Skaidrīte Lasmane: Kā pārvarēt morālo krīzi 11
Kārtējās bankas krahs un ar to saistītie skandāli izgaismo arī ētikas problēmas, kas vērojamas Latvijas politikā un biznesā. LU emeritētā profesore, ētikas jautājumu pētniece Skaidrīte Lasmane uzsver, ka jārunā ne tikai par banku, bet arī par morālo krīzi, bet šī ir laba iespēja sākt attīrīšanās procesu.
Vērtējot notikumus, kas saistīti ar “ABLV Bank” likvidāciju, vairāk vajadzētu izcelt tieši morālo aspektu. Šobrīd mums ir laba iespēja apzināties, ka tālāk vairs nevar dzīvot pa vecam. Pārāk daudz bijis skandālu, kas nāk cits pēc cita, sākot no oligarhu sarunām līdz pat maksātnespējas un korupcijas lietām.
Iemesli, kādēļ bankas piedzīvo krahu, ir ļoti dažādi, bet skaidrs, ka arī finanšu jomā krīzes veidojas no morāliem cēloņiem: godīguma trūkuma, uzticības deficīta. Tādēļ ir jārunā ne tikai par ekonomikas un finanšu procesiem, bet arī par morāles jautājumiem.
Pret negodīgumu ir jācīnās
Ceru, ka pēdējā laika notikumi liks izdarīt skaidru secinājumu: vairs nav iespējams ilgstoši darboties ar negodīgiem līdzekļiem. Latvija nav izolēta valsts; mēs esam Eiropas un pasaules daļa, kam jāievēro starptautiskās finanšu sistēmas noteikumi. Nedrīkst krāpties un cerēt, ka neviens nepieķers.
Mums ir jādomā ne tikai par finanšu sektoru, bet arī par valsti kopumā. Ja gribam nostāties uz attīstības ceļa, šādas krīzes jāizmanto, lai attīrītos, atbrīvotos no spēkiem, kas nav cienīgi būt pie varas. Jāsaprot, ka varas izmantošana savtīgos nolūkos un milzīgā alkatība ved strupceļā, jo agri vai vēlu vainīgie tiks saukti pie atbildības. Tas ir arī preses uzdevums: rakstīt, runāt un kaunināt, lai nepieļautu, ka korupcijai un interešu konfliktiem ir atbalsts sabiedrībā.
Es nepiekrītu plaši izplatītam uzskatam, ka visi politiķi ir blēži, jo pati zinu cilvēkus, kas patiešām ir godīgi. Taču viņiem neklājas viegli, jo nākas cīnīties pret negodīgiem spēkiem, kas jau teju 30 gadu ir pie varas un nav saukti pie atbildības par dažādiem nodarījumiem. Aivaram Lembergam ir daudz advokātu un kalpu; viņa vārdā tiek publicēta “literatūra”, kas vēršas pret korupcijas izmeklētājiem, nevis atzīst, ka korupcija ir ļaunums. Es nebūt nedomāju, ka politikā ir iespējama absolūta tīrība, taču pret negodīgu rīcību ir jācīnās. Ja mēs to nedarīsim, tad sekas būs ļoti bēdīgas.
Tomēr neatbalstu arī mūžīgās vaimanas un žēlošanos, ka visi Latvijas bagātnieki tikuši pie turības ar negodīgiem paņēmieniem. Tā nav taisnība; piemēram, lauksaimniecībā ir daudz godīgu saimnieku, jo zemnieks jau nevar kaut ko vienkārši paņemt no cita, viņam viss ir jānopelna saviem spēkiem, liekot lietā savu gudro galvu un neatlaidīgu darbu. Mums būtu vairāk jārunā un jāraksta par šādiem cilvēkiem, nevis tiem, kas pelna naudu negodīgiem līdzekļiem.
Sirdsapziņas atmazgāšana
Lai gan pašlaik liela daļa Latvijas ekonomikas ir nonākusi ārzemnieku rokās (gan banku sektorā, gan citās jomās), es nepiekrītu uzskatam, ka latvieši neprot saimniekot savā zemē. Mums ir daudz veiksmīgu uzņēmējdarbības piemēru. Varam arī atskatīties vēsturē uz pirmās brīvvalsts laiku, kad Latvija veiksmīgi attīstījās, par spīti dažādām krīzēm un autoritāram režīmam. Protams, arī tolaik netrūka blēžu un korupcijas skandālu, pietiek palasīt “Cepli”!
Mākslas pasaulē šobrīd vērojams satraukums par to, kas tagad notiks ar Laikmetīgās mākslas muzeju un citiem “ABLV Bank” atbalstītiem projektiem. Diemžēl mākslas mecenātisms Latvijā līdz šim nereti izpaudies kā sabiedrisko attiecību projekti, ko izmanto šaubīga biznesa reputācijas spodrināšanai. Piemēram, man būtu kauns pieņemt naudu no azartspēļu biznesa, jo es zinu, cik lielu postu sabiedrībai nodara spēļu zāles, kas pie mums sastopamas uz katra stūra. Azartspēļu bizness, ātro kredītu firmas un alkohola tirgoņi: visa šī trijotne iedzīvojas uz cilvēku vājību rēķina, grūžot viņus arvien lielākā nabadzībā. Nedomāju, ka māksliniekiem būtu jāpieņem honorāri un ar tādu pateicību jāslavē devēji, kuri šādā veidā cenšas atmazgāt savu sirdsapziņu, ļoti labi apzinoties, ka viņu bizness samaitā sabiedrību. Manuprāt, arī tā ir morālās krīzes izpausme.
