Kā pārlaist tumšo laiku un vēl palīdzēt citiem? Iesaka Inese Galante 0
Vai zinājāt, ka dziedātāja Inese Galante savulaik vēlējās savu dzīvi saistīt ar medicīnu un pēc vidusskolas studēja medicīnas skolā? Tomēr viņa izvēlējās mūziku un dziedina mūsu dvēseles ar savu brīnišķīgo balsi, bet tos, kuriem laimējies nonākt viņas sabiedrībā vai draugu lokā, – arī ar savas personības magnētisko spēku.
Tiekamies laikā, kad dienas raucas arvien īsākas – jau agrā pēcpusdienā šķiet, ka vakars klāt. Tāpēc sākumā sarunājamies par to, kā neļauties sezonālajai depresijai un vīrusiem. “Dažam ir ļoti stipri gēni, vecākus laikam Dievs nobučojis. Šādiem cilvēkiem par veselību nekad nav jādomā, bet citiem tā ir vāja un viņi slimo visu mūžu. Kad kā studente strādāju praksē aptiekā, novēroju, ka nāca un gāja pārsvarā vieni un tie paši pacienti. Ir arī ļaudis, kuriem slimot patīk, viņi ir pieraduši, ka pa rokai ir kādas zāles, – jo tā ieteikusi kaimiņiene vai draudzene vai kaut kas labs un jauns reklāmā redzēts,” spriež Inese Galante. “Dažs labs iet pie daktera kā uz darbu, jo ir vientuļš un tā ir viņa vienīgā iespēja saņemt kaut drusciņu uzmanības, aprūpes un apčubināšanas.”
Ja uznāk melnie
Inese Galante pazīst ļaudis, kuri visu mūžu cīnās ar smagām slimībām, bet nezinātājs to nemūžam neuzminētu, jo cilvēks ir dzīvespriecīgs un ne par ko nesūdzas. Citam turpretī nekas nekait, bet nekad nav gana labi – vienmēr atrodas iemesls, lai čīkstētu un gaustos. “Arī tā ir dāvana no Dieva, kura vienam ir dota, otram ne.” Kādi gēni tikuši dziedātājai pašai? “Man kā Zivij pēc zodiaka ir pa druskai no visa, samaisīts gan šis, gan tas. Esmu smaidīgs cilvēks, man patīk priecāties par lietām, cilvēkiem un dzīvi. Taču, ja man kaut kas sāp vai nepatīk, vai satrauc, tas mani skar ļoti dziļi. To gan parasti neizrādu, paturu sevī, jo katram jau pašam savu rūpju ir diezgan. Nevajag uzgrūst vēl arī savas problēmas. Tiesa gan, reizēm vistuvākajiem nākas ciest – tie, ar kuriem kopā dzīvoju, tas raudiens dažreiz ir jādzird, un tad jāpalīdz ar labu padomu un kādu enerģijas devu.”
Pārsvarā gan esot tā, ka Inese Galante uzklausa citus, kurus piemeklējušas grūtības, nevis pati raud kādam uz pleca. “Mēģinu palīdzēt, dodot optimistisku skatījumu uz dzīvi. Ne vien labās, bet arī sliktās lietas mēdz pāriet. Pēc šīs tumsas un ziemas nāks gaisma un pavasaris. Un ziema mums ir dota, lai varam vairāk pagulēt. Daba izslēdz gaismu un saka – viss ir norimis, jums arī jādzīvo drusku mierīgāk!” Kad uzsnieg sniegs, varam baudīt krāšņo ziemas pasaku, bet kā izturēt laiku, kamēr baltās segas vēl nav? “Kam ir domātas sveces, krāsnis un kamīni? Lai pēc labi padarīta darba varētu sapulcēties pie dzīvas uguns, iedzert glāzi karstvīna, padziedāt dziesmas, parunāt par dzīvi.” Turklāt tas, vai ir gaiši vai tumši laiki, tikai daļēji atkarīgs no gadalaika, domā dziedātāja. To nosaka arī cilvēka dvēseles stāvoklis – vai viņam veicas vai neveicas, cik jauki cilvēki ir apkārt, kādi darbi stāv priekšā, vai visi mīļie ir veseli.
“Tie, kuriem vecāki turas un ir mundri, un vēl jo vairāk tie, kuriem mīlestībā veicas, tādu ziemu vispār nemana! Teikšu pēc savas pieredzes – tad ir vienalga, vai ārā tumšs, līst, drēgns vai snieg. Bet, ja sirsniņu kaut kas nomāc, arī saule debesīs vairs nespīd tik spoži, zāle nav tik zaļa un debesis nešķiet zilas.”
Māksliniece iesaka – ja uznāk melnie, jāapēd gabaliņš īsti tumšas šokolādes, jo tā izraisa labsajūtu. Var arī ķerties pie kāda darba, kam nekad neatliek laika, vai pie gluži parastas mājas uzkopšanas vai bilžu albuma pārkārtošanas. “Dariet kaut ko reālu, tādu darbu, ko var iesākt un pabeigt. Tas atvairīs drūmās domas. Ja tām nemitīgi ļaujas, tās kļūst arvien lielākas un nomācošākas, bet pati problēma tāpēc neatrisinās. Tas ir kā berzēt un kasīt iekaisušu vietu – nemitīgais kairinājums neļauj ādai sadzīt. Tāpat ir ar sirdi un dvēseli.” Ja vien nav runa par smagu slimību, viss pārējais ir pupu mizas, teic Inese Galante.
Nedzīvoju mākonītī!
Māksliniece pati visu mūžu jutusies bagātīgi apdāvināta – viņai bijuši sirsnīgi vecāki, labi dzīvesbiedri, kā arī atsaucīga publika. Visi šie cilvēki dāsni devuši savu mīlestību, tāpēc viņa allaž jutusies aicināta dot un dalīties. “Man nav žēl! Nevaru paiet garām cilvēkam, kuram ir kāda vajadzība. Sadalīšu un atdošu, no tā man mazāk nekļūs. Esam taču no viena materiāla.” Inese Galante atstāsta atgadījumu vilcienā, kurā reiz braukusi no vienas valsts uz otru. Viņa pamanījusi kādu sievieti, kura visu garo ceļu daudzu stundu garumā neizkustējusies no savas vietas. Dziedātāja piedāvājusi dalīties savā maltītē, un ceļabiedre ar asarām acīm atbildējusi: “Jā, labprāt!” Izrādījies, ka viņa lauzusi kāju – iesēdināta vilcienā, lai sēž un brauc, galā kāds sagaidīs.
“Dzīvē gadās dīvainas situācijas. Visu nevaram zināt par citiem cilvēkiem. Nejaušības, kas aprakstītas grāmatās, ne tikai nav pārspīlētas, bet ne tuvu neatspoguļo to, kas var gadīties reālajā dzīvē. To vienmēr paturu prātā un cenšos pamanīt cilvēkus, kas man apkārt. Kā es varu mieloties, ja man līdzās kāds cieš badu! Daudziem šķiet, ka es dzīvoju kā mākonītī, bet tā gluži nav.” Neviens nav nodrošināts, ka visu mūžu viss būs gludi un skaisti. Atliek tikai nodomāt – ar mani nekas tamlīdzīgs nekad nenotiks, lai Liktenim būtu mests izaicinājums. “Nekad nesaki – nekad!” piebilst māksliniece.
“Es vēlētos, lai cilvēki ticētu, ka skaistums, žēlsirdība un sirsnība ir pāri visam,” saka Inese Galante. “Ja domā, ka darbojas tikai agresija, konkurence un nežēlība, tad nav ticības nekam.” Viņa pati labprāt tic un uzticas cilvēkiem, jo iet pretī atvērtu sirdi. Reizēm par savu naivumu nākoties maksāt, jo ne visi saka, ko domā, un rīkojas saskaņā ar saviem vārdiem. “Man patīk tieši cilvēki, ka man nav jāuzrok otrais vai trešais slānis viņu teiktajā. Arī pati no sirds to domāju, kad kādam saku, ka viņš labi izskatās, ir talantīgs vai ka man prieks viņu redzēt. Man nav žēl pateikt, ka man patīk klausīties, kā kāds spēlē, jo tas mani aiznes līdz zvaigznēm, vai ka man ļoti garšo, ko kāds ir pagatavojis un ka es tā nemācētu.” Dziedātāja arī nekaunas atzīt, ja kaut ko nezina un ka visu mūžu mācās. “Jo vairāk es zinu, jo skaidrāk saprotu, ka nekā nezinu. Ka man jānodzīvo desmit dzīves, lai kaut ko saprastu.” Kad viss kļūšot saprotams, šķitīs jau redzēts un dzirdēts un vairs nespēs pārsteigt, dzīve būšot galā – bet kamēr tas nav noticis, cilvēks ir jauns. “Es pazinu kādu 102 gadus vecu dāmu, kura bija jaunāka par mums visiem! Bet kāda 84 gadus veca amerikāniete plānoja precēties – laikam piekto reizi. Viņa savā blociņā pierakstīja, kad un kurā vietā man būs izrādes, jo savu dzīvi plānoja divus gadus uz priekšu. Cits tikmēr vaid – ko tad es, dzīve jau nodzīvota, kaut gan ir daudz jaunāks par šo kundzi.”
Daudziem spēku, enerģiju un dvēseles attīrīšanos sniedz mūzika – līdzīgi kā medicīna, hipnoze vai meditācija. Tieši tas ir mākslinieka uzdevums, uzskata dziedātāja. Vai arī uz pašu Inesi Galanti kaut kas iedarbojas ar šādu spēku? “Jā, viens otrs mākslinieks to spēj. Tembram ir ārkārtīgi liela nozīme, tomēr ar tehniku ir par maz. Ja pietrūkst dvēseles, var būt spilgts un labs priekšnesums, cepuri nost! bet, ja man nav uzmetusies zosāda, sirds neraujas laukā no krūtīm un nenāk raudiens, man to nevajag.” Žēl cilvēku, kuri mūzikas un mākslas baudījumu nekad nav jutuši. Tomēr kaut kas spēj aizkustināt ikvienu, domā dziedātāja, kura jutusi emocionālu reakciju arī šķietami vienaldzīgos un vēsos cilvēkos.
Ineses Galantes novēlējums žurnāla 36,6 °C lasītājiem:
“Neaizmirstiet savus gados vecos tuviniekus! Piezvaniet, aizejiet ciemos! Viņiem ir ļoti vientuļi, un viņi visu laiku jūs gaida. Ja to neizdarīsiet, vēlāk nožēlosiet. Pasakiet viņiem kaut dažus vārdus, ka domājat par viņiem, – pat ja viņi jums ir teikuši, ka nevēlas jūs redzēt. Patiesībā viņiem tas ļoti ir no svara. Mīlestību, veselību, labus cilvēkus visapkārt. Lai mums visiem veicas!”
Muzikāla dāvana
Par godu siltākajiem svētkiem gadā – Ziemassvētkiem – Ineses Galantes fonds un pati māksliniece sarūpējusi klausītājiem skaistu muzikālu dāvanu: 16. decembrī plkst. 19 Rīgas Domā notiks koncerts Ziemassvētku prelūdija. Skaistākos pasaules klasiskās mūzikas skaņdarbus atskaņos kontrtenors Sergejs Jēgers – viens no spilgtākajiem baroka mūzikas interpretiem Latvijā, izcilais ērģelnieks un komponists Aivars Kalējs un pianists Andrejs Osokins – prestižu starptautisko konkursu laureāts. Saskaņā ar vienu no Ineses Galantes fonda galvenajiem mērķiem – veicināt talantīgu jauno mākslinieku izaugsmi – koncertēs arī konkursa Ineses Galantes talanti uzvarētāji. Par īpašu Ziemassvētku gaisotni parūpēsies Jāzepa Mediņa Rīgas 1. mūzikas skolas zēnu koris diriģenta Romāna Vanaga vadībā.
