Pirms joku pārdod par naudu, tas jāpārbauda. Saruna ar Rūdolfu Kugrēnu 1
Sestdien, 12. janvārī, koncertzālē “Gors” izrādīs komiķa RŪDOLFA KUGRĒNA jauno darbu “stand up” komēdijas žanrā “Plezīrs”, kuru jau noskatījušies vairāk nekā pusotrs tūkstotis cilvēku visā Latvijā.
Šajā izrādē populārais raidījumu vadītājs un komiķis pievērsies cilvēku savstarpējās komunikācijas pētniecībai – kāpēc reizēm gadās tā, ka pensionāri izliekas jauni, bet jaunieši jūtas pieaugušāki, un cik liela māksla ir iekļauties sabiedrībā.
Pēc “Ikdieņi”, “Fiasko”, “NēNujā” un “Prieks” nu tapušais “Plezīrs” ir Rūdofa Kugrēna piektā “stand up” jeb stāvizrāde. Atpazīstamību autors guvis arī kā viens no sarunu festivāla “Lampa” “Politiķu cepiena” veidotājiem.
Rūdolfs Kugrēns dzimis 1991. gadā Rīgā, absolvējis Rīgas Valsts vācu ģimnāziju. Lielākais vaļasprieks – basketbols un amerikāņu futbols, viņš ir viens no tā pamatlicējiem Latvijā, piedalījies pirmās komandas “Mad Dogs” izveidē. Patlaban vada TV raidījumu “Ūdenszeļļi” par basketbolu un nupat Latvijā ienākušo “post cat” (brīvas sarunas internetā audio un video formātā). Kaut arī neesam iepriekš pazīstami, vienojamies par “stand up” žanra komiķim piemērotāko “tu” uzrunas formu.
Angliskais “stand up” latviskots skanētu kā “celies augšā” vai “stāvi”. Ja aicini publiku uz šādu stāvizrādi, tev pašam laikam nav vecmāmiņas…
R. Kugrēns: Nē, jāstāv kājās tikai man. Publika sēž un pat ļoti ērti. Bet vecmāmiņas man divas. Viena dzīvo Āgenskalnā Rīgā, otra – mūsu laukos pie Kaķīša ezera divus kilometrus no Gaiziņkalna.
Tātad – viens komiķis uz skatuves un zāle pilna cilvēku, kuri gaida, ka viss pateiktais būs smieklīgs. Vai tāda ir klasiskā “stand up” jeb stāvizrādes formula?
Visam nebūt nav jābūt smieklīgam, galvenais, lai interesanti. Īpaši pēdējā izrādē “Plezīrs” cenšos izvairīties no vienkāršotām – ha, ha – anekdotēm, bet vēstīt stāstus no dzīves. “Stand up” komiķis vairāk ir nevis jokdaris, bet filozofs. Lai cilvēki padomā, kādēļ konkrētās situācijās uzvedamies tā un ne citādi… Kopumā “stand up” ir mistērija, šis tas izdomāts, kaut kas no dzīves ņemts, bet pasniegts ar piepušķojumu.
Viens no “stand up” smieklu objektiem varot būt komiķis pats. Tādēļ atļaušos sacīt, ka manās ausīs “Rūdolfs Kugrēns” strīķējas – vārds kā Blaumanim, bet uzvārds kā slavenai Nacionālā teātra aktrisei.
Ar Blaumani man saistība tikai caur literatūru, bet ar Lāsmu Kugrēnu esam par uzvārdu runājušies.
Kad Jānis Mūrnieks savu diplomdarba izrādi “Divi brāļi” no Smiļģa muzeja pārcēla uz Nacionālā teātra Jauno zāli, mēģinājumā ienāca arī aktrise Lāsma Kugrēna. Varbūt likās interesanti paskatīties, kas tas par gaismotāju Kugrēnu tur strādā kopā ar viņas dēlu. Kugrēns nav pārāk populārs uzvārds. Nacionālā teātra prīmas Kugrēni nāk no Bauskas, un tāpat – arī mani senči. Varbūt kaut kas kaut kad krustojies… Bet ir fakts, ka mana Rīgas vecmāmiņa savulaik Lāsmai Kugrēnai bijusi bērnudārza audzinātāja.
Kā nonāci līdz “stand up”?
Vienmēr paticis vērot dzīvi, meklēt cēloņsakarības, uzburt kopbildi. Kad man apritēja piecpadsmit, mājās parādījās interneta pieslēgums, “youtube” redzēju pirmos “stand up” videoklipus un sāku pierakstīt pats savus vērojumus. Trīs gadus studēju Kultūras akadēmijā kultūras menedžmentu un socioloģiju, paralēli tam nokļuvu gaismošanā, strādāju “Dirty Deal Teatro” un “Zirgu pastā”. Fantastiski – aktieri jauni, režisori pieredzējuši. Bet tad atklāju, ka Kultūras akadēmijā mācītā teorija nesakrīt ar praksi, un zuda motivācija turpināt mācības. Nekad neesmu vēlējies kļūt par aktieri, ieroci režisora rokās. “Stand up” varu runāt mani interesējošas lietas.
“Stand up” komiķi sākot ar brīvo mikrofonu. Kas tas īsti ir?
“Stand up” komēdiju nevar uztaisīt bez skatītājiem mēģinājumos. Nevari nostāties mājās pie spoguļa, runāt un zīlēt – publika šajā teksta vietā smiesies vai ne?
Pirms joku pārdod par naudu, tas jāpārbauda.
“Stand up” komiķu apvienība “Comedy Latvia” “open mic” rīko krodziņos visā Rīgā. Cilvēki ienākuši iemalkot kafiju vai nobaudīt ko stiprāku, un tu, neviena īpaši neaicināts, nostājies pie mikrofona un sāc runāt. Man vispiemērotākie šim nolūkam šķiet “Kartel” bārs pie Pulvertorņa un “Nemiers” Briāna ielā pie Valdemāra pasāžas.
Ja par tavu joku smejas piecpadsmit skatītāji pustukšā zālē, tas bijis labs joks. Visi lielākie amerikāņu komiķi, piemēram, Bils Burs, kuru nupat skatījos Kongresu namā, visi pasaulē zināmākie “stand up” komēdijas žanrā savas izrādes iepriekš pārbauda “open mic”. Tā sākuši arī visi kino spēlējošie slavenākie komiķi. Jo “stand up” žanrā esi tikai tu, mikrofons un ideja. Ja ar to vien vari sasmīdināt cilvēkus, tad teātrī vai ķinītī ar visiem palīglīdzekļiem būs daudz vieglāk.
Atšķirībā no monoizrādēm, kur viens aktieris runā, piemēram, Šekspīru, vai teātra “Panda” uzvedumiem, kur pamatā kāda scenārista rakstīts darbs, “stand up” pieņemts, ka šī žanra mākslinieks pats ir gan rakstnieks, gan izpildītājs komiķis. Starp citu, pēc “stand up” izrādēm var atklāt arī paša komiķa uzskatus, viņš, piemēram, ir liberālis vai citas pārliecības piekritējs.
Pirms ver muti pirmajai frāzei, uztraucies?
Drausmīgi! Ja ne, laikam esi domājis par ko citu. Sākumā runāju tik tālāk, kamēr publika vēl smējās. Tagad varu ieturēt pauzi – lai izsmejas! Tādēļ taču cilvēki šurp nākuši. Kad mēs ar Edgaru Bāliņu viesojāmies pie latviešiem Londonā īpaši šim nolūkam noīrētā komēdiju klubā, kamēr mans kolēģis uzstājās, blakustelpā dzirdēju ne tikai smieklus, bet arī visdažādākās emociju izpausmes – izsaucienus, replikas… Kaifs publikai un pašiem.
Kādēļ jaunākajai izrādei nosaukums “Plezīrs”?
Kādreiz man zvana – hei, mēs vēlētos, lai tu uzstājies pie mums korporatīvā pasākumā kādas divdesmit minūtes, cik tas varētu maksāt… Tu nosauc savu summu. Ko?! Par divdesmit minūtēm? Par neilgu brīdi, kur tu vienkārši parunājies, par tādu plezīriņu? Ir, kas brīnās – un šito runāšanu, to plezīru tu sauc par savu darbu?
Bet visi jau nesaprot, ka tās divdesmit norunājamās minūtes es esmu uz-rak-stī-jis.
Tas nozīmē arī daudzas darba stundas mājās un mēģinājumus pie brīvā mikrofona. Esmu komiķis, kas daudz ko ņem no dzīves, lasu avīzes, skatos televīziju, eju cilvēkos, uz labiem un arī stulbiem koncertiem. Jo “stand up” komiķa galvenais talants ir visur ieraudzīt interesanto, absurdo, skaužamo. Draugu kompānijā kaut kas notiek, dažs labs neko nepamana, bet es izvelku blociņu un pierakstu.
Piemēram, “Plezīrā” piecas minūtes ir no aizvadītajā vasarā divās bērēs piedzīvotā.
Izstāsti kādu epizodi no “Plezīra”!
9. maijs. Iekāpju taksī, ko vada krievs Dmitrijs. Lietotnē esmu uzlicis ceļamērķi – Latvijas Okupācijas muzejs. Dmitrijs saka, nevarot mani turp aizvest. Kāpēc? Tāda muzeja neesot, esot tikai “mēs labprātīgi pievienojāmies” muzejs.
Kā tu vērtē Jāņa Skuteļa vadīto Vecgada raidījumu Latvijas Televīzijā?
Skutelis ir labākais Latvijā, kurš var vadīt no Amerikas pārņemtos “late night” šovus (pusnakts šovi). Māk noķert īsto stilu. Skuteļa veidotais bija tūkstoš piecsimt reizes gaumīgāks, labāks, atstrādātāks nekā Jaungada raidījums TV3, kur Iveta Feldmane ar Lauri Reiniku ik pa mirklim māžojās – te ierakstīta pauzīte, te jāsmejas. Samāksloti, neīsti, drausmīgi.
Skuteļa raidījumā ieradās viesis smalkā melnā samta vestē, tādas pašas krāsas tikpat smalka auduma žaketē un smagos slapjdraņķa ielas zābakos. Tavu izrāžu ielūgumos rakstīts: “Dresscode – lai pašam nav kauns.” Ar stila lietām esi saskāries, vadot raidījuma “X faktors” aizkulišu “Extra faktoru” un dodoties uz tirdzniecības centru “Domina” kopā ar profesionālu stilisti Jūliju Volkšteini meklēt tērpus “faktoristiem”…
Nesekoju līdzi visādiem modes trendiem un nedomāju, ka žakete ir pats garlaicīgākais. Uz skatuves apģērba ziņā esmu vidēji solīds.
Mana draudzene saka – kad esi uzvalkā, katra no jauna tevī iemīlas.
Bet tādā pusnakts šovā var tērpties brīvāk. Tieši tāpēc raidījums ar Skuteli bija īstāks nekā glancēti samākslotā TV3 programma.
Ar “stand up” esi iecerējis nodarboties līdz sirmam vecumam?
Vēlētos, lai “stand up” Latvijā kļūtu tik populārs, ka vienā brīdī, kad būšu pateicis visu, ko esmu vēlējies pateikt, man piederētu rentabls komēdiju bārs, kādi ir Amerikā un Anglijā. Šovasar braukšu uz Skotiju. Dzīvošu pie brāļa, katru rītu sēdīšos vilcienā uz Edinburgu, kur notiks vērienīgs komēdijas festivāls, un mēģināšu tikt pie brīvajiem mikrofoniem. Labprāt uzrakstītu scenāriju komiskai filmai, teātra izrādei.
“Stand up” žanra komiķi Latvijā
* Rūdolfs Kugrēns,
* Edgars Bāliņš,
* Maksims Trivaškevičs,
* Aleksandrs Guzenko,
* Kalvis Troska,
* Jānis Kreičmanis,
* Deniss Tulpe (apvienība “Comedy Latvia”) un Jānis Skutelis.
