Izvairies no moralizēšanas 0
Piemēram, šāda situācija: māte nobijās no kāda kukaiņa un neviļus iekliedzās, bet bērns to dzirdēja. Šķiet, pilnīgi nevainīgs gadījums, bet, ja mēs nepaskaidrosim, bērns var uztvert situāciju kā modeli – spiegt, kad lido lapsene. Saki: “Zini, es uzvedos muļķīgi. Patiesībā, kad garām lido lapsene, nav nepieciešams kliegt”.
Galvenais, kad runā par notikumu, nemoralizē un neinterpretē nosodoši. Lietderīgi sacīt: “Mēs tagad parunājāmies, bet, ja vēlies, vari man vēl ko pavaicāt”.
Ja „ieliek rāmītī” pieaugušo uzvedību
Ja esi nolēmusi “ielikt rāmītī” kāda radinieka uzvedību, piemēram, vīra, tad ir jārīkojas ļoti piesardzīgi. Vēlams iepriekš pārrunāt ar viņu, kā raksturosi to, ko plāno apspriest. Piemēram, tēvs bija uz kādu jubileju, atnāca mājās piedzēries, bērns redzēja tēvu dīvainā stāvoklī un nobijās. Nepieciešams apspriest ar tēvu sarunas ar bērnu plānu, lai situācijas skaidrojuma laikā neizraisītos strīds vai skaļas debates pieaugušo starpā.
Gadās, ka “ielikšana rāmītī” ir atzinības izteikšana. Piemēram, mēs sākumā nepareizi novērtējām bērna uzvedību – bērns veica negaidītu manevru ar riteni, tu nobijies un sakliedzi uz viņu, bet tad izrādījās, ka viņš negribēja nobraukt kādu skaistu vabolīti. Tu vari atvainoties un teikt, ka saprati – viņa rīcības motīvs bija labs.
Šī prakse “ielikt rāmītī” veicina komunikāciju ģimenē, bērns aizdomājas, ka nekas var nebūt tā, kā izskatās. Tas ir tāpat kā konfektes ar pildījumu – no ārpuses karamele, bet garša un krāsa atšķirīgas. Bērns pats sāk uzdot jautājumus. Tā viņš attīsta vērību pret sevi, savu dvēseli un citu cilvēku iekšējo dvēseles stāvokli.
Avots: pravmir.ru
