Kā pasargāt bērnu no emocionāliem pārdzīvojumiem un kā palīdz situācijas “ielikšana rāmītī” 0
Bērns pirmo reizi ieraudzījis agresīvu autovadītāju vai iereibušu tēti? Mamma no kaut kā nobijusies un skaļi iekliegusies? Kā nezaudēt kontroli šādā situācijā un mēģināt samazināt situācijas ietekmi uz bērna psihi?
Ielikt situāciju “rāmītī”
Dažkārt bērns kļūst par nejaušu un negribētu liecinieku notikumam, kura redzēšana nesakrīt ar vecāku pedagoģiskajiem nodomiem. Notikumi var būt visdažādākie. Piemēram, incidents uz ielas, kad agresīvi noskaņots cilvēks provocē citus uz strīdu. Vai kaut kas noticis ģimenē un kāds no pieaugušajiem emocionāli izgāzis dusmas uz otru.
Ko darīt? Vajadzētu situāciju “ielikt rāmītī”, tas ir, laikā, kad emocijas jau noplakušas, šo nepatīkamo un potenciāli traumatisko notikumu vienkārši un pārliecinoši izskaidrot bērnam viņam saprotamā līmenī.
Ja gadījies emocionāls, negaidīts, nepatīkams notikums, galvenajai bērna uzticības personai jāsniedz bērnam mierīgs, saprotams skaidrojums par to, kas noticis, kāpēc tā ir noticis, ko pieaugušie ar to domājuši.
Izskaidrojums varētu būt, piemēram, šāds: ģimenē visi mīl viens otru, bet nespēja savaldīt emocijas; niknais autobusa vadītājs nav slikts cilvēks, bet viņš bija ļoti noguris, dusmīgs, varbūt viņam mājās ir nepatikšanas. Sarunas uzdevums – lai bērnam nešķistu, ka pasaule ir sabrukusi: jā, tā notiek, bet tas pāriet; cilvēki vienkārši nevar tikt galā ar dažiem saviem trūkumiem, problēmām un tāpēc izturas tādā nepatīkamā veidā, arī paši no tā ciešot.
Nav tabu tēmu
Dažreiz pieaugušie nespēj runāt par notikušo, jo domā, ka notikuma atgādināšana vēl vairāk traumēs bērnu vai domā, ka tāpat jau viss ir skaidrs. Nekas tamlīdzīgs! Līdz astoņu – deviņu gadu vecumam bērns šādos gadījumos parasti pareizi neizprot notikumu.
Viņš domā apmēram tā: niknais autobusa vadītājs ir slikts, ļauns; vecmāmiņa nemīl māti; vecāki nemīl viens otru; tētis ir ļauns – vienkāršoti, negatīvi raksturo situāciju, neizprotot emocionālo zemtekstu. Bērns ir nobijies un izdomā savas versijas, kas bieži vien ir sliktākas nekā patiesība.
Mūsu rūpīgi izvēlētie paskaidrojumi visu saliek pa vietām un nepieļauj aplamu izpratni, turklāt nojauc emocionālo distanci, kura varēja rasties dēļ notikumā piedzīvotā. Bērns saprot, ka par tādām lietām var runāt un tas nav tabu temats.
Vēl viens svarīgs moments: tikai mierīga aprunāšanās nozīmē, ka sliktais notikums ir beidzies tas nav mūžīgs, viss ir atkal nostājies savās vietās.
