Kā pārvarēt niezi galvaskausā? Izdevējs Valters Dakša 0
Valters Dakša ir jaunākās paaudzes izdevējs, kura darbošanās raksturs krasi atšķiras ne tikai no ierastajiem izdevējdarbības “standartiem”, bet arī ignorē nerakstīto likumu: izdot jaunāko dzeju nav rentabli.
Jau tapis Eināra Pelša dzejas krājums “Condom” (Zelta ābele 2017) un disidentiski noskaņotās Krievijas dzejnieces Linoras Goraļikas dzejas krājums betona vāciņos (2018). Vasarā nāks klajā arī jaunākās latviešu dzejas izlase “Kā pārvarēt niezi galvaskausā?”, ko sakārtojis Artis Ostups. Domājams, ka tas būs spilgts notikums gan formāli, gan saturiski, jo pašlaik jaunākās latviešu dzejas trūkums grāmatas formātā joprojām jūtams, tāpēc šķita svarīgi parunāt par to ar oriģinālo un pašaizliedzīgo izdevēju Valteru Dakšu.
– Kāda būs septiņu visjaunāko latviešu dzejnieku grāmata?
V. Dakša: – Tāpat kā izdevniecība “Valters Dakša”, tā būs poētiska. Septiņu dzejnieku teksti, septiņu mākslinieču ilustrācijas, tā tiks drukāta Ģertrūdes ielā 115 galerijā “LOW” uz “Popper Publishing” risogrāfa. Grāmata pārsteigs ar druku, risogrāfa sojas krāsām, maketu un ilustrāciju mapi, kas nāks līdzi tās īpašajiem eksemplāriem. Jau tagad priecē teksti. Par koncepciju un pretimnākšanu – paldies māksliniecei Maijai Kurševai. Kavēšanās nāk par labu kvalitātei, tikmēr arī naudu izdošanai būšu nopelnījis.
– Kāpēc tieši tev ir svarīgi izdot jaunos dzejniekus?
– “Lai viņi redz, kā mēs ejam, lai viņi arī grib,” piedodiet par Imanta Ziedoņa citātu. Dzejnieks Raimonds Ķirķis pēc kāda Lapeņu kolonijas pasākuma secināja, ka visam, ko es daru, piemīt dziļas skumjas. Lai būtu lieliskas grāmatas un taptu aizraujoša literatūra, uzrunāju apdāvinātus līdzcilvēkus. Un viņi jūtas stiprāki. Ja nebūtu izdevēja, netaptu Eināra Pelša grāmata, un tieši izdevējs ir tas, kurš palīdz literatūrai un mākslai attīstīties, “Popper Publishing” un “Mansarda” darbība, “Neputna” “samta” sērija un “Dienas Grāmatas” vēsturisko romānu sērija tam ir spilgti piemēri.
– Esi viens no tiem, kas rīko oriģinālus un stihiskus lasījumus Lapeņu kolonijā. Pastāsti vairāk par šo projektu – kāpēc tur tomēr vajadzētu aiziet?
– Lapeņu kolonija ir tiekšanās pēc vietas, kas ir nepieciešama izdevniecībai un manai grāmatu kolekcijai. Literatūra tiek publicēta internetā un grāmatu lappusēs, izskan kultūrvietās, bāros, dzīvokļos un arī Lapeņu kolonijā, kas ir mežonīgāka. Tā atrodas Skanstes ielas apkaimē (senāk tur esot bijušas Rīgas pilsētas ganības, bet 20. gs. 50. gados – ģimenes mazdārziņi. – Red.), kur tagad pārsvarā ir pusnojauktas būdas, kurās nereti apmetas bomži. Šo būdu drupās atradām, piemēram, Roberta Mūka grāmatas “Erotika” (1992) ilustrāciju skices. Tur var kurināt ugunskuru, pelnos cept kartupeļus, rīkot mākslas izstādes un lasīt dzeju, uzklausīt vietējo neticamos dzīvesstāstus. Jāaiziet kaut vai tāpēc, lai iepazītu savdabīgu Rīgas vietu, kas nolemta pārmaiņām, un satiktu Lapeņu kolonistus, kamēr citas vietas mūs nav atradušas.
DZEJAS ABC. Artis Ostups, redaktors un literatūrzinātnieks: “Apzīmējumu “jaunais dzejnieks”, protams, varētu attiecināt uz krietni lielāku autoru skaitu, tāpēc iespējams modelēt situāciju, kad parādās kritiski spriedumi par manas atlases robežām vai pat jauna alternatīva antoloģija. Otrais scenārijs, patiesību sakot, ir maz ticams, jo izdevēji šādu risku nemēdz uzņemties. Tāpēc liels paldies Valteram Dakšam par ideju un uzdrīkstēšanos! Un tomēr – kāpēc tieši šie septiņi autori? Kāpēc ne, piemēram, daži no 80. gados dzimušajiem, kuriem vēl nav savu krājumu? Man šķita būtiski sapulcināt vienos vākos cilvēku grupiņu, ko, manuprāt, varētu dēvēt par jaunu “paaudzi”. Tie ir cilvēki, kas pieder vienam laikam un kuru uzskati par to, ko nozīmē rakstīt mūsdienīgi, veidojušies aptuveni vienā un tajā pašā periodā, apmainoties ar viedokļiem, idejām, grāmatām, rīkojot kopīgas performances un lasījumus. Šie autori veido reizē iekšēji saskanīgu un pretrunīgu poētisko sakārtu, kas latviešu dzejā ienākusi pēdējo četru gadu laikā, to papildinot gan ar asprātīgiem eksperimentiem, gan brīvu un aizkustinošu redzējumu par savu vietu pasaulē.”
“Kultūrzīmju” lasītājiem piedāvājam ieskatu jaunākās latviešu dzejas autoru darbos, daudzi no tiem būs dzirdami arī “Punctum festivālā”, kas notiks Rīgā no 22. līdz 31. maijam.
Anna Belkovska
***
vasaras naktīs pļavnieki smaržo pēc ezera
it kā kaut kur būtu
uzradies ar lietus ūdeni piepildīts krāteris
sasmēlies kāpņu telpu mutēs
pirmo stāvu logos
nočņikos un frizētavās
it kā šī smarža būtu nosēdusies manī
kad bērnībā gandrīz noslīku
ezerā ar 45 salām
it kā tā tiektos man pretī
200 kilometrus
it kā es
pārvarējusi 40 procentus
būtu 100 procentu ūdens
it kā man katru vasaras nakti
vajadzētu ezeru
Kirils Ēcis
***
Sveika, mana mīļākā krāsa! Lūdzu, lūdzu, esi tik mīļa – dzīvoklī uz galda aizmirsu savu vilnas plediņu. Atslēga stāv vecajā vietā. Darbadienās autobuss atiet 13.40. Pērc līdz Liedei, biļete maksā 5,80. Sagaidīšu pieturā. Naudu atdošu, kartupeļu pankūkas uzcepšu. Ļoti vajag to plediņu. Vakaros skatoties panorāmu, salst stilbi un ļoti pietrūkst kaut kā, ko gaidīt no nākotnes.
E. F. Kuks
***
pieskāriens logotips
no gurna līdz plaukstai
/
firmas brūce augšstilbā
pirksti zalkši
mugura lakta
/
gredzeni žņaugi
adatas zosāda
no laktas līdz brūcei
pieskāriens logotips
Marija Luīze Meļķe
Mikroskopiski rajoni
Ēnas un gaismas ir piedegušas izmisušā saulē.
Vējš ir aizmirsts pustonis pieskolas kapos.
Pārlūzis akmens, uz kura noliec zilus, oranžus
Un rozā ziedus mierinājumam.
Kā tu neredzi, cik neglīti tas izskatās?
Laika ēnā karājas eļļaina bilde.
Ar noputējušiem smaidiem kā toreiz,
Piejūras atmiņā, kad sniegs piekāva nogurumu,
Pirms smiltis apsedza pilsētu.
Kā tu neredzi, cik neglīti mēs izskatāmies?
Lauris Veips
kamera
ar videokameru, iestatītu nakts filmēšanas režīmā,
es atņemu gabalus tevis.
miesa no bezpirkstu cimdiem spraucas
kā puķes, kur satiekas ietve un brauktuve.
ir tava kārta. tu novelc daļas no manis.
mēs redzamies pilsētā vairākas reizes.
atmiņa paliek pie tevis.
Raimonds Ķirķis
Izšķilties
[fragments]
3 (asinsvados)
sarievota dūre šeit mehanizējas krustojuma transmisijā atsvešinātā betonā
iekonservēta domātvajadzība tīklojas izvarotā padevībā katru rītu ieguļamies
debesu caurumos rievās un nodzertās dienās mostoties meklēdami kādu
spraugu arī tur kur šķeļas roka no kreisā pleca kad sabiezē tas kas
vēl atlicis gaisā jūtams trombs krustojuma transmisijā
sarievojoties iegrimst dziļāk un noguruma mākts tas nirst
līdzi kaujoties ar gaisu it kā novērodams it kā pats būtu noslīcis
atpakaļ brienot pēc pirmatnēja sastinguma tajā kas izšķīlās
tajā kas bija jau sen tajā nolādētajā krustojuma transmisijā
Lote Vilma Vītiņa
***
ogas nolasītas
no karstā krūma
upmalā makšķerē vīri
un iedzer alu
niedru salkanā smarža
bērns ar zilām lūpām
augusta krastā
dūņas starp bālajiem pirkstiem
aiz tā akmens uzreiz
sākas dziļums
