Kā pasargāt jauniešus no atkarībām? “LA” diskusija Limbažos 19
Limbažu novada grāmatu svētkos “Latvijas Avīzes” publiskās diskusijas tēma bija “Narkotikas un jaunieši”. Diskusijā piedalījās Eiroparlamenta deputāts Kārlis Šadurskis (“Vienotība”), kā arī divi partijas “Latvijas attīstībai” pārstāvji – Andrejs Žagars un Rihards Pīks.
K. Šadurskis: – Cilvēki pieder sugai, kurai ir ģenētiski ieprogrammēta tieksme uz pašapreibināšanos. Tam pretoties var morāli principi, piemēram, reliģija vai arī racionāli noteikumi. Ikvienu no šādām tieksmēm var pasargāt ģimene, skola, sabiedrība – liela loma ir audzināšanai, milzīga atbildība pedagogiem, jo jauniešiem ir laiks, kad gribas visu izmēģināt, līdzināties līderiem. Kriminālās aprindas, kas narkotikas piedāvā un ievilina, darbojas ļoti aktīvi. Tāpēc viens no aktuālākajiem jautājumiem – vai konkrētajā vietā jauniešiem ir pietiekami daudz un dažādas brīvā laika pavadīšanas iespējas – mākslas skolas, pulciņi, sporta nodarbības. Te es gribu uzteikt “Ghetto games” organizatorus, kas jauniešiem piedāvā lielisku alternatīvu visiem kaitīgajiem ieradumiem. Pateicoties viņiem, sakārtotāka kļuvusi Grīziņkalna apkārtne, jaunieši paši uzrunā vietējos uz ielas un aicina šajā rajonā nesmēķēt.
Runājot par narkotiku legālo pusi, Latvija ar to likuma regulējumu, kādu Saeima ir pieņēmusi, ir vienā no labākajām vietām Eiropā. Latvijai ir svarīgi, lai būtu sakārtota kopīgā Eiropas likumdošana, tad mums būs vieglāk cīnīties. Narkotikas Latvijā neražo, tās šeit ieved. Mēs esam uz pareizā ceļa, un nākamajam Eiroparlamenta sasaukumam galvenais uzdevums būs sakārtot likumdošanu un legālo narkotiku aizliegumus līdz galam.
A. Žagars: – Diemžēl Latvijā joprojām pastāv gan cigarešu, gan alkohola kontrabanda, un tas nozīmē, ka ir veidi un ieinteresētās personas, kas to pieļauj. Te ir liels darbs tiesībsargājošām iestādēm. Parasti ģimene un skola kā pirmie pamana, ka jauniešiem ir šādas problēmas. Tāpēc Rīgā dažu skolu direktori ir pieņēmuši ļoti stingrus kārtības noteikumus, lai skolā nevarētu iekļūt neviens svešais, tādējādi slēdzot jebkādu piekļuvi skolai narkotiku izplatītājiem. Lielajās pilsētās ir iespējas izklaidēties, bet laukos jauniešiem nav ar ko nodarboties, un tā jau ir arī pašvaldību atbildība. Braucot pa Latviju, mēs redzam, ka viss ir atkarīgs no pagastu un skolu pirmajām personām, viņu vēlmes un spējām piesaistīt līdzekļus, uzcelt sporta zāles, sakārtot kultūras namus. Piemēram, Preiļos ir ideāls piemērs – direktors izveidoja Mākslas skolu pie Mūzikas skolas. Tā darbojas trīs gadus, tajā ir 80 audzēkņu, un jau tagad trīs no šiem audzēkņiem ir iestājušies Mākslas akadēmijā, kas liecina arī par šīs skolas kvalitāti.
Es šajā jomā esmu pat mazliet optimists, jo šķiet, ka citās Rietumeiropas valstīs šī problēma ir lielāka.
R. Pīks: – Pirmkārt, tā kā daudzas ģimenes Latvijā ir nepilnas, pietrūkst arī stingrās rokas un labā piemēra. Tāpēc daudz paliek skolas pārziņā. Otrkārt, globalizācijai ir arī sliktās blaknes – narkotiku izplatība. ES viss vairāk balstās uz pārrunāšanas un ierobežošanas kritērijiem, bet mazāk uz striktiem aizliegumiem. Galvenokārt tur notiek informācijas apmaiņa – par jaunākajām zālītēm, par iespējām ārstēt.
K. Šadurskis: – Viena no mūsu problēmām ar jauniešiem ir tāda, ka no Latvijas aizplūst mūsu gaišākie prāti – mēs par lielu naudu savus bērnus izskolojam, bet viņi aizbrauc strādāt citur. Es gribu oponēt kolēģiem, kuri teic, ka Latvijā narkomānija nav problēma – pēc “Eurostat” datiem, legālo narkotiku lietošanas ziņā esam trešajā vietā ES. Uz jautājumu, vai esat kādreiz nomēģinājuši legālās narkotikas, Latvijā pozitīvi ir atbildējuši 9% no aptaujātajiem. Labāka situācija ir stipro narkotiku jomā, jo sabiedrības labklājība ir samērā zema un tāpēc mūsu tirgus ir mazāk interesants.
– Par spaisu agrāk neviens neiedomājās, cik patiesībā tas ir kaitīgs un bīstams. Un vēl viens iemesls bēdīgai situācijai ar narkomāniju – no obligātās izglītības programmas tika izņemta veselības mācība.
– Ārkārtīgi svarīgi ir runāt ar nevalstiskajām organizācijām, tiem jauniešiem, kas paši tikuši vaļā no atkarībām, lai viņi ietu un stāstītu savu pieredzi skolēnu auditorijās. Veselības mācība, ja to pasniegs pirmspensijas vai pensijas vecuma skolotājs, kurš par legālajām narkotikām zina tik, cik lasījis, un ir ļoti tālu no šīs jaunatnes dzīves jomas, diez vai mainīs viņu uzskatus. Tie, kas paši tikuši vaļā no atkarības, ir vislabākie runātāji ar auditoriju, jo viņi var izstāstīt, kāpēc viņi to ir sākuši, kādas izjūtas bijušas gan kaifa brīdī, gan pēc tam un kādas bijušas viņu veselības problēmas. Izstāstīt, kādus līdzekļus lietojuši, lai slieksni pārvarētu. Otra problēma ir medicīna – ar šo budžetu mēs tiekam galā ar diagnostiku un ārstēšanu, bet absolūti trūkst līdzekļu rehabilitācijai. Rehabilitācija jauniešiem, kas izlēmuši pārtraukt atkarību, ir ārkārtīgi svarīga.
A. Žagars: – Gribu minēt labos piemērus no citām valstīm. Piemēram, Vācijā Berlīnes filharmonijas kolektīvs nāca ar iniciatīvu, ka vajadzētu apvienot kopīgā darbā tos jauniešu, kas tikuši galā ar šo problēmu. Viņi ar 100 jauniešiem iestudēja Stravinska baletu “Svētpavasaris”. Domāju, ka lielākā daļa jauniešu par to neko nebija dzirdējuši, jo tā ir sarežģīta mūzika. Priekšnesums ar ļoti vienkāršiem kostīmiem – melnām biksēm un oranžiem Tkrekliem – bija entuziasma un motivācijas pilns. Protams, ka ar šādām lietām orķestris nenodarbosies katru dienu, bet ir periodi, kad to var darīt katrs. Cits piemērs ir no Venecuēlas, kur ir augsts noziedzības un narkomānijas līmenis. Tur viens fanātisks diriģents sāka apvienot jauniešus no nabadzīgām ģimenēm orķestros, vajadzīgos instrumentus iegādāties palīdzēja vietējie uzņēmēji. Tas aizsākās aptuveni pirms 20 gadiem, un tagad Venecuēlā šo jauniešu orķestru ir tik daudz, ka pasaules labākos orķestrus sāk pārplūdināt diriģenti un mākslinieki no turienes. Un tas viss ir viena cilvēka darbs. Droši vien tā ir tāda misijas apziņa, kas būtu jāatbalsta valstij.
– Vai tas nav absurdi, ka marihuānu pirkt un pārdot ir aizliegts, bet marihuānas sēklas, no kā audzēt, var brīvi pirkt un pārdot?
K. Šadurskis: – Tā ir vistīrākā nolaidība, muļķība vai slēpts lobijs.
R. Pīks: – Tas būtu jāaizliedz visas Eiropas līmenī, citādi pie brīvās preču plūsmas aizliegumam tikai Latvijā nav jēgas.
– Laukos bērniem uz kultūras namu vai sporta zāli ir problēmas nokļūt. Jāiet milzīgi tālu līdz transportam, ja ne – jāvadā vecākiem, un tas ir ļoti dārgi. Pilsētas bērniem tādu problēmu nav, bet laukos ir, turklāt nopelnām mēs arī mazāk. Kā tikt pie līdzekļiem, lai lauku bērni varētu izbraukāt uz nodarbībām?
A. Žagars: – Preiļos pašvaldība apmaksā sabiedriskā transporta biļetes tiem bērniem, kas brauc uz Mākslas skolu. Tas ir pašvaldību uzdevums, un tām šie jautājumi jāatrisina. Tas saistīts arī ar reģionālo reformu un skolu likvidāciju.
R. Pīks: – Piemēram, Nīderlandē visu par ārpusklases nodarbībām koordinē un nosaka vecāku komiteja – cikos, kur un kas notiks. Mums arī vajadzētu aktīvāk iesaistīties vecākiem.
K. Šadurskis: – Mums ir jāpiedalās lielos un starptautiskos projektos, jo, startējot atsevišķi, saņemt naudu ir ļoti grūti. Te mēs nonākam līdz mazo skolu problēmai un principam – nauda seko skolniekam. Šis princips ir ļoti labs lielajās pilsētās, bet iznīcinošs lauku rajonos. Un, kad pierobežā tiek slēgta skola, tajā vietā pazūd viss. Ja pagastā nav skolas, tur nekad neapmetīsies jaunās ģimenes, bet pēc laika ievāksies imigranti.
A. Žagars: – Latvija nākamajā finanšu periodā no ES saņems 6,7 miljardus eiro. Kā tos izmantot – tā ir Latvijas atbildība! Es gribu pieminēt divus fondus – izglītībai un kultūrai – un tie nav tieši saistīti ar Latvijai piešķirto finansējumu. Viens fonds ir “Radošā Eiropa”, kurā ir 1,4 miljardu eiro finansējums, un “Erasmus” izglītības programma, kurā ir 14,7 miljardi eiro. Tātad kopā tie ir 16 miljardi, ko ikviens var izmantot. Ir jāmeklē sadarbības partneri ārzemēs, jo daudzi no šiem ir pārrobežu projekti.
– Pašlaik aktīvi runā par Murjāņu sporta ģimnāzijas slēgšanu, valsts un Rīga neatrod iespēju aktīvi atbalstīt arī “Ghetto games” organizatorus. Visi priecājās par panākumiem olimpiādē, bet kas notiek ar sporta skolām?
K. Šadurskis: – Visu ierobežo valsts budžeta dotācijas. Arī šīs dotācijas ietvaros var darīt ļoti daudz, un, ja tiks aizlaista Murjāņu sporta ģimnāzija, tad tas būs, piedodiet, idiotisms. Esmu sekojis tam klausāmās un redzamās informācijas ietvaros, manā rīcībā nav pavisam precīzu aprēķinu. Taču jau manos ministrēšanas laikos visiem bija milzīga greizsirdība uz plāno valsts budžeta finansējumu sportam, un citas organizācijas jau tad necieta Murjāņus ne acu galā. Es ļoti ceru, ka uzvarēs veselais saprāts un nenotiks skolas sadalīšana. Par “Ghetto games” un Raimondu Elbakjanu runājot – es viņu nesen, izmantojot savas vecās pazīšanās, savedu kopā ar Izglītības ministrijas augstiem ierēdņiem. Kopš tā laika viņš man nav zvanījis, un man ir zināmas cerības, ka tur kaut kas notiek.
R. Pīks: – Diemžēl Murjāņu sporta skolas atjaunošanā ir jāiegulda daudz līdzekļu, tā savu laiku ir nokalpojusi. Ir grūti arī nokomplektēt skolēnu skaitu. Arī pedagogi ir problēma – tie ir pensijas vecuma un vajadzīgi jauni skolotāji, bet jaunajiem tur nav kur dzīvot. Tāpēc tika parēķināts, diez vai ir vērts to visu saglabāt.
Svētkus atbalstīja: Latvijas Valsts prezidents Andris Bērziņš, Lietuvas Republikas vēstniecība, Zemkopības ministrija, Latvijas Bērnu fonds, Jelgavas tipogrāfija, Nacionālie bruņotie spēki, SIA “Balta Eko”, SIA “Drukātava”, SIA “VESTA-LK”, “Vienotība”, “Latvijas attīstībai”, “Arctic Paper Latvija”, Kārlis Šadurskis, Inese Vaidere, Krišjānis Kariņš, Alfrēds Rubiks, Limbažu novada pašvaldība, Alojas novada dome, Limbažu Galvenā bibliotēka, Limbažu Bērnu bibliotēka, Limbažu novada ģimnāzija, Limbažu 3. vidusskola, Limbažu sākumskola, Limbažu muzejs, Zemessardzes 27. KB, 209. Limbažu jaunsardzes vienība, Dzīvā sudraba muzejs, SIA “N. Bomja maiznīca “Lielezers””.
Informatīvie atbalstītāji: “Latvijas Avīze”, “Auseklis”, “Limbažu Novada Ziņas”, Limbažu TV, www.limbazi.lv, www.limbazubiblioteka.lv
