– Iepriekš daudzus gadus tas tika darīts. 11
– Jā, taču situācija mainījās, un bija skaidrs, ka bez asiņainām represijām un konfliktiem neviens no šiem režīmiem nenoturēsies. Pat pieverot acis uz cilvēktiesību pārkāpumiem, kā tas bija agrākos laikos, šos režīmus vairs nevarētu uzskatīt par leģitīmiem. Mēģinot tos aizstāvēt, Eiropa nonāktu pretrunā ar savām vērtībām. Arī opozīcijas atbalstīšana, kā tagad secinām, ne pie kā laba nav novedusi. Tad ko varēja darīt? Domāju, ka atbildes uz to nav. Krievijai šajā ziņā ir skaidrs mērķis – Sīrijā tās galvenais sabiedrotais ir līdzšinējais prezidents Asads. Jāpalīdz viņam noturēties. Rietumi iepriekš bija gatavi Asadu paciest stabilitātes dēļ, taču skaidrs, ka stabilitātes vairs nebūs. Iespējams, ka daudzi eiropieši klusībā cer, ka izvēle ir “Asads vai bēgļi”. Tātad viņi ir gatavi pieņemt, ka Asads ar Putina atbalstu paliek pie varas, karadarbība apsīkst un bēgļu plūsma uz Eiropu mazinās. Eiropa it kā nebūs nodevusi savas vērtības, atbalstot diktatoru, tās rokas paliks tīras, jo “netīro darbu” būs izdarījusi Krievija. Taču ļoti iespējams, ka šādas izvēles nemaz nav, ir izvēle “Asads un bēgļi” – diktators paliktu pie varas, bet bēgļu plūsma turpinātos, jo cilvēki turpina pamest valsti. Turklāt Krievijai ir izdevīgi, ka bēgļu problēma nemazinās, jo tas uztur Eiropu vājā stāvoklī.
– Bet kāds tad ir risinājums? Kaut vai teorētisks…
– Viena stratēģija, kas ir diezgan radikāla, tāpēc pagaidām neviens no starptautiskajiem līderiem to nav atļāvies skaļi pateikt, ir tāda, ka konfliktā ierautās valstis – Sīrija un Irāka – pašreizējās robežās vairs nav spējīgas pastāvēt. “De facto” šī sadalīšana jau ir notikusi. Atzīt to būtu kā pārcirst Gordija mezglu, kad to vairs nav iespējams citādi atraisīt. Ņemot vērā kopienu robežas, varētu veidoties jauna alavītu un šiītu valsts pie Irānas un Libānas robežām un jauna sunnītu valsts, kas ietvertu daļu pašreizējās Sīrijas un daļu Irākas. Varbūt šāds dalījums pilnībā nepārtrauktu konfliktu, taču tas vairotu leģitimitāti un stabilitāti. Sāpīgākais, ka tas daļēji aizķertu arī Turcijas intereses – tas ir kurdu jautājums. Kurdistāna faktiski jau ir izveidota, un kurdi šobrīd ir vienīgais efektīvais spēks, kas pretojas “Islāma valsts” teroristiem.
– Prese raksta, ka Krievijas prezidents Putins ar saviem gājieniem Sīrijā ir samulsinājis Rietumu politiķus analītiķus. Ir daudz minējumu, bet neviens īsti nav drošs, kādi ir Putina patiesie mērķi. Vai arī jūs esat apmulsis?
– Politiķi droši vien ir vairāk apmulsuši nekā analītiķi, kuri izvirza un apspriež dažādus scenārijus. Tik straujas kustības droši vien netika gaidītas, lai gan Krievijas medijos augsne jau labu laiku tika gatavota. Pēdējā mēneša laikā bija daudz televīzijas sižetu par Sīriju, bēgļiem, Rietumu nespēju risināt šīs problēmas un Krievijas atbildību spēlēt lielāku lomu Tuvo Austrumu reģionā. Droši vien, lai paredzētu nākamos soļus, ir cītīgāk jāskatās uz Krievijas sabiedriskās domas veidotājiem. Putina lēmums iesaistīties Sīrijas konfliktā ir diezgan spēcīgs solis, un te var saskatīt vienlaikus vairākus mērķus. Īsumā es teiktu – vara, ietekme un nauda.
Vara – tā ir vēlme apliecināties. Putins ir izveidojis līdera jeb efektīga menedžera tēlu – viņš ir spējīgs rīkoties, pieņemt lēmumus, risināt problēmas un aizstāvēt Krievijas nacionālās intereses. Krievijas sabiedrības vairākums ar sajūsmu uztvēra, kā Putins rīkojās Krimā, taču tagad šis tvaiks jau ir izlaists, vajadzīga jauna jauda.
– Bet Sīrija nav Krima, kur liela daļa iedzīvotāju bija prokrieviski noskaņoti un bija vienkāršāk kontrolēt notikumu attīstību. Te Putins tieši riskē pazaudēt efektīgā menedžera tēlu, ja tikai iesaistīsies, bet neko atrisināt tāpat nespēs.
– Piekrītu, ka riski ir. Tiesa, arī par Krimu Putins nevarēja būt drošs, vai būs Ukrainas armijas pretestība, kāda būs Rietumu reakcija un kā tas izvērsīsies. Sīrijā šo risku ir vēl vairāk. Teorētiski jau Putins ir atstājis sev atkāpšanās ceļu – viņš nav izvirzījis mērķi atrisināt konfliktu, pagaidām runa bijusi tikai par gaisa uzlidojumiem. Galvenais – viņš nepieļaus, ka šis jautājums tiek risināts bez Krievijas līdzdalības.
Runājot par ietekmi – te pamatā acīmredzot ir apsvērums, ka, piedaloties Sīrijas konfliktā, Putins kļūst nozīmīgāks spēlētājs Rietumu acīs. Tādējādi viņš iegūst brīvākas rokas manevriem Ukrainā. Politiski Ukrainas jautājums it kā atkāpjas – tas joprojām ir darbakārtībā, taču vienā rindā ar Sīriju un bēgļiem. Savukārt šī uzmanības akcentu pārlikšana paver iespēju, ka Rietumi pārskata līdzšinējo sankciju politiku pret Krieviju. Eiropā netrūkst ieinteresēto, kas šo jautājumu būtu gatavi izvirzīt.
