Lai latvieši nosalst, Ašeradenam vienalga. Egila Līcīša feļetons 36
Egils Līcītis, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Kyrie eleison! Kungs, apžēlojies! – tā līdz šim dziedāju dievkalpojumā, bet nu – saņemot gāzes un elektrības rēķinus. Tā runājis un kancelē sabrucis mūsu galvenais luturs, arhibīskaps, baznīctēvs Jānis Vanags.
Arī pārējie, ne tik svētie namsaimnieki, lūdz pēc žēlastības un palīdzības, skatot savās mājās piesūtītos rēķinus, kuri ir tik mēmi daiļrunīgi, ka aizraujas elpa. Tie vēl augšot, un ļaudis pārlaiž acis saimniecībai – kažokiem skapī, dārgakmeņiem un zelta izstrādājumiem rotu lādītēs, klavierēm un citām istablietām, kam jāpazūd lietotu mantu kupča plati atvērtajā rīklē, lai cilvēki spētu samaksāt par apsildi un gaismu.
Diemžēl mierinājumu un atbalstu no kungiem zemes virsū varat negaidīt. Mūsu ministri ilgu laiku nebija sasniedzami. Valdības locekļi slēgtās un atklātās sēdēs, sacenzdamies savā starpā, kurš ir labāks virusologs, kurš imunologs, bija vai apsēsti ietilpināt darbu šaurās robežās, kā nopotēt pēc iespējas vairāk Latvijas iedzīvotāju, un cita vārda nezināja, kā vakcinācija, vakcinācija un vēlreiz vakcinācija.
Ikkatrs mēģinājums sazināties ar šiem augstās biomedicīnas sfērās hermētiski noslēgti dzīvojošiem zinātņu vīriem, lai informētu, ka apakšās gruzd arī citas problēmas, beidzās nesekmīgi.
Lūk, kā 1. jūlijā, kad tarifus pacēla jau par 40%, šo rindu autors attēloja stāvokli ziemā. Toreiz rakstīju, ka skursteņi daudzkur nekūpēs, vecie cilvēki nosaluši tīstīsies vates segās, logos uzziedēs leduspuķes. Mājsaimniecībās strāvu, gāzi lietos uzmanīgi kā zilumzāles, vien mudīgi uzsildot ēdienu uz plīts un iededzot lampiņu, lai naktī aizietu pa mazajām darīšanām.
Redzot straujo tarifu lēcienu, Eiropas valstīs nekavējoties rīkojās. Pēdējais jaunums, ka Igaunijā valdība pārskatījusi uz augšu ienākumu pozīciju par kompensāciju igauņiem, kam mēneša izpeļņa nepārsniedz 1052 eiro. Itālijā samazina PVN enerģētikas produktiem, Francijā no budžeta maka izsniedz simtnieku iedzīvotājiem, kam alga zem 2000 eiro robežas, un visur kultivē atbildīgu politiku līdzpilsoņu glābšanā no krīzes.
Arī latvieši, kūkumā sametušies, sten no rēķinu smaguma. Pašvaldību vadītāji raidījumā “Kas notiek Latvijā?” brīdināja, ka cilvēki, nesaņemot pabalstu no valsts, iekritīs parādu jūgā, ģimenes iekrājumus iztērēs, norēķinoties ar monopolistiem. Bet velti muti dzisināja daugavpilietis Elksniņš, ādažnieks Sprindžuks, uzņēmēji un pat regulatore Ozol jaunkundze.
Valdības pārstāvji, atgaiņādamies no uzmācīgām mušām, NORAIDĪJA VISU!
PVN mazināt uz apkures sezonu – nē! Uz laiku atlikt maksājumus – nē! Novilkt svītru kā Igaunijā, palīdzot maznodrošinātajiem – nē! Uz valsts pleciem uzņemties maksājumu slogu, ja vecais rēķins pārsniegts par 60, 70 eiro – nē! Iesaldēt elektrības cenu, pāris mēnešus ļaujot pakāpties ne augstāk par 4% (kā Francijā) – nē! Kur tad tik ekstravagantas prasības!
Pienācīgi nodrošinātie valdības kundziņi, atrazdamies komfortā, siltumā un pie tūkstoš sveču apgaismojuma, salīdzinot ar dzīves pabērniem, trūkumcietējiem, senioriem un citiem bēdubrāļiem, bija lepni par pasviesto 10–20 eiro piemaksu par strāvu daudzbērnu ģimenēm, par 20 eiro kukuli vakcinētiem vecīšiem un par sadales tarifa samazinājumu uz pusi. Pārējo jāsedz pašiem – pensionāriem nāksies atteikties no austerēm kaviāra bāra apmeklējumā, arī citiem ar līdzekļiem jāapietas taupīgāk.
Ne asara nenorit pār cietajiem, sarainajiem ministru vaigiem, uz piņņu neparauj nevienu līdzjūtīgu koalīcijas partneri. No kosmosā lidojošām gāzes, elektrības rekordcenām namīpašniekus pūlas aizsargāt zaļais gurķis, nacionālais ekonomikas ministrs Vitenbergs, bet, sastapies ar vecāko biedru dusmīgu acu skatu, sašļūk, atkāpjas.
Visas valdības virzienā raidītās bumbas sekmīgi atsit “Vienotības” šefs Ašeradens. Pietiekami ilgi esot runāts par iešanu prom no gāzes – durakus, kas laikus nav pārgājuši uz apkuri ar kaltētiem mēsliem, dziļdomīgi pamāca bijušais ekonomikas ministrs. Miljonārs Ašeradens min, ka gāzi apsildē izmanto knapi 10% mājsaimniecību, vairums iedzīvotāju necietīšot no sadārdzinājuma. Esot jāpagaida, jāseko līdz situācijas izmaiņām.
Ja šāds ir oficiāls Kariņa valdības politikas iztulkojums, tad redzams, ka “Vienotībai” apnicis būt valsts vadībā. Tad atmosfēras slāņos veidojas brāzmaina vēja pūtiens, pamatīgs negaiss, kas aizslaucīs politiskos tuntuļus Arvilus. Arhibīskaps Vanags zina, ka pār nelīdzcietīgām partijām nāks Dieva sods un atriebība, savukārt vēlētājiem neatliks nekas cits, kā lūkoties pēc iejūtīgākiem un saprotošākiem politiķiem pie valsts stūres. Vai – emigrēt.
