Anda Līce: Gaišie cilvēki, tāpat kā koki, aug visu mūžu 4
Mūsu gadsimtā cits pēc cita sabrūk ļoti noturīgi mīti. Piemēram, “cilvēce ir mācījusies no savām kļūdām”, “mūsu bērni dzīvos labākā pasaulē nekā mēs”. Īstenība bez žēlastības noārda vienus mītus, dodot vietu citiem. Kādu brīdi mums tiešām šķita – līdz ar valstiskās neatkarības atgūšanu mūsu problēmas atrisināsies, pēc tam kā tāda brīnumnūjiņa parādījās Eiropas Savienība, tagad – NATO, tomēr nelaimīguma sindroms nekādi nepāriet, jo tā cēloņi visbiežāk nav meklējami ārpusē.
Mūs no visām pusēm apņem agrāk nepiedzīvots vēsturiskais konteksts – pasaule ir kļuvusi caurstaigājama, izzūd robežas, neiedomājami pieaug cilvēku un veselu tautu pārvietošanās ātrums pa zemeslodi, kura joprojām ir tikpat liela kā pirms gadu tūkstošiem, tomēr jau krietni noplicināta, pieaug sociālā noslāņošanās, eksistenciālais apdraudējums un agresijas līmenis. Kas ir palicis nemainīgs? Cilvēku dziņas un alkas. Pateicoties zinātnes sasniegumiem, spēkā pieņemas “vēl vairāk iegūt un patērēt” vēji. Tomēr cilvēku domāšanā jau ir jūtama arī vēlme materiālajos un garīgajos labumos vairāk dalīties ar citiem. Lai spētu panest dzīvi, tieši šī otrā vilkme nākotnē būs vienīgā gaisma tuneļa galā.
Zinātne un tehnika spēj darīt brīnumus, taču ar tiem vien pilnvērtīgai dzīvei ir par maz. Cilvēces viedākie prāti meklē jaunus garīgās attīstības ceļus. Kamēr vieni par viņiem tikai smīkņā vai pat apkaro, citi, liekot lietā jaunākās atziņas par mūsu apziņas attīstības pakāpēm, eneagrammu un bezvārdu lūgšanu – meditāciju un citus garīgos treniņus, jaunus ceļus jau iet. Un notiek brīnumi – mainās skatījums uz sevi, apkārtējās pasaules ainu un kļūst skaidrs, kāpēc tā tomēr ir tik nepilnīga. Nekas nav tik grūti izdarāms kā mītu atmešana un sevis ieraudzīšana tāda, kāds esi patiesībā. Izrādās, nevienam tā nav pārāk glaimojoša, tomēr tas ir labs sākums, lai sevi pamazām mainītu. Viens no paradoksiem ir, ka gados veci cilvēki spēj iemācīties gan svešvalodas, gan strādāt ar datoru, tomēr mainīt domāšanu daudzi neparko nevēlas – tā ir stīvāka par sāpošām rokām vai muguru. Par to, kura mūsu būtības daļa pakļaujas pārmaiņām, kura ir kā akmenī iecirsta, vēl ilgi strīdēsies zinātnieki. Viens gan ir skaidrs – gaišie cilvēki, tāpat kā koki, aug visu mūžu. Par laimi, šajā Dieva pasaulē tomēr ir kāda brīnumrecepte, kā panest dzīvi: neatkarīgi no gadu skaita mēs visu mūžu drīkstam turpināt augt garīgi. Tas modina dzīvotkāri, bet tā – dzīvotprieku.
