Kā pārraut emocionālo nabassaiti ar bērnu. Atklāj bijušais “nevaldāmais bērns” 0
Jautājums „Kā pārtraukt kontrolēt bērnu un ļaut viņam kļūt patstāvīgam?”, ir viens no galvenajiem jautājumiem, kas nodarbina pusaudžu vecākus. Savās pārdomās, kā uz to atbildēt, portālā Labkovskiy.ru dalās pazīstamais psihologs, jurists, pieaugušas meitas tēvs Mihails Labkovskis – bijušais „nevaldāmais bērns” (pēc paša domām). Savā kā vecāka pieredzē viņš ir pieļāvis daudzas kļūdas, un tagad skaidri zina, kā nevajag darīt.
Iemāciet, kad un kā palaist bērnu lielajā dzīvē
Palaist bērnu pasaulē nenozīmē – aiziet! – un atlaidi! Tas ir process!
Dodiet bērnam visu viņa vecumam atbilstošo patstāvību.
No brīža, kad viņš sēžas pie pusdienu galda ar vecākiem, ir jājautā, ko bērns vēlas ēst, nevis tikai liet zupu viņa bļodā, jo “pie mums tā pieņemts.” Ņemiet vērā viņa viedokli it visā: „Vai tu to gribi? Negribi? Ko tu par to domā? Kāda ir tava attieksme?”
Bērnam vispirms jāapzinās sava viedokļa nozīmība. Šim nolūkam direktīvas komunikācijas veids jānomaina pret lojālāku.
Ap sešu gadu vecumu bērnam ir jābūt kabatas naudai – kaut vai simboliskai, bet viņam jāmācās ar to rīkoties. Tad pirmā klase, mājas darbi… Bērnam tie jāpilda pašam! Tad, pienākot pusaudža gadiem, vecāki naktī varēs mierīgi gulēt – bērnam būs savas domas par to, kā rīkoties tādā vai citādā situācijā. Viņš nedarīs muļķības, jo visu laiku viņam deva brīvību un iespēju pieņemt lēmumus. Viņš iemācījās tos pieņemt.
Kāda loma ir kontrolei
Ja vecāki katrā brīdī zina visu par bērnu – ar ko viņš runā pa tālruni, cikos pusdieno, kad beidz pildīt mājasdarbus (un vienlaikus tos pārbauda!), viņiem šķiet, ka situācija tiek kontrolēta. Taču patiesībā, jo vairāk vecāki kontrolē bērnu, jo tālāk situācija ir no viņu kontroles: bērns aug, pakļaujoties svešai ietekmei, un ikviens var novirzīt viņu, kur vien vēlas. Kāpēc? Jo bērnam nav sava viedokļa: viņš vienmēr tika kontrolēts.
Kas notiek, ja vecāki to visu saprot, bet nespēj atļaut bērnam iet savu ceļu?
Tas ir biežs stāsts. Īpaši tad, kad pusaudzim sākas hormonālās vētras un vecāki pastiprina kontroli, piemēram, neļaujot iziet no mājas. Viņi audzina bērnu būrī un uzskata, ka briesmas ir garām. Taču viņš beidz skolu, dodas uz universitāti. Viņa vienaudži jau ir izmēģinājuši visu – paostījuši līmi, pakūpinājuši cigaretes, dzēruši degvīnu, piekopuši minetu jau “pirms simts gadiem”. Viņi ir mierīgi pieauguši cilvēki, kas ir 18–19 gadus veci un gatavi augt.
Blakus parādās bērns, kurš tika ieslēgts mājās… Viņš arī 20 un 25 gados uzvedas kā 14.
Viņi ir infantili, nav patstāvīgi. Nav nekādas garantijas, ka viņi nobriedīs par pieaugušajiem. Vai arī, ka viņi nekļūs atkarīgi no narkotikām vai attiecībām. Es esmu redzējis šādus pieaugušos bērnus. Tas ir ļoti bēdīgs skats.
Vai doma kaut ko slēpt no vecākiem rodas no bailēm?
Tikai no tām! Bailes piespiež melot un noslēpt. Bērns, kurš nekad nav baidījies no vecākiem un savas uzvedības sekām, jo viņam tika dota iespēja novērtēt un izlemt, ko viņš pats par to domā, nemelos. Viņam pat nav tādas pieredzes. Ņemiet vērā, ka mazi bērni nemelo, viņi sāk to darīt ar gadiem, jo ir spiesti, baidoties no nepatīkamām sekām!
Viena lieta ir ļaut bērnam kļūt pieaugušam, kamēr viņš pavada vasaru pie vecmāmiņas. Protams, tur ir briesmas – ciema zēni, cigaretes. Bet tomēr tā ir potenciāli drošāka vide, nekā lielās pilsētas ielas…
Es jau gribēju par to ieminēties! Mana meita savu bērnību pavadīja Izraēlā. Kad viņa ieradās Maskavā, es jautāju: “Kādi ir tavi pirmie iespaidi?”. Viņa atbildēja: “Man ir iespaids, ka šeit visus bērnus tur pie rokas.”
Atceros situāciju, kad meitai bija sestā dzimšanas diena. Es uzaicināju visu viņas klasi uz “McDonald’s”. Tas atradās citā pilsētas rajonā. Ieradās 25-30 bērni kopā ar vecākiem. Bērni rotaļājas savā bariņā, vecāki sarunājas. Kaut kad pusnaktī es ieskatījos pulkstenī, sapratu, cik jau vēls, bet tuvumā nav neviena bērna. Man sākās panika: kur ir bērni? Taču vecāki man tik mierīgi paskaidroja: „Viņi droši vien devās mājās. Vai pastaigāties pa pilsētu. Kas tur tāds īpašs? Kāds uz skrituļslidām, kāds uz velosipēda. Viņiem palika garlaicīgi, tāpēc viņi devās prom. Kāpēc tu esi tik noraizējies?”
Tagad ir citi laiki
Bērnībā bērni vienkārši pastaigājās. Padomju Savienībā bija patoloģiska drošība. Vienīgais apdraudējums bērnam varēja būt piedzēries cilvēks. Bet piedzērušais kā parādība bija pavisam miermīlīgs – nebija izvirtuļu vai orgānu tirgoņu.
Mūsdienās es nevienam neieteiktu vakarā palaist bērnus uz ielas vienus pašus. Ir pareizi ļaut bērniem doties uz veikalu pie mājas no rīta – bez pieredzes viņi to neiemācīsies. Tiklīdz satumst, viņi vai nu sēž mājās, vai staigā pa ielu kopā ar pieaugušajiem.
Vecākus vada dzīvnieciskas bailes
Pārraut emocionālo nabassaiti nozīmē nevis pieņemt tādu iekšēju lēmumu, bet gan atbrīvoties no neirozes.
Neiroze nav vienkārši trauksme, bet dzīvnieciskas bailes.
Ir mātes, kas saka 14 gadus vecam dēlam: „Mājās jābūt 21:00!” Pulksten 22:00, ja bērns nav pārradies, viņas zvana uz mobilo: „Tu, protams, vari turpināt izklaidēties, bet pārnākot, visticamāk, vairs neatradīsi mani dzīvu. Es izsaucu ātro palīdzību, un jūtu, ka mirstu ar sirdi”.
Šīm māmiņām ir jāsaprot, ka viņu kontroles iemesls nav apkārt notiekošais: „Skatieties, cilvēkus nogalina, bērnus nozog, ieslēdz televizoru un pēc tam visu nakti nevari aizmigt!”. Iemesls ir viņu dzīvnieciskās bailes. Tiklīdz tās uzvarēs, būs vieglāk, un bērni neizaugs par neirotiķiem.
Kā vecāki var atbrīvoties no bailēm? Vai ir recepte?
Jāpieņem apzināts lēmums: „Manas kā vecāka intereses šajā gadījumā ir pretrunā ar bērna interesēm. Es kalpoju savām bailēm, kaitējot viņam. Es slēpjos aiz fakta, ka viņam tā būs labāk, taču tā nav taisnība. Man jāpiekāpjas, lai bērns izaugtu neatkarīgs un patstāvīgs.”
