Kā pareizi jāmeklē papardes zieds: jestrie Jāņu dienas pantiņi un ticējumi 64
Līgo svētki nenoliedzami ir populārākie un visplašāk atzīmētie latviešu svētki, ko ierasts svinēt 23. jūnijā un naktī uz 24. jūniju. Tie ir ne tikai tradīcijām bagātākie, bet arī latvju dainās visplašāk apdziedātie latviešu gadskārtu svētki, kuru būtība nav mainījusies kopš 12. gadsimta.
Vasaras saulgriežu rituāli ir saistīti ar uguni un ūdeni, kam šai naktī piemītot dziedinošs spēks. Tāpēc jāpeldas ezeros un upēs, kas tek pret sauli, vai jāvārtās rīta rasā. Jāņuguni jādedzina pēc iespējas augstākās vietās, jo ticējumi vēsta, ka uguns nes svētību tik tālu, cik tālu redzams tās spīdums. Uguns jāaizdedz saulrietā un jāuztur, degot līdz pat Jāņu dienas rītam.
Vainagi ir viens no raksturīgākajiem un būtiskākajiem vasaras saulgriežu elementiem. Tradicionāli Jāņa tēvam galvā liek ozolu vainagu, Jāņa mātei – ziedu vainagu. Par jāņuzālēm tiek uzskatīta lielākā daļa lakstaugu, tomēr par nozīmīgākajām no tām tiek uzskatītas madaras, āboliņš, debestiņas, nārbulis, dievredzīte, buldurjānis, vībotne, paparde. Ar šīm zālēm un tādiem kokiem kā bērza meijas un ozola zari tiek rotātas mājokļa telpas, pagalms, kā arī pati svinību vieta.
Ja meijas pārstāv vertikālo – vīrišķo – veselumu, tad vainags – horizontālo jeb sievišķo. Tāpēc īpaša vainagu pīšana ir jaunām meitām. Viņām esot jāpin trejdeviņu ziedu vainadziņš, liekot no katra zieda pa trim ziediņiem kopā, pinot ciešā pīnē, novietojot pamīšus ziedus ar īsiem un gariem kātiem. Pēc Jāņiem vainagus izžāvē un glabā līdz nākamajiem Jāņiem, lai tos sadedzinātu Jāņu ugunskurā, līdz ar to sadedzinot neveiksmes un nelaimes. Vainagā ievītās Jāņuzāles var arī izmantot tējai, kvēpināmajām slotiņām un zālīšu amuletiem jeb maisiņiem.
Ticējumi, kurus vērts atcerēties
Ar Līgo nakti un Jāņu dienu saistīti arī ne mazums ticējumu, kas saglabājušies no senatnes un kuros, iespējams, ir vērts ieklausīties arī mūsdienās. Noteikti starp populārākajiem jāmin gan par vainaga mešanu koka zaros (neprecētām meitām Jāņu naktī jānoņem savi ziedu vainagi un jāmet tos ozola zaros. Cik reizes vainags neieķeras zaros un nokrīt zemē, tik gadus vēl jāgaida līdz precībām) gan par papardes zieda meklēšanu un solītajiem labumiem tā atradējiem (gan bagātība un laime mūža garumā, gan spēja ieskatīties pagātnē un nākotnē). Joprojām aktuāli:
• Ja no rīta ceļoties tūliņ dzied, tad vakarā esot jāraud.
• Jāņa dienas rītā jānogriež papardes kāts pie pašas pamatnes, uz nogriezuma būs redzams kāds burts, ar to burtu sāksies nākamā vīra vai sievas vārds.
• Kad Jāņa rītā bez saules iet uz avotu mazgāties, tad paliek skaists.
• Uz slotas kātu Jāņu naktī ir jālec 8 reizes ap 8, kas ir uzvilkts uz zemes. Tanī laikā nedrīkst sarunāties un arī ne smieties. Kad ir to izdarījis, tad uz slotas kāta jāšus ir jāaizlec līdz tuvākam papardes pudurim, bet tikai vienam: tad tas redzēs papardes ziedu ziedam.
• Līgo vakarā jārunā ar kaimiņienēm, tad visu gadu nebūs jāstrīdas.
• Jāņu ugunskurs jākur kalna galā, tad Dieviņš ugunskura pelnos naudu kaisa.
• Ja Jāņos līgotājus aizraida prom, tad gaidāma kāda nelaime.
• Līgo dienā pie vārtiem un mājas durvīm sprauž pīlādžu zarus, lai raganas un velns netiek sētā un mājā iekšā.
• Kas Jāņu nakti guļ, tas visu vasaru gulēs.
• Līgo naktī jālec pāri ugunskuram, lai vasarā odi nekož.
• Ja priekš Jāņu dienas iznīcina vienu odu, tad rodas simts vietā, bet, ja pēc Jāņu dienas vienu iznīcina, tad simts iznīkst.
• Ja Jāņu naktī jaunas meitas skatās ezerā, tad ezera ūdenī varot redzēt īsto precinieku.
• Ja kāda meita grib sev garus matus uzaudzēt, tad Jāņu naktī jāiet tur, kur aug apiņi un jāsukā mati.
• Jāņu dienā meitām jāēd siļķe. Kas naktī sapņos pasniegs dzert, tas būs izredzētais.
• Jāņu naktī ap pusnakts laiku jāskatās caur gredzenu ūdens glāzē. Tad varot redzēt līgavaiņa seju redzēt.
Ar jestriem pantiņiem līgojam un apdziedamies
Ikvienam no mums noteikti ir kāda sava iemīļotākā Jāņu tradīcija – vai tā būtu līgošana, ugunskura kuršana, Jāņu zāļu meklēšana un vainagu pīšana vai alus darīšana un siera siešana. Bet pirmais, kas nāk prātā ikvienam, ja piemin Līgo svētkus ir slavenā papardes zieda meklēšana, kas ir viens no interesantākajiem rituāliem. Par un ap šo tematiku līdz mūsdienām saglabājušās un ne mazums arī ne tik sen tapušas visai pikantas rindiņas.
Lai stāvēja, kam stāvēja
Jānītim tam stāvēja
Stallī bēri kumeliņi
Alus muca pagrabā!
Dižas meitas diži puiši
Kaili pāri gunim lēca
Jo guntiņa dega koši
Jo augstāki kājas cēla
Ēd, ēd, Jānīti,
Smeķīga maizīte,
Caur kūsi sijāta,
Ar pupiem mīcīta.
Tu, meitiņa, strupa, resna,
Kas jel tevi šķeterēja?
Ēdolnieki šķeterēja
Jāņu nakti pieguļā.
Jānīšam zili pauti,
Pēteram puspelēki.
Jānīts savus zilus pautus
Iešauj ziedu cekulā,
Pēters savus puspelēkus
Iesien rudzu kūlītī.
Es savam tautiešam
Devu stāvus dziedādama.
Es neiešu nieka dēļ
Pa zemi vārtīties!
Es Jānītis, tu meitiņa,
Iesim abi velēties:
Man ir laba bungu vāle,
Sitīš` tavā silītē!
Es godīga mātes meita,
Ar puišiem neplēšos,
Pacēlusi lindraciņus,
Skrienu salmu pūnītī.
Proties puisi, nāc uz mani,
Saukt es tevi nedrīkstēju.
Alutiņi, bāleliņi,
Ko darīji Jānīšami,
Jānīts nāca pagalmāi,
Sētas mietus turēdams.
Jāņu diena pupucīte,
Atved man brūtgāniņu;
Ja ved jaunu, tad ved skaistu,
Ja ved vecu, tad bagātu.
Latvju tauta stipra bija
Dižas dienas vakarā
Vēl kuplāka viņa kļuva
Papard(e)s ziedu sakarā
Visas labas tās zālītes
Līgo dienas vakarā
Vēl labākas tās vālītes
Kas meitiņai rociņā
Līgo zāles labas bija
Jāņu puisi staltu dara
Savus augumus tie vija
Jāņu bērnus priekā rada
Ak tu krupi, tautu meita,
Tavu smuku pupu šņoru!
Man iztrūka bikšu kņope,
Uz tevim raugoties.
Ai, lepnais tēva dēls,
No kurienes tu iznāci?
Man notrūka brunču poga,
Uz tevim skatoties.
Še atnāca Pēterītis
Ar četrām bārzdiņām:
Pie zodiņa, pie nabiņas,
Abejēs padusēs.
Jānīts savu stīvu bībi
Ar dūrēm sadūrēja,
Kam tā rāmi negulēja
Melnajās biksītēs.
Ai, māmiņa, ai, māmiņa,
Tavs Jānīt’s nebēdnieks:
Vakar dzina blusai pēdas
Pār meitiņas vēdergalu.
Jāņu nakti, meitiņ, sargi
Savu puķu vainadziņu,
Nakts ir silta, galva karsta,
Novīst puķu vainadziņš.
Augšupēdu vien gulēju
Sava tēva tīrumā,
Rokas, kājas plandīdama,
Ciema puišus gaidīdama.
Ciema puiši izrunāj’ši,
Ka nav visi gabaliņi.
Nākat šurp, ciema puiši,
Še ir visi gabaliņi.
Še pupiņi, še nabiņa,
Še ir pati grāvja mala,
Še ir pati grāvja mala,
Melniem alkšņiem apauguse.
Danco, puika, cik tu gribi,
Neplēs manu lindraciņu;
Es tev došu, cik gribēsi,
Kad māmiņa neredzēs.
Tētiņš kūla māmuliņu,
Uz vēdera izlaidies.
Izvelk gaļas pātadziņu,
Cērt pa pašu caurumiņu.
Ak tu, bikšu ābolīti,
Tavu skaistu atslēdziņu:
Tu atslēdzi meitiņām
Mīlestības avotiņu.
Ap to manu grāva malu
Melni kārkli apauguši;
Ņem, puisīt, zelta šķēres
Pucē manas grāva malas.
