– Visvairāk laikam Vācija? Tā arī samērā mierīgi reaģējusi uz Krievijas iesaistīšanos Sīrijas konfliktā. 11
– Gan Vācija, gan Francija. Arī Japānas premjerministra Šinzo Abes “ķermeņa valoda”, tiekoties ar Putinu, liecināja, ka arī viņiem ir interese sadarboties. Sankcijas vēl darbojas, bet daļa politiķu jau domā postsankciju kategorijās. Par to liecina, piemēram, gāzes projekts “Nord stream 2”, kas īpaši varētu satraukt Ukrainu, jo tā zaudētu gāzes tranzītvalsts statusu.
Galu galā Putins pat var atļauties ziedot Asadu, ja Krievijai tas dod kādu labumu, piemēram, atceļ sankcijas. Jāatceras, ka ASV galvenais ienaidnieks Sīrijā ir “Islāma valsts” jeb ISIS. Tagad parādās informācija, ka Krievijas uzlidojumu galvenie mērķi ir nevis ISIS, bet citas grupas. Iespējams, tas ietilpst “laukuma” sagatavošanā – ja tur paliek tikai Asads un ISIS, tad skaidrs, ka Rietumiem vairs nepaliktu izvēles, ko atbalstīt. Kā Otrā pasaules kara laikā Čērčils teica par Staļinu: “Lai uzvarētu nacistisko Vāciju, esmu gatavs aiziet uz pašu elli un noslēgt vienošanos ar pašu velnu.” Tāpat arī Sīrijā – nāktos vien vienoties ar Asadu, lai cīnītos pret ISIS.
Nevajadzētu aizmirst arī trešo Krievijai būtisko faktoru, kas liek tai iesaistīties Sīrijas konfliktā, – nauda. Konkrētāk – bruņojuma un ieroču tirdzniecība, naftas cenas, sadarbība ar Irānu naftas projektos, jo šobrīd Irāna ir galvenais Krievijas sabiedrotais reģionā. Jāatgādina, ka galvenais faktors, kāpēc naftas cenas tirgū šobrīd ir tik zemas, ir Saūda Arābija un tās nevēlēšanās ierobežot naftas ieguvi. Bet Krievija Sīrijā šobrīd bombardē tieši tos spēkus, kurus atbalsta un finansē Saūda Arābija, kurai kā sunnītu valstij Asads ir nepieņemams.
– Un kā tas varētu mainīt Saūda Arābijas nostāju?
– Sarunas. Krievija liek saprast, ka ņems vērā Saūda Arābijas intereses reģionā, savukārt Saūda Arābijai būtu jāņem vērā Krievijas ekonomiskās intereses. Ja Krievija šajā konfliktā nepiedalās kā spēlētājs, tad tai vispār nav instrumentu, lai mēģinātu ietekmēt Saūda Arābiju, tāpēc tas noteikti varētu būt viens no Putina lēmuma motīviem.
– Ja dominē praktiski apsvērumi, tad diez vai Krievijas militāro iejaukšanos Sīrijā var salīdzināt ar PSRS iebrukumu Afganistānā, kur pamatā tomēr bija ideoloģiski apsvērumi.
– Daļēji var. PSRS ideoloģiskie mērķi bija paplašināt savu ietekmi uz ārpusi. Putinam tas ir līdzīgi. Spiešanās uz dienvidiem vēsturiski ir bijušas Krievijas ambīcijas jau kopš impērijas laikiem. Ideoloģiskais elements, kuru tēlaini var pārfrazēt sauklī “Visu zemju diktatori, apvienojieties”, ir Kremļa pozīcija, ka tas aizstāv “leģitīmo varu”, kuru kādi Rietumu uzkurināti dumpinieki mēģina gāzt. Tā bija Ukrainā ar Janukoviču un tagad Sīrijā ar Asadu. Zemapziņā to var saistīt ar bailēm, ka arī Putinu kādā brīdī var mēģināt gāzt, ja Krievijā pieaugs neapmierinātība ar viņa politiku.
– Ko šie starptautiskie notikumi nozīmē Latvijas drošībai?
– Es neteiktu, ka ir pamats kādam lielam optimismam. Riski joprojām saglabājas, jo Putins ir uzbūvējis rīcības politiķa tēlu, un mēs nezinām, kur viņš nākotnē vēlēsies šo rīcību pierādīt. Acīmredzot viņam ik pa laikam būs vajadzīgas kādas mazas eskalācijas vai konfrontācijas, lai uzturētu sevi formā. Tāpēc mums jāturpina pildīt savi “mājas uzdevumi” – jāpalielina aizsardzības finansējums un jādomā par sabiedrības integrāciju. No otras puses, ir arī pozitīvās iezīmes. Es jau iepriekš esmu teicis un vēlreiz pasvītrošu, ka 2014. gadā mēs reāli kļuvām par NATO dalībvalsti. Domāju, ka NATO Varšavas samits un nākamgad plānotā ASV bruņojuma ievešana Baltijā to vēl vairāk pastiprinās. Tagad tikai mēs saprotam, cik ievainojami patiesībā bijām pirms 2014. gada. Un vēl viens mierinošs faktors – Krievija nav tik stipra un resursiem bagāta, lai vienlaikus aktīvi piedalītos divos reģionālajos konfliktos. To mēs jau varam vērot ar Ukrainas piemēru. Pēdējā laikā karadarbība Ukrainas austrumos ir apsīkusi, un tas varētu būt skaidrojams ar to, ka Krievijas uzmanība šobrīd ir pievērsta Sīrijai.
