Artrīts rodas arī pēc infekcijām. Kā saudzēt un ārstēt locītavas 0
Nepatīkamo, sāpīgo sajūtu vaininieks locītavās bieži vien ir iekaisums – artrīts. Ne vienmēr ar šo diagnozi jāsadzīvo visu mūžu, tāpēc par savām locītavām vajadzētu rūpēties.
Konsultē Rīgas Austrumu klīniskās universitātes slimnīcas reimatoloģe Anda Kadiša.
Artrīts pēc infekcijas
Dažkārt, pārslimojot kādu infekcijas slimību, veidojas reaktīvais artrīts, proti, locītavu iekaisums, jo tajās iekļuvušas mikroorganismu daļiņas. Retāk smagas infekcijas gadījumā attīstās septisks jeb strutains artrīts.
Lielāks risks saslimt ar reaktīvu artrītu pastāv, ja asinīs ir HLA B27 antigēns, kuru iespējams noteikt, veicot analīzes.
Visbiežāk iekaisums locītavās sākas pēc urīnceļu, ginekoloģiskajām, kuņģa un zarnu trakta, retāk elpceļu infekcijām. Parasti tas attīstās četras nedēļas pēc slimošanas.
Locītavu iekaisumā nereti iedzīvojas arī tie, kas bieži sirgst ar angīnu, deguna blakusdobumu iekaisumu vai citām hroniskām infekcijām, rūpīgi nekopj zobus un tos laikus nesalabo.
Ar reaktīvo artrītu biežāk sirgst jauni cilvēki, kurus nereti piemeklē urīnceļu un ginekoloģiskās infekcijas. Savukārt mūža otrajā pusē to lielākoties izraisa kuņģa un zarnu trakta infekcijas.
Reaktīvais artrīts izpaužas ar stiprām sāpēm locītavās, to pietūkumu, apsārtumu, karstumu, stīvumu un apgrūtinātām kustībām.
Visbiežāk slimība skar ceļus un potītes, taču var bojāt jebkuras locītavas, arī mugurkaulu.
Nereti drīz pēc infekcijas beidzas arī artrīts, tādēļ tas ne vienmēr uzreiz jāārstē. Parasti iekaisums pāriet pēc vairākām nedēļām, bet dažkārt turpinās mēnešiem ilgi. Tikai nelielai daļai cilvēku tas progresē un pārvēršas par hronisku reaktīvo artrītu.
Smags iekaisums jebkurā gadījumā atstāj nelāgas sekas – locītavas virsmas bojājumus – un laika gaitā rosina vai saasina vecuma osteoartrītu.
Ja gadījies, ka piesūkusies ērce, svarīgi novērot šo vietu, pārliecināties, vai neveidojas apsārtums, jo pēc neilga laika var attīstīties reaktīvais artrīts. Ja analīzēm ir pozitīvs rezultāts, jāveic slimību apstiprinoši testi, jo iespējams, ka sākotnējais tests ir mānīgs.
Reizēm pēc infekcijas pārslimošanas attīstās Reitera sindroms – ne tikai artrīts, bet arī acu gļotādas iekaisums, vīriešiem urīnizvadkanāla, bet sievietēm dzemdes kakla iekaisums.
Lai stipri kauli!
Locītavu slimību attīstību veicina iedzimtība un cilvēka dzimums. Biežāk ar reimatoloģiskām kaitēm sirgst sievietes, jo sievišķajās XX hromosomās mēdz notikt pārmaiņas, kuras var rosināt imūnās sistēmas darbības traucējumus.
Turklāt sievišķie dzimumhormoni un to hormonālās svārstības menstruālā cikla laikā izraisa dažādu specifisku iekaisuma vielu veidošanos, kas bojā locītavas. Kritisks periods ir grūtniecība un menopauze.
Iestājoties menopauzei, asinīs samazinās estrogēnu līmenis, kas agrāk vai vēlāk rosina osteoartrīta veidošanos. Nelāgo procesu kavē hormonaizvietojošās terapijas lietošana, taču, protams, locītavu slimību profilakse nav galvenais iemesls, lai sieviete to sāktu lietot.
Locītavas bojā arī kaulu vielmaiņu ietekmējoši medikamenti, piemēram, glikokortikoīdi. Ja tie nepieciešami kādas slimības ārstēšanai, jāseko līdzi, vai nesamazinās kaulu blīvums.
Kā novērojusi daktere Anda Kadiša, pacienti parasti vēlas ārstēties tikai tad, ja kaut kas sāp. Osteoporoze, kad ir samazināts kaulu blīvums, ne vienmēr izraisa sāpes, tāpēc daudzi negrib lietot zāles. Tomēr nevajadzētu pasīvi sagaidīt brīdi, kad tās radīsies. Jo trauslāki kauli, jo ātrāk nodilst locītavas skrimslis.
Kas deldē skrimsli
Locītavas cieš gan no pārslodzes, gan mazkustības, tāpēc fizisko aktivitāšu ziņā būtu jāizvēlas zelta vidusceļš. Tām kaitē arī darbs pie datora vai konveijera, izpildot daudzas monotonas kustības. Skrimšļa nodilšanu veicina profesijas, kurās ilgstoši jāstāv kājās, jo locītavas cieš no pastāvīga spiediena.
Skrimšļa izturība pret fizisko un statisko slodzi katram ir atšķirīga, kas atkarīgs no iedzimtības, dzimuma un fiziskajām aktivitātēm.
Tā nodilšanu paātrina vairogdziedzera kaites un slikti kompensēts cukura diabēts vai ilgs slimošanas stāžs ar šo slimību, kā arī osteoporoze.
Locītavām kaitē liekais svars, kas veicina skrimšļa nodilšanu. Taču arī drastiska badošanās nav vēlama, jo var izraisīt žultsakmeņu veidošanos un urīnskābes līmeņa paaugstināšanos asinīs, kas draud ar podagrisku artrītu. Tautā pastāv uzskats, ka ar podagru saslimst galvenokārt gaļas un alus cienītāji, taču, kā liecina dakteres Andas Kadišas vērojumi, to mēdz provocēt arī regulāra vīna vai cita alkohola lietošana.
Locītavu stāvokli var pasliktināt plakanā pēda. Tad – jo ilgāk staigā, jo vairāk sāp pēdas un apakšstilbi, kas liecina par to nepareizu noslodzi.
Ja gados vecākiem cilvēkiem veiks rentgenogrammu, piemēram, ceļa locītavām, ikvienam atklās lielāku vai mazāku skrimšļa nodilumu, lai gan ne katram būs sūdzības. Dažiem, spriežot pēc rentgenuzņēmuma, slimības stadija ir smagāka un locītavas sprauga daudz šaurāka, tomēr sāpju nav, bet cits, kam ir minimālas izmaiņas, knapi var paiet. Sāpes nosaka dažādi receptori locītavās, kas katram ir individuāli.
Kāpēc krakšķ?
Daudzus dara bažīgus krakšķoša skaņa locītavās. Jauniem cilvēkiem tā liecina par saišu un cīpslu vājumu, kad locītavu kauliņi noslīd viens no otra. Tad rodas vēlēšanās locekļus izkrakšķināt, lai tie nostātos savās vietās, taču speciāli gan to nevajadzētu darīt.
Vecākiem cilvēkiem krakšķošās skaņas var liecināt arī par skrimšļa nodilumu. Tie rodas noteiktu kustību laikā, jo kaulam, cenšoties kompensēt skrimšļa nodilumu, ir radušies izaugumi, kas to virsmu padara nelīdzenu.
Kā saudzēt un ārstēt
Locītavām ir tīkamas mērenas fiziskās aktivitātes un ūdensprocedūras, kas uzlabo mikrocirkulāciju, stiprina saistaudus un saites, cīpslas un muskuļus, nodrošinot normālu locītavu stāvokli.
Lai attālinātu locītavu kaites, svarīgi uzņemt pietiekami daudz kalcija un gādāt par normālu D vitamīna līmeni asinīs, kas nepieciešams ne tikai kaulu stiprumam, bet arī normālai imūnās sistēmas darbībai.
Ja locītavas jau sākušas sagādāt problēmas, jācenšas izmantot gan medikamentus, gan citu veidu līdzekļus, lai samazinātu nepieciešamību lietot pretsāpju zāles, kas situāciju neatrisina, bet var izraisīt nepatīkamas blaknes.
Artrītu sākuma un vidējā stadijā ārstē ar nesteroīdajiem pretsāpju un pretiekaisuma līdzekļiem, kā arī augšanas faktoru vai cilmes šūnu injekcijām locītavās, taču ar tām iespējams mazināt problēmas tikai lielajās locītavās. Daudzi pētījumi liecina, ka osteoartrīta attīstību kavē arī glikozamīna lietošana.
Iekaisuma artrīta ārstēšanā ārsts izraksta tā sauktos bāzes medikamentus, kuri spēj kavēt arī osteoartrīta gaitu. Bet, kad slimība pilnā plaukumā, līdz vienīgi locītavu endoprotezēšana, ja vien cilvēks jau nav cienījamā vecumā, kad, visticamāk, nebūs risinājuma uz visu atlikušo mūžu.
UZZIŅA
• Ja kādreiz slimots ar vīrushepatītu B vai C, asinsanalīzēs var saglabāties paaugstināts reimatoīdais faktors, taču ne vienmēr tas liecina par reimatisku slimību.
• Ja noteikta diagnoze artrīts, tas nenozīmē, ka locītavas noteikti deformēsies, jo slimība katram var attīstīties atšķirīgi.
