Kā Parīzē sviesta pietrūka 1
Neierasta, bet nereti vērojama aina Francijas lielveikalos – plaukti, kuros būtu vajadzējis atrasties sviesta paciņām, stāv tukši. Pat ārvalstu mediji sākuši uztraukties, un situācija šķiet tik dīvaina, ka sociālo tīklu lietotāji iemūžina un izplata bildes ar tukšajiem plauktiem. Attēli liek atcerēties padomju pārtikas bodes. Protams, ar to atšķirību, ka Francijas hipermārketi arvien lūst no preču pārpilnības un arī piena produktu piedāvājums izceļas ar pienācīgo daudzveidību, taču, lūk, sviesta reizēm nav. Kā tad tā?
Tirgus analītiķi no “FranceAgriMer” jeb iestādes, kas valstī uzrauga un izvērtē Eiropas kopējās lauksaimniecības politikas dažādas izpausmes, apgalvo, ka iemesli meklējami gan globālajās tendencēs, gan Francijas lielveikalu ķēdēm raksturīgajā iepirkumu praksē.
Pēdējā laikā pasaulē strauji pieaudzis sviesta patēriņš un cenas. Pagājušā gada pavasarī tonna sviesta caurmēra maksāja 2500 eiro, bet šogad rudenī jau 6800 eiro vai vairāk. Liels pieprasījums pēc sviesta ir aptvēris arī tās tā sauktās attīstības valstis, kur agrāk šis produkts nebija iecienīts vai to uzskatīja par pārāk dārgu prieku. Pērn pirmajā pusgadā eksports uz Ķīnu piedzīvoja īstu 46 procentos mērāmu lielo lēcienu, jo pirktspējīgu ķīniešu kļūst arvien vairāk un sviesta lietošana tur tiekot uzlūkota arī kā zināma sociālā statusa apliecinājums. Produkta popularitāti, ko pat varētu dēvēt par kulinārijas modes kliedzienu, vairojuši vairāki faktori, tostarp presē publicētās atsauces uz uzturzinātnieku atzinumiem, kurus atspoguļoja, piemēram, amerikāņu žurnāla “Time” pirmās lappuses virsraksts “Ēdiet sviestu!”. Makdonalda ēstuvēs tas izkonkurējis margarīnu.
Tikmēr sviesta ražošanas apjomi pasaulē pieauguši tikai par pāris procentiem. Eiropas Savienībā piena kvotu atcelšana 2015. gadā sākotnēji radīja pārprodukciju, kam likumsakarīgi sekoja kritums un produkcijas uzkrājumu izsīkums. Turklāt stāvokli ietekmēja kopumā nelabvēlīgie klimatiskie apstākļi un lopbarības kultūru sliktā raža, kas galu galā noveda pie sviesta produkcijas samazinājuma arī Francijā, kur, rēķinot uz vienu iedzīvotāju, to patērē Eiropā visvairāk (otrajā vietā ir Vācija, trešajā – Čehija).
Tomēr galvenais pamatojums plauktu tukšumam ir pavisam cits. Ik gadus februārī Francijas lielveikalu ķēdes slēdz līgumus ar pārtikas preču piegādātājiem un fiksē cenas. Šī sistēma ir neelastīga un var nonākt pretrunā ar tirgus konjunktūru, kā notika arī konkrētajā gadījumā. Sviesta ražotāji un piegādātāji drīzāk ir ieinteresēti to eksportēt, teiksim, realizēt kaimiņu Vācijā, nevis piegādāt Francijas veikaliem par gandrīz “cietu” cenu. Reaģē arī patērēji, kuri tuvākajām dienām nepieciešamās vienas sviesta paciņas vietā nu (teju padomju pircēja stilā) iegādājas divas vai trīs.
Savukārt Francijas Lauksaimniecības ministrija ir norūpējusies – piegādātāji un tirgotāji tiek aicināti atmest arhaisko darījumu kārtošanas veidu un vienoties operatīvāk. Bet iesīkstējusī sistēma daudzus apmierina, tāpēc diez vai kas ātri mainīsies. Taču tai pašā laikā sabiedrībā ar ironiju interpretē franču sakāmvārdu, ko gan parasti attiecināja uz cilvēku, kas grib paturēt vai dabūt visu, jeb “sviestu, naudu par sviestu un vēl daiļo modernieci”. Patiesībā nekā no nosauktā netrūkst, tāpēc arī pavārmākslas mīļotāji var neuztraukties – franču virtuve paliek UNESCO nemateriālās kultūras mantojuma sarakstā.
