Sandra Kalniete: Līdzšinējā pieeja “Vispirms Putins, tad demokrātija” ir jāmaina 14
Sandra Kalniete, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Muļļāšanās. Šis vārds nāk prātā, klausoties ES augstā pārstāvja ārlietās Žuzepa Borela sarunāto un nepateikto preses konferencē ar Krievijas ārlietu ministru Sergeju Lavrovu 5. februārī Maskavā.
Tas bija nožēlojami, pazemojoši un nebaudāmi. Borela personā Maskava Eiropai parādīja, ka tā nav nozīmīga Krievijas ārpolitiskajā sistēmā un nav ietekmīgs spēlētājs pasaules ārpolitikā. Tas bija prasti un lielmanīgi.
No šī Eiropas Savienības pazemojuma varēja izvairīties, ja vien ne Borela dīvainā pārliecība, ka viņam izdosies atdzīvināt ar Krieviju tiešo dialogu.
Vizīti neatbalstīja Baltijas ārlietu ministri un daudzi Eiropas Parlamenta deputāti, iebilda daļa Eiropas komisāru, uzskatot, ka vizīte ir nelaikā un nevietā, to var iztulkot kā nepareizu signālu un pat atbalstu Kremlim, īpaši pēc Alekseja Navaļnija aizturēšanas un notiesāšanas.
Nav attaisnojama Borela nesagatavotība un nespēja paust skaidru nostāju jautājumos, kas Eiropai ir svarīgi. Nolasīdams sagatavoto tekstu ar prasību par Navaļnija atbrīvošanu, neko nepateikdams par gatavību apmeklēt viņu cietumā un tikties ar opozīciju, Borels iekrita Lavrova sagatavotajā slazdā.
Ne ar vārdu viņš nepieminēja Krimas aneksiju, karadarbību Austrumukrainā, nepildīto Minskas vienošanos, atbalstu Baltkrievijas opozīcijai, Gruzijas Osetijas un Abhāzijas okupāciju, kā arī karadarbību Sīrijā un Lībijā.
Tā vietā viņš kritizēja ASV sankcijas Kubā, klusēja, kad ES tika dēvēta par neuzticamu partneri, paslavēja vakcīnu “Sputņik”. Turklāt, kā atklājies, tobrīd Borels jau zināja par trīs ES valstu diplomātu izraidīšanu.
ES institūcijas ir apņēmušās izstrādāt jaunu stratēģiju attiecībām ar Krieviju. Tās pamatā ir jāliek doma par Krieviju pēc Putina, jo viņš nav mūžīgs, lai arī konstitūcijā ir paredzēta gandrīz mūžīgā valdīšana.
Agrāk vai vēlāk, sociālu vai bioloģisku iemeslu dēļ notiks varas maiņa.
Jāsāk ar tūlītēju sankciju ieviešanu pret Kremļa režīmu. EP prasa, lai Putina iekšējā loka oligarhiem, viņu ģimenes locekļiem un Kremļa diriģēto mediju pārstāvjiem tiktu iesaldēti konti un liegta iebraukšana ES.
Tās ir konkrētas neērtības šiem cilvēkiem. Ir jāiedarbina Magņitska saraksts, tajā iekļaujot personas, kuras atbildīgas par Navaļnija indēšanas mēģinājumu, tieslietu sistēmas izmantošanu politiskiem mērķiem un vardarbību pret cilvēkiem, kuri iziet ielās miermīlīgās manifestācijās.
ES nekavējoties jāpieņem lēmums pārtraukt “Nord Stream 2” būvniecību. Ļoti ciniski izklausās Francijas un Vācijas vadītāju apgalvojums, ka viņi nesaista šo gāzes cauruļvadu ar cilvēktiesību jautājumiem Krievijā, tādēļ turpinās būvniecību, neraugoties uz to, ka vairākas valstis, tostarp Latvija, prasa projektu apturēt.
Diemžēl turpina dominēt ekonomiskais savtīgums, nevis drošības apsvērumi.
Vidējā periodā svarīgi mainīt līdzšinējo pieeju “Vispirms Putins, tad demokrātija” pret pamatprincipu “Vispirms demokrātija”. Tam jākļūst par pamatu jebkuros ES–Krievijas attiecību jautājumos.
Attiecības ar Krieviju nedrīkst būvēt uz tās demokrātiskās attīstības rēķina. Demokrātiska Krievija ir ES austrumu un ziemeļu reģiona valstu drošības jautājums.
Ilglaicīgās stratēģijas centrā ir jāliek atbalsts Austrumu partnerības valstīm. Ar ES palīdzību tās var kļūt par demokrātisku, pārtikušu valstu joslu ap Krieviju.
Austrumu kaimiņu atbalstam mūsu reģiona valstis ir iemācījušās sadarboties un iegūt daudz vienotāku un spēcīgāku balsi, ietekmējot ES kopējo ārpolitiku.
Bez Baltijas valstīm 2014. gadā nebūtu ieviestas sankcijas pret Krieviju pēc Krimas aneksijas un iebrukuma Ukrainas austrumos. Bez Baltijas valstīm un Polijas nebūtu tik skaidra un cieta nostāja Baltkrievijas jautājumā.
Jo lielāki būs demokrātijas un labklājības panākumi Austrumu partnerības valstīs, jo grūtāk Krievijai būs pārliecināt savus pilsoņus, ka Kremļa režīmam nav alternatīvas.
ES ir jāpalīdz sagatavot cilvēkus Krievijai pēc Putina, cilvēkus ar demokrātisku domāšanu. Tas nav viegli, jo demokrātija ietver vienošanos par kopīgiem mērķiem un politikām, prasmi sadarboties.
Tā līdz šim ir bijusi Kremļa opozīcijas vājākā vieta. Tā būtu Krievijas traģēdija, ja vēlreiz atkārtotos savstarpējie demokrātu kariņi, kā tas notika Jeļcina Krievijā.
Arī Javlinska nesenā kritika par Navaļniju faktiski spēlē Kremļa rokās. Opozīcijas spēja vienoties ir svarīgs Krievijas demokrātiskās nākotnes priekšnoteikums.
Pirms vairāk nekā 30 gadiem rietumvalstis bija pārliecinātas, ka Padomju Savienība ir tālu no sabrukšanas.
Tomēr der atcerēties, cik straujš bija PSRS sabrukšanas process un cik ļoti ātri cilvēki izkūņojās no “brežņeviskā” smagā miega un apātijas. Līdzīgs process nav izslēgts arī Krievijā.
Jo spēcīgākas apspiešanas īsteno vara un brutālāka ir vardarbība, jo lielāka ir iespēja, ka tā mutuļošana, kas ir sākusies zem ledus, vienā brīdī ledus vāku pārraus.
