdarbu un par viņa vajadzībām. “Vai piekrīti, ka mēs kopā to pārbaudītu, kad es pārnākšu mājās?” un “Tieši kāda mana palīdzība tev vajadzīga?” Ir svarīgi, lai bērns sajustu: tu saprati un ņemsi vērā viņa emocionālās vajadzības, un viņš var rēķināties ar tavu palīdzību.
Vecāki
“Es zinu, cik aizņemts esi. Protams, tev nav daļas par mani, ir svarīgākas lietas…”
Mūs grib ielikt nepateicīga, tas ir, slikta bērna rāmītī. Šī loma ir vēl nepatīkamāka, ja viens no vecākiem atgādina par visiem upuriem, kas viņam bija jānes, lai nodrošinātu mums labu dzīvi. Pārmetuma nežēlību pastiprina fakts, ka teikuma sākumā ietverta līdzjūtība un iejūtība, bet nobeigumā saskaramies ar nepatīkamu pavērsienu. Šādas frāzes mērķis ir sāpināt, nevis uzlabot attiecības.
Psiholoģiskā pašaizsardzība: neattaisnojies, neapsūdzi un nesoli, kamēr vēlmes nav skaidri izteiktas. Pajautā: “Kā tu vēlētos pavadīt laiku kopā ar mani?” Tas palīdzēs mātei vai tēvam formulēt konkrētus priekšlikumus. Tad apdomā tos un izlem, kuri no tiem ir jāpieņem un kuri nav.
Pusaudzis
“Tu nekad man netici!”
Vispārinājumi lietojot vārdus “vienmēr” un “nekad” rada šaubas par attiecībām kopumā. Vecāki par šādiem pārmetumiem jūtas netaisnīgi sāpināti. Apsūdzību dažkārt pastiprina salīdzinājums: “Bet mana drauga vecāki…”
Psiholoģiskā pašaizsardzība: neaizmirsti, ka tavā priekšā ir pusaudzis, kurš noteikti nav pārliecināts par sevi. Viņš projicē šo nedrošību uz pieaugušajiem, cerot dzirdēt: protams, tu esi pelnījis uzticēšanos!
Vispirms atgādini gadījumus, kad ticēji viņam. Tad jautā, ko viņš saprot ar ticēšanu un uzticēšanos.
Ja viņš grib, lai viņam uzticētos vairāk, kā, pēc viņa domām, tas varētu izpausties? Ko no savas puses viņš ir gatavs darīt – vienošanās paredz abu pušu pienākumus, un uzticība tiek iekarota pakāpeniski.
Priekšnieks
“Nepārvērtē sevi!”
Mūs grib piespiest pieņemt, ka kaut kas ar mums nav kārtībā, tā radot vainas sajūtu. Bet ko mums vajadzētu mainīt un kādā virzienā, paliek neskaidrs. Manipulators nekad nepaskaidro savus mērķus, un reizēm tos pats nemaz nezina. Varbūt boss vienkārši vēlas izjust savu varu vai sagaida no padotā, ka viņš atradīs risinājumu problēmai, kuru pats boss nespēj atrast.
Psiholoģiskā pašaizsardzība: lūdz priekšniekam precizēt pārmetumus un kritiku. Vari atzīt, ka pagaidām tavs darbs nav devis vēlamo rezultātu. Piebilsti, ka esi gatavs pilnveidoties un lūdz sniegt norādījumus par attīstību.
Jautā: “Kā jūs domājat, kādā virzienā man vajadzētu rīkoties, ko tieši man vajadzētu darīt citādi?” Ja viņš nevar izskaidrot, ko grib, atkārto, ka gribi pilnveidot sevi un uzlabot savus rezultātus. Ir svarīgi parādīt vadībai, ka esi atvērts konstruktīvai kritikai un gatavs sadarbībai.
