Pandēmija “paslaucījusi zem paklāja” jauno cilvēku neveselīgumu. Kā pamudināt bērnus sportot izolācijas laikā? 7
Juris Ulmanis, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Pirms pasauli ieskāva Covid-19 pandēmija un “paslaucīja zem paklāja” citas problēmas, par vienu no satraucošākajām tēmām saistībā ar bērniem nenovēršami kļuva jauno cilvēku neveselīgums.
2020. gada sākumā Slimību profilakses un kontroles centrs (SPKC) skandināja trauksmes zvanu par to, ka liekais svars un aptaukošanās konstatēts ceturtajai daļai 3. klases skolēnu. Pirmklasnieku grupā problēmas ar lieko svaru bija gandrīz 23%, un arī pusaudžu vidū skaitļi bija līdzīgi.
Ņemot vērā attālinātās mācības, sporta treniņu atcelšanu un ierobežotās iespējas tērēt kalorijas batutu parkos, slidotavās vai sporta spēlēs ar draugiem, varam puslīdz droši prognozēt, ka pēc pandēmijas problēma būs samilzusi vēl vairāk.
Vecāki parasti apzinās problēmu un mudina bērnus kustēties. Īpaši tie, kuri aktīvi vadājuši dēlus un meitas uz sporta nodarbībām.
Taču pašiem darba pilnas rokas, bet bērni, kuri iepriekš naski rikšojuši aiz trenera, nav piedabūjami uz kvalitatīviem treniņiem vienatnē. Ko darīt, lai neļautu atvasēm ieslīgt slinkumā un piedabūtu aktīvi kustēties vismaz Pasaules veselības organizācijas ieteiktās 60 minūtes dienā?
Kā jau visās nopietnās problēmās, arī šeit viegla risinājuma nav.
Bērnu motivēšanas jautājumu ir pētījuši dažādu disciplīnu speciālisti un nākuši klajā ar ieteikumiem. Taču skaidrs, ka, lai tos īstenotu, nāksies piepūlēties kā bērniem, tā vecākiem.
Sameklēt interesējošo un aizraut
Labs sākums ir izveidot sarakstu ar lietām, kas jūsu bērnam patīk. Tajā varat apvienot gan personīgos novērojumus, gan pašas atvases nosauktās nodarbes.
Nesatraucieties, ja starp atbildēm ir datorspēļu spēlēšana un “YouTube” vai “TikTok” klipu skatīšanās. Bieži vien bērns līdz tām nonāk, izvēloties vieglāko ceļu garlaicības kliedēšanā.
Un, lai cik ļoti pieaugušajiem to negribētos atzīt, reizēm viņiem pašiem ir ērtāk, ja atvase “iekrīt” ekrānā un netraucē ar čīkstēšanu: “Man nav ko darīt.”
Tieši šī iemesla dēļ mazajiem nav grūti mainīt prioritātes, ja vien tiek piedāvāts kaut kas interesantāks. Piemēram, iecienīto datorspēli izspēlēt īstā dzīvē – skrienot, lecot, pārvarot šķēršļus istabā vai pagalmā.
Daudzstāvu māju iemītniekiem vērtīgs sabiedrotais ir kāpnes. Izveidojot maršrutu ar interesantu uzdevumu veikšanu, bērniem var likt nostaigāt augšup un lejup vairākus desmitus stāvu, kas ne vien stiprinās kāju muskuļus, bet arī nāks par labu asinsvadiem un sirdij.
Privātmāju iedzīvotājiem nekas netraucē iekopt interesantu šķēršļu joslu sētā.
Svarīgi ir padarīt fiziskās aktivitātes aizraujošas. Tāpat kā dārzeņus vieglāk iebarot, ja tie ir izgriezti interesantā formā, arī sportošana ir saistoša ar rotaļu palīdzību.
Bērnudārza vecuma un mazāko klašu skolēniem riņķošana pa stadionu šķiet garlaicīga un bezmērķīga. Bet, dzenoties pakaļ draugam vai ģimenes četrkājainajam mīlulim, viņi bez iebildēm noskries pamatīgas distances.
Lai treniņš nepārvērstos par laisku pastaigu, vēlams noteikt sportiskos mērķus un mudināt bērnus sacensties ar brāļiem un māsām vai ar paša iepriekšējiem rezultātiem, piesolot balvu. Kaut vai iespēju ilgāk paspēlēties ar telefonu vai spēļu konsoli.
Ņemam talkā tehnoloģijas
Pusaudžu motivēšanai noderēs viņu ikdienā ierastās tehnoloģijas. Šajā vecumā bērni parasti jau ir gana apzinīgi, lai viņiem sportošanai nebūtu vajadzīga rotaļa.
Taču, tāpat kā pieaugušajiem, reizēm nepieciešama “palīdzība no malas”, lai pārvarētu kūtrumu.
Viedierīču digitālajos veikalos ir simtiem mobilo lietotņu, kas ļauj izveidot treniņu programmu un ar paziņojumiem ekrānā atgādina, kad pienācis laiks sportot.
Ir arī sportošanas lietotnes, kas darbojas kā sociālie tīkli, ļaujot palielīties draugiem ar paveikto un izaicināt viņus neklātienē pārspēt sasniegumus.
Šāda veida socializēšanos pusaudži lielākoties vērtē atzinīgi, jo tā atbilst viņu priekšstatam par mūsdienu draudzēšanos, kas norisinās kā reālajā, tā virtuālajā pasaulē.
Pusaudžiem vajadzētu iestrādāt fiziskās aktivitātes dienas režīmā. Piemēram, sākt dienu ar 15 minūšu rīta rosmi un ieplānot aktīvu treniņu dienas vidū.
Daži vecāki, iespējams, teiks – mēs jau visu izmēģinājām, bet nekas nepalīdz. Tā patiešām var būt, un tad vaina jāmeklē bērna zemapziņā. Pacentieties izdibināt, kas viņu attur no sportošanas.
Nav izslēgts, ka iekšējā pretestība radusies sliktas pieredzes dēļ. Piemēram, sporta stundā kaut kas nav izdevies, citi bērni par to smējušies, un jaunais cilvēks, nevēloties piedzīvot pazemojumu, izvairās no sportiskām aktivitātēm.
Nomierinošas, iedrošinošas sarunas un problēmas sagādājušo elementu izpildīšana ģimenes lokā, prom no svešām acīm var palīdzēt atbrīvoties no nepatikas pret sportu.
Bērni labprāt rāda pārējiem to, kas viņiem padodas. Tādēļ atliek vien palīdzēt atrast viņa stipro pusi un attīstīt to. Tiklīdz atvase sapratīs, ka kādā jomā ir pārāks par vienaudžiem, viņam būs motivācija turpināt trenēties.
