Atis Klimovičs: Kā par vēsturi runāt ar cittautiešiem 50
Var jautāt: cik vēl ilgi būs jāklausās stāsti par mūsu valstij milzu postu atnesušo padomju varu un tās pastrādātajiem noziegumiem? Šķiet, ilgi gan, jo nodarījumu klāsts ir ārkārtīgi plašs, nepietiekami apskatīts un tieši tādēļ atbilstoši nenovērtēts dažādos Latvijas sabiedrības slāņos. Neliekuļosim un atzīsim, ka palielajam skaitam sveštautiešu padomju vara izraisa pavisam citādas sajūtas nekā lielākajai daļai latviešu. Tas pats sakāms arī par šo cilvēku pārstāvjiem Saeimā jeb “Saskaņas” partiju. Iespējams, viņu elektorāts vienā rāvienā nemainītu savu pārliecību, pat ja Urbanovičs un Ušakovs nosodītu komunisma noziegumus, taču iespaidu atstātu gan. Turklāt labvēlīgi ietekmētu tautu savstarpējo izpratni, kuras trūkumu tik bieži dažādi komentētāji pārmet Latvijas politiskās elites pārstāvjiem. Aina, protams, nemainītos pāris dienās, taču nopietns un faktos balstīts komunisma noziegumu nopēlums dotu atbildi arī uz svarīgāko jautājumu – vai 40. gadu notikumi uzskatāmi par Latvijas okupāciju. Iespējams, daudziem sveštautiešiem būtu grūti sarast ar šādu uzstādījumu, taču tas ir viens no svarīgākajiem nosacījumiem, lai savā starpā par kaut ko nopietnu spētu vienoties tik atšķirīgās Latvijas sabiedrības daļas.
Ne tikai latviešiem, arī citiem Latvijas iedzīvotājiem ir jāzina, cik “krāšņi” uzdarbojies, piemēram, Alfons Noviks, kurš līdz 1953. gadam bija galvenais LPSR čekists. Ieskatu Latvijas “mierīgajā atbrīvošanā” sniedz aculiecinieka stāstījums par Novika gaitām Tilžā 1944. gada vasarā. Tur pēc pamatīga pirtī sarīkota čekistu rauta Noviks licis it kā uz nopratināšanu atvest pagasta nama pagrabā ieslodzītās partizānu atbalstītājas. Kas noticis šajos intīmajos apstākļos, saprotams, turklāt ar “nopratināšanu” pēc pagurušā Novika nodarbojušies arī citi zemākas pakāpes virsnieki. Vai kāds pārsteigums, ka šādai akcijai sekojis nacionālo partizānu atbildes uzbrukums.
Padomju vēstures mītu iespaidā joprojām dzīvojošos būtu jāiepazīstina ar to, ko patiesībā vēlējusies “atbrīvotās” Latvijas iedzīvotāju lielākā daļa. Kā to izdarīt – jautājums, ko varētu uzdot viedokļu līderiem. Latvijā mājīgu dzīvi ieguvušajiem derētu dzirdēt tagad jau gandrīz 90 gadus veco sieviešu stāstus, kāpēc viņas palīdzējušas nacionālajiem partizāniem – tas bijis pats par sevi saprotams. Tolaik jaunās sievietes bijušas pārliecinātas, ka komunisti tiks padzīti un labā dzīve, kāda bijusi neatkarīgajā Latvijā, drīz atgriezīsies.
Atteikšanās atzīt komunisma laika noziegumus ļauj gan stutēt melus par Latvijas “brīvprātīgu” iestāšanos brālīgajā republiku saimē, gan ar nicinājumu izturēties pret komunistu nobeigtajiem cilvēku tūkstošiem un arī pašu neatkarīgo Latvijas valsti. Tomēr ar šādu viedokli diezin vai iespējams panākt kaut ko konstruktīvu, un šķiet, nav arī nekādu tiesību pārmest sabiedrības latviskajai daļai nevēlēšanos integrēt cittautiešus. Lai apvienotos, nepieciešama noteikta vienošanās par to, kas ir šī valsts, kurā mēs visi dzīvojam.
Iespējams, šis nav labākais laiks uzskatu korekcijām, it īpaši izvērsta Krievijas propagandas uzbrukuma apstākļos. Ko lai dara – tam pretī liekams vienīgi godprātīgs mūsu profesionālo vēsturnieku, novadpētnieku un žurnālistu darbs.
