Izvēlies neapvainojošus, neitrālus izskaidrojumus 0
Lūk, piemērs. Rotaļu laukumā viens zēns sit ar lāpstiņu otram, apdraudētā bērna māte zaudē kontroli pār sevi, metas virsū svešajam bērnam un kliedz: “Tu esi slikts puika, kur skatās tavi vecāki?” Tavs bērns var būt tikai notikušā liecinieks, viņš redz pieaugušo, kurš kliedz uz bērnu un saka rupjus vārdus, kādus neizmanto viņa ģimenē. Ko darīt?
Pirmkārt, jārunā par notikušā iekšējiem motīviem: tante bija ļoti apbēdināta un baidījās par savu bērnu. Ir ļoti svarīgi atrast neitrālus, neapvainojošus skaidrojumus: “Tante nav dusmīga, viņa bija nobijusies,” – patiesībā jau tā tas arī ir. Mēs nemelojam un neizpušķojam, mēs vienkārši izvēlamies vārdus, izturamies ar izpratni par cilvēka dabu un sarežģītajām, pretrunīgajām emocijām. Nedomā, ka bērns nesaprot, apmēram no četru gadu vecuma viņš var saprast pietiekami dziļi.
Māci bērnam pamanīt sarežģītas emocijas
Cits gadījums – pati esi nesavaldīgi un asi uzkliegusi bērnam, lai gan principā uzskati, ka kliegšana jebkurā situācijā ir nepareiza. Kad emocijas norimušas, vari atgriezties pie incidenta un “ielikt to rāmītī”: “Es sāku kliegt uz tevi, jo man bija grūta nedēļa, bet šodien ir piektdiena un spēki ir pavisam galā”.
Vai: “Vai tu atceries, es bieži pieskāros pierei? Man ļoti sāpēja galva”. Vari papildināt: “Atvaino, es negribēju, es mēģināšu vairs tā nekliegt”. Tikai nedod nereālus solījumus un nenovel vainu uz citiem.
Paskaidrot nekad nav par vēlu
Protams, visi vēlētos, lai situāciju, kuras “jāliek rāmītī,” būtu pēc iespējas mazāk. Bet mēs nespējam visu kontrolēt, turklāt ārpasaules notikumus nespējam ietekmēt vispār. Piemēram, mājās jūs neskatāties televizoru, bet kafejnīcā bērns redz tādus kadrus televizorā, ko viņam nevajadzētu redzēt. Pietiek ar desmit sekundēm, lai bērnam rastos emocionāla trauma. Tad atvasei jāpaskaidro, kāpēc cilvēki skatās šo filmu.
“Ielikt rāmītī” nekad nav par vēlu, jo spēcīgs emocionāls notikums ilgstoši paliek bērna atmiņā. Pieaugušiem tikai šķiet, ka bērns ir aizmirsis. Ja piedzīvots ļoti emocionāls notikums, bērns to var atcerēties gadiem, bet par to nerunāt, jo īpaši, ja tas ir saistīts ar vecāku šķiršanos vai jebkuru ievērojamu zaudējumu.
Kāda sieviete iekļuva satiksmes negadījumā, un, kaut tas bija mazs, viņa krita šokā un sāka histēriski kliegt. Bērni neko neteica, bet, kā izrādījās, tas palika viņiem atmiņā uz ilgu laiku, vairākus mēnešus. Sarunās ar psihologu tas atklājās un tikai tad sieviete “ielika to rāmītī” – atzina, ka viņai bija bail, un viņa nezināja, ko darīt, ka viņas ieradums no bērnības – kliegt, kad nobijusies.
