Kā pārdzīvot mīļā mājdzīvnieka nāvi 4
Mūsu mājas mīluļi suņi un kaķi bieži vien tiek uztverti ne vienkārši kā dzīvnieki, kuri domāti, lai padarītu mūsu dzīvi ērtāku vai drošāku, bet gan kā gandrīz pilnvērtīgi ģimenes locekļi. Ja mājdzīvnieks ir bēdīgs, mēs spēlējamies ar viņu un cienājam ar gardumiem, lai uzmundrinātu. Kad dzīvnieks ir slims, vedam pie ārsta, dodam zāles un aprūpējam. Kad mums pašiem skumji ap sirdi, glāstām dzīvnieciņu, pasūdzamies viņam par visu pasauli, un kļūst vieglāk. Diemžēl suņu un kaķu dzīve ir daudz īsāka nekā cilvēka dzīve, un agrāk vai vēlāk ikvienam saimniekam nākas pārdzīvot mājas mīluļa nāvi.
Suņi un kaķi var saslimt tāpat kā cilvēki, saindēties ar zemas kvalitātes barību vai gūt ar dzīvību nesavienojamu traumu, bet, ja no šīm nedienām vēl var izvairīties, tad no vecuma viņus nepasargās pat visgādīgākais saimnieks. Mīļā mājdzīvnieka nāve atnes bēdas, sirdssāpes un skumjas, un pirmajās stundās un dienās pēc kaķa vai suņa nāves daudzi cilvēki nespēj tikt galā ar savām bēdām un nevar rast atbildi uz jautājumu, kā pārdzīvot šo zaudējumu.
Emocionālie pārdzīvojumi pēc mājas mīluļa zaudējuma
Kad mīļais dzīvnieks nomirst, cilvēks pārmaiņus sajūt visu negatīvo emociju diapazonu, un visus šos pārdzīvojumus nosacīti var iedalīt vairākās stadijās:
1. Noliegums. Pirmajās minūtēs, stundās vai dienās dzīvnieka īpašnieks nespēj noticēt mīluļa nāvei un viņam šķiet, ka viss, kas notiek, ir slikts sapnis, kam drīz vajadzētu beigties. Šajā laikā cilvēks neraud un necieš, viņa emocijas un uztvere ir pieklusināta.
2. Dusmas un vainas izjūta. Parasti pirmās sajūtas pēc zaudējuma apzināšanās ir dusmas, aizvainojums un vainas izjūta. Dusmas par Visuma netaisnību, dusmas uz veterinārārstu/ģimenes locekļiem vai sevi un vainas sajūta par to, ka nespēji mīluli glābt.
3. Cerība uz brīnumu. Pēc tam, kad dusmas un aizvainojums mazinājušies, to cilvēku dvēselē, kuri bija īpaši pieķērušies saviem četrkājainajiem mīluļiem, rodas cerība, ka notiks brīnums un mīļais suns vai kaķis atgriezīsies. Īpaši uz brīnumu cer bērni, un tas nav nekas neparasts, ka bērns, kurš zaudējis mājdzīvnieku, vēršas pie Dieva ar lūgumu atdot mīluli.
4. Melanholija. Apzinoties, ka brīnums nenotiks un mājdzīvnieks neatgriezīsies, cilvēks sāk izjust skumjas un melanholiju. Laiks, kas agrāk tika veltīts pastaigām un spēlēm ar dzīvnieku, tagad tiek pavadīts bez jēgas un dvēsele pildās ar bezcerību un skumjām. Cilvēks visu laiku atceras aizgājušo draugu, ir sliktā garastāvoklī un bieži vien nepievērš pienācīgu uzmanību ikdienas lietām.
5. Pieņemšana. Agrāk vai vēlāk sāpes atkāpjas, un cilvēks, pieņemot un samierinoties ar dzīvnieka nāvi, turpina dzīvot, pamazām atgriežas ikdienas dzīvē ar tās priekiem un rūpēm.
Kā tikt galā ar zaudējuma sāpēm
Skumju spēks un bēdu dziļums ir atkarīgs no daudziem faktoriem, un, ja viens cilvēks suņa vai kaķa nāvi pārdzīvo viegli, citam tas prasa daudzus mēnešus. Pārsteidzoši ir tas, ka bērni vieglāk pārcieš lolojuma nāvi nekā pieaugušie, jo bērna psihe ir mobilāka. Bērni atšķirībā no pieaugušajiem spilgtāk izpauž savas emocijas un ir pastāvīgā pasaules izzināšanas procesā. Tāpēc viņiem jautājums par to, kā pārdzīvot kaķa vai suņa nāvi nav aktuāls – bērns paraudās dažas minūtes vai stundas, tad pasēros dienu vai divas, bet tad skumju vietā nāks jaunas emocijas un iespaidi.
Tiem pieaugušajiem, kuri nezina, kā pārdzīvot mājdzīvnieka zaudējumu, vajadzētu ņemt paraugu no bērniem un ļaut sev vispirms izpaust savas emocijas un pēc tam tās atlaist. Tāpat pārciest mīļā suņa vai kaķa zaudējuma sāpes var palīdzēt šie padomi:
• Paraudāt. Asaras ir dabiska reakcija uz skumjām, un bieži vien pēc tam, kad cilvēks paraudājis, kļūst vieglāk. Negatīvo emociju ierobežošana un apspiešana var izraisīt stresu un depresiju.
• Nevainot notikušajā sevi. Daudzi cilvēki pēc mīļā dzīvnieka nāves vaino sevi, ka nebija pietiekami uzmanīgi, par maz rūpējās vai vienkārši laikā nepamanīja mājdzīvnieka slimību. Taču patiesībā nav svarīgi, ir vai nav vainīgs dzīvnieka saimnieks, jo tāpat nav iespējams kaut ko mainīt, un vainas izjūta tikai traucēs priecāties par tālāko dzīvi. Tikt vaļā no vainas izjūtas var vienkārši – pietiek atzīt, ka neviens nav perfekts, un ikviens var kļūdīties. Turklāt nevar zināt, kāds būtu dzīvnieka liktenis, ja arī saimnieks būtu uzmanīgāks un rūpētos vairāk.
• Paslēpt no acīm lietas, kas atgādina zaudējumu. Barošanas bļoda, guļvietas spilventiņš, pavada, rotaļlietas un citas lietas, kas piederēja mirušajam sunim vai kaķim – tās labāk paslēpt tālāk no acīm, jo tās kalpo kā pastāvīgs atgādinājums par aizgājušo mīluli.
• Dalies savās bēdās ar draugiem, kuri piedzīvojuši to pašu vai vienkārši ir gatavi tevi uzklausīt.
• Koncentrējies uz labajām atmiņām, kas saistītas ar zaudēto mīluli, nevis uz atmiņām par viņa nāvi. Katru reizi, kad ienāk prātā domas par suņa vai kaķa nāvi, vajadzētu mēģināt “pāriet” uz atmiņām par laiku, kad dzīvnieks dzīvoja un ienesa dzīvē prieku.
Ja ilgas pēc mirušā mājdzīvnieka nepāriet, cilvēkiem, kas tic dvēseles esamībai un pēcnāves dzīvei, ar bēdām var palīdzēt tikt galā leģenda par Varavīksnes tiltu, kas apgalvo, ka paradīzē visi dzīvnieki gaida savus īpašniekus. Bet mēģināt pēc iespējas ātrāk paņemt pie sevis jaunu mājdzīvnieku nav vajadzīgs – cits dzīvnieks neaizstās mirušo, tam būs atšķirīgs raksturs un paradumi. Pieņemt citu suni vai kaķi var tad, kad sāpes par bijušā zaudējumu būs rimušās un būsi gatavs ar visu savu sirdi iemīlēt jauno četrkājaino draugu.
Reiz tiksimies otrā varavīksnes pusē
Ļoti daudziem cilvēkiem tik grūti pārdzīvot mīļā suņa vai kaķa zaudējumu. Varbūt tiešām mums palīdzēs leģenda par Varavīksnes tiltu.
Mūsu mīļie, maigie un bezgalīgi mīļotie suņi un kaķi, kuru vairs nav. Viņi dzīvoja mums blakus, dāvāja mums visu savu maigumu un mīlestību, neprasot neko pretī! Ļoti gribētos ticēt, ka kaut kur tālu ir dzīvnieku paradīze un ka viņi no turienes var mūs vērot…
Pašā debesu malā ir vieta, ko sauc par Varavīksnes tiltu. Kad dzīvnieks nomirst, it īpaši, ja viņu šajā dzīvē kāds ļoti mīlēja, nokļūst uz Varavīksnes tilta. Tur ir nebeidzamas pļavas un kalni, kuros mūsu draugi var satikties, skraidīt un spēlēties. Tur netrūkst pārtikas, ūdens un saules gaismas, mūsu mīluļiem ir silti un ērti.
Šajā vietā visi slimie un vecie dzīvnieki kļūst jauni un enerģiski; ievainotie un sakropļotie atkal kļūst veseli un spēcīgi. Laiks tiem aizskrien nemanot, ja vien mēs atceramies par viņiem savās domās un sapņos. Dzīvnieki tur ir laimīgi un apmierināti ar visu, izņemot vienu – ikviens no viņiem aizgāja pirms laika un atstāja šajā dzīvē kādu sev ļoti dārgu cilvēku.
Uz Varavīksnes tilta dzīvnieki skraida un visi kopā bezrūpīgi spēlējas. Bet pienāk diena, kad kāds no viņiem pēkšņi apstājas un uzmanīgi skatās tālumā. Viņa acīs iedegas uguns un ķermenis nepacietībā dreb. Pēkšņi viņš pamet savus brāļus un burtiski lido virs smaragda krāsas zāles, viņa kājas nes ātrāk un ātrāk…
Viņš pamanīja tevi! Un, kad tu un tavs mīļais dzīvnieciņš beidzot satiksieties, tu cieši viņu apskausi un jūs būsiet laimīgi, ka nekad vairs nešķirsieties.
Viņš būs apdullis no laimes, laizīs tavu seju un tava roka ar mīlestību glāstīs viņa galvu. Tu atkal ieskatīsies sava mīluļa acīs, kurš uz tik ilgu laiku bija atstājis tavu dzīvi, bet nekad – tavu sirdi.
Tagad jūs varēsiet šķērsot Varavīksnes tiltu kopā…
