Kā pārcirst Gordija mezglu Sīrijā? Saruna ar Latvijas Ārpolitikas institūta direktoru Andri Sprūdu 11
Viens no galvenajiem bēgļu krīzes iemesliem ir Tuvo Austrumu nestabilitāte. Kurš par to atbildīgs, un kā šo problēmu iespējams risināt? Ko nozīmē Krievijas iesaistīšanās Sīrijas konfliktā, un kādu iespaidu starptautiskie notikumi atstās uz Latviju? Saruna ar Latvijas Ārpolitikas institūta direktoru, Rīgas Stradiņa universitātes profesoru ANDRI SPRŪDU.
– Vai piekrītat tēzei, ka bēgļu krīzes sakarā daudz tiek runāts par sekām, bet pārāk maz – par cēloņiem?
– Domāju, ka jārunā gan par cēloņiem, gan sekām. Galvenos migrācijas cēloņus nav grūti definēt – cilvēki bēg no kara, kā arī bēg tāpēc, ka vēlas dzīvot lielākā labklājībā. Nereti šie abi cēloņi pārklājas. Eiropa bēgļiem ir pateicīgs galamērķis, jo te ir miers un labklājība. Taču tāpat ir skaidrs, ka Eiropa nav spējīga adoptēt un absorbēt pilnīgi visu pasaules konfliktu cietējus un labākas dzīves kārotājus. Tas nav reāli!
Ja runājam par pašreizējo bēgļu krīzi, tad iemesls noteikti jāmeklē Tuvo Austrumu nestabilitātē – konflikti šajā reģionā ir veicinājuši bēgļu plūsmu no vardarbības skartajiem rajoniem, pirmkārt no Sīrijas. Un tāpat atvērusi “logu”, pa kuru bēgļi no Āfrikas var doties uz Eiropu – tā ir Lībija.
– Kāda ir Rietumu atbildība? Ir izskanējuši dažādi pārmetumi – sākot jau ar ASV un sabiedroto neveiksmīgo darbību Irākā, kas veicinājusi terorisma izplatību reģionā, un beidzot ar aktīvu atbalstu tā dēvētajam arābu pavasarim, kas gan palīdzēja gāzt veco varu, bet vienlaikus arī radīja nestabilitāti un haosu. Kā teicienā – ko sēsi, to pļausi…
– Es teiktu – drīzāk nē nekā jā. Protams, ir bijušas kļūdas, taču nevajadzētu pārvērtēt Rietumu lomu šajos procesos. Jautājums – cik tālu pagātnē mēs iesim, meklējot cēloņus? Vai vērtēsim arī to, kas pagājušā gadsimta 80. gados notika Afganistānā? Ja skatāmies nesenā pagātnē, piemēram, Lībijā amerikāņi īpaši aktīvi nemaz nebija. No ASV puses tur bija tas, ko amerikāņi paši sauc par “leading from behind” – līderība no aizmugures.
– Rietumeiropas valstis gan Lībijā aktīvi iesaistījās, arī militāri…
– Jā pirmkārt Francija, kas ar to, šķiet, gribēja izpirkt savas kļūdas pagātnē… Savukārt Sīrijā Rietumi faktiski vispār neiejaucās.
– Vai tad Asada opozīcijas uzmundrināšana nav iejaukšanās?
– Ļoti nosacīti. Atbalsts opozīcijai tika izteikts pēc tam, kad jau bija ievērojama pretestība Asada režīmam. Var jau spriest arī tā – ja Rietumi sāka atbalstīt opozīciju, tad vajadzēja to darīt līdz galam, un tieši atbalsta trūkums noveda pie pašreizējām sekām. Bet arī rietumvalstu līderiem nav brīvas rokas, viņiem ir jārēķinās ar savas sabiedrības noskaņojumu. ASV uz 11. septembra radītā noskaņojuma viļņa vēl varēja sākt intervenci Irākā, taču iesaistīšanos nākamajos konfliktos pamatot kļūst arvien grūtāk. Tāpēc arī iecere dot triecienu Asada spēkiem tā arī netika īstenota. “Arābu pavasara” laikā rietumvalstīm īsti nebija stratēģijas, drīzāk tāda taustīšanās un meklējumi. Taču notikumi attīstījās ne jau tāpēc, ka Rietumi kaut ko vēlējās vai nevēlējās. Gluži tāpat kā laikā, kad sabruka PSRS, arī arābu valstīs bija nobriedušas pārmaiņas. Sabiedrībā bija nemiers un vēlme kaut ko mainīt, un iepretim valdnieki, kas nespēj efektīvi risināt ekonomiskās problēmas, bet varas noturēšanai izmanto “stingrās rokas” metodes, turklāt, reliģiski noskaņotu grupu skatījumā, bija pārāk sekulāri. Ja kritiskā masa ir sasniegta, tad vadzis lūst. Un Rietumu lielvalstis saņemtu pārmetumus jebkurā gadījumā – gan aktīvi rīkojoties un mēģinot stabilizēt situāciju, gan neko nedarot. Tas ir tāds kā lāsts – lai ko darīsi, būsi vainīgs. Ja salīdzina “arābu pavasara” sekas dažādās valstīs, tad Ēģipte un Lībija eksplodēja uz iekšu, bet Sīrijas konflikts jau eksplodēja uz āru, tieši skarot arī tās kaimiņvalstis un tagad – bēgļu veidā – arī Eiropu.
– Tomēr tā sajūsma, ar kādu Rietumos, arī Latvijā, sākotnēji tika sveiktas pārmaiņas arābu valstīs, liecina, ka te ir ļoti vāja izpratne par šo reģionu. Tagad izrādās, ka nav pat neviena pozitīva piemēra, kur notikušais būtu nesis pozitīvas pārmaiņas. Ēģiptē gan ir miers, un no turienes cilvēki nebēg, bet tas tikai tāpēc, ka militāristi ir pārņēmuši kontroli.
– Ķīnas vadonis Mao Dzeduns savulaik teica, ka 20. gadsimta vidū vēl esot pāragri vērtēt Lielās Franču revolūcijas sekas. Kopš “arābu pavasara” ir pagājis pavisam niecīgs laiks, lai izdarītu secinājumus. Šobrīd mēs esam tādā kā pārejas posmā, un pagaidām izskatās, ka sekas ir absolūti negatīvas. Varbūt līdzīgus secinājumus kāds varētu izdarīt par PSRS sabrukumu, jo tāpat ir nestabilitāte Ukrainā, Moldovā un citur.
– Demokrātijas un brīvā tirgus idejas šajā reģionā parādījušas dzīvotspēju, un nestabilitāte drīzāk ir saistīta ar Krievijas faktoru. Tuvajos Austrumos iedzīvotāju vairākumam gan šīs vērtības, šķiet, ir svešas. Vai jūs uzskatāt, ka ar laiku tās varētu iedzīvoties?
– Demokrātija nebija “arābu pavasara” vadmotīvs. Tā vairāk bija neapmierinātība ar valdošo režīmu un apziņa, ka kaut kas ir jāmaina. Vai Rietumiem par visām varēm vajadzēja mēģināt noturēt pie varas nepopulāros diktatorus – Kadafi, Asadu un Mubaraku? Diez vai tas būtu ilglaicīgs risinājums.
