Vai, jūsuprāt, sabiedrība vēlas, lai atbildīgie dienesti vairāk iejaucas ģimenes lietās? Piemēram, kā ārzemēs – Norvēģijā, Anglijā, Īrijā – bērnu ātri vien izņem no ģimenes, ja kaimiņi ziņo par problēmsituāciju un dienesti uzskata, ka vecāki nepilda savus pienākumus? 3
E. Alksnis: Bet vai sabiedrība ir gatava uzbūvēt tieši tādu sistēmu, kāda ir Norvēģijā un Anglijā? Vai cilvēki zina, cik valsts jau iepriekš ieguldījusi tajās ģimenēs, kādi tur ir pabalsti un kādi ir noteikumi? Tie nav interpretējami. Ja Anglijā tu bērnu līdz 12 gadu vecumam pats neaizved līdz skolai vai to neizdara uzticama persona, tu zini, kādas būs sekas. Bet mums ir likumā pateikts, ka bērns ir jāpieskata līdz septiņu gadu vecumam un viņu nedrīkst atstāt bez uzraudzības. Līdz 16 gadu vecumam viņš nedrīkst uzturēties uz ielas viens pats pēc pulksten 23. Bet nekur likumā nav teikts, ka 12 gadu vecs bērns nevar palikt viens pats naktī mājā jeb dzīvoklī ar krāsns apkuri. Bet uz kuru pusi mēs gribam iet? Ja vēlamies, lai mani kā indivīdu kontrolē institūcija, tad ejam uz totalitāru valsti. Vai to mēs vēlamies? Droši vien, ka ne.
I. Mežs: Ja ir sabiedrības ieinteresētība gaidīt no iestādēm, varbūt sabiedrībai – kaimiņiem – jāmēģina vairāk sekot šādiem vecākiem? Manuprāt, mēs, latvieši, esam pārāk kūtri, pasīvi gadījumos, kad jānoskaidro, vai nevajag palīdzību. Ja kāpņutelpā guļ cilvēks, tad “droši vien dzērājs”. Bet varbūt viņam ir infarkts?
E. Alksnis: Tajā pašā laikā ir paradokss, ka trīs dienu laikā savākt ziedojumos divsimt tūkstošus mēs esam gatavi. Jo tas ir bezpersoniski.
I. Mežs: No otras puses, mums ir sabiedrības daļa, kas citiem piesienas sīkumos. Piemēram, vedu savu bērnu uz bērnudārzu, un man katru dienu jāuzklausa kaut kādi sīkumi – ka šalle neesot pareizi aplikta vai kurpe nepareizā kājā uzvilkta – lietas, kas galīgi nav svarīgi bērna drošībai.
J. Sīpola: Nevar teikt, ka kaimiņi neziņo. Inspekcijā saņemam anonīmus zvanus, tāpat rakstiski mums ziņo.
Kā jūs raksturotu situāciju ar sociālā riska ģimenēm ilgākā laika posmā? Vai šo ģimeņu kļuvis vairāk jeb ir gājis uz labo pusi?
E. Alksnis: Rīgā šādu ģimeņu kļūst ar katru gadu vairāk. Tās ir pēckrīzes “atraugas”. Runājam par nelabvēlīgām ģimenēm, ar to saprotot zema materiālā nodrošinājuma ģimeni vai ar kādām atkarībām. Taču esam iesaistīti arī labi situētu ģimeņu strīdos, kur ir vardarbība, bērna pamešana novārtā vai kur notiek atpirkšanās – “še tev jaunais aifons, liec mani mierā”.
V. Reķe: Es strādāju pilna laika darbu skolā. Esmu pārliecināta, ka skolā zina, kā katram bērnam ģimenē klājas, un, ja ir problēmas, varbūt klases audzinātājai ir biežāk jāpiezvana sociālajam dienestam. Šajā ziņā arī skolām jāaktivizējas.
Sabiedrībā ir ļoti dažādi priekšstati par to, kas ir normāla ģimene. Sak, tēvs iepēra bērnu? Nu un tad? Kad mēs augām, arī pēra. Nu nenosita taču. Te pieaugušam cilvēkam ir jāsaprot, kurā brīdī iesaistīties.
E. Alksnis: Pieņemsim, konstatējam, ka ģimenē viens no riskiem ir alkohola atkarība. Mēs jau nerakstām, ka “viņa dzer”, bet gan “novērots, ka ir alkohola lietošana”. Jāmāk to visu pareizi pasniegt, lai pēc tam no mums nepiedzen morālo kompensāciju par apmelošanu. Neviens jau neatzīsies, ka ir dzērājs, teiks – nu jā, drusku vairāk iedzeru. Iesakām: “Tev vajadzētu rehabilitāciju.” Jā, vajadzētu. Labi, mēs pat būtu gatavi samaksāt. Bet kur ir tā rehabilitācija?
G. Gumbina: Ir taču valsts programma.
E. Alksnis: Ģintermuižā? Bet cik ilgi tur rindā jāgaida? Un te nu sociālais darbinieks ir viens pats ar savu klientu un rūpēm. Parasti nav viena vien problēma, bet ir vairāki riski. Savulaik diezgan skeptiski raudzījos uz to, ka šo risku novērtēšanu iekļāva Ministru kabineta noteikumos. Tagad esmu par to pateicīgs. Vismaz ir kaut kāds universāls un pietiekami labs instruments izvērtēšanai. Bet ko tālāk? Izvērtējam – ir riski: atkarība, bērnu nepietiekamas prasmes, mazi ienākumi, kas savā ziņā ir risks bērnu drošībai, kaut vai pamatvajadzību nodrošināšanai. Bet tas viss nav pamats izņemt bērnus! Mēdz notikt tā, ka sociālais darbinieks un bāriņtiesas darbinieks stāv abi vienā pagalmā un spriež, ko darīt. Es saku, ka šis bērns nav jāņem ārā no ģimenes, bet kolēģis uzstāj, ka tas jādara nekavējoties.
K. Valtere: Katrai iestādei ir savi kritēriji. Sociālajam dienestam viens likums, mums ir otrs. Civillikumā ir minēti apstākļi, kuru dēļ var pārtraukt aizgādības tiesības. Bāriņtiesu likumā arī tas ir minēts.
E. Alksnis: Vēlaties piemēru? Dienesta darbinieks aiziet pie ģimenes, kurā ir sešus vai septiņus gadus vecs bērns. Var redzēt, ka tajā dzīvoklī pīpē – pilns pelnutrauks ar izsmēķiem. Var redzēt, ka grīda nav slaucīta mēnesi. Nav klāta gulta. Vecāki – bālām sejām, sarkanām acīm… un virtuves stūrī atrodas tukšas pudeles. Bet nosacīti viņi tobrīd nav dzēruši. No otras puses – ledusskapī ēdiens ir, uz plīts atrodas zupa, silta. Bērns neizskatās novārdzis. Viņš ir apģērbts, dzīvoklī ir silts. Viņam ir sava gultiņa, sedziņa, galdiņš. Painteresējamies, vai pie ārsta bijis. Jā, regulāri reizi gadā vests. Profilaktiski potēts ir. Sazināmies ar skolu – skolā bērns ir bijis. Kā mums rīkoties?
A. Sauļūna: Es uzklausu uzticības tālruņa zvanus, kur bērni stāsta, ka viņi mājās tiek iebiedēti, ka viņiem tiek draudēts, ka viņi ir sisti. Šo informāciju nododu sociālajam dienestam un bāriņtiesai. Un tad arī notiek tā: “Aizgājām, mazdārziņš ir, gultiņa, sedziņa un skapītis ir.” Bāriņtiesai būtu jāpapēta vairāk! Ja vecāku klātbūtnē bērnam pajautā: “Nu tad tev dara pāri? Nē, nedara?” Viss kārtībā, informācija nav apstiprinājusies… Bet darbs nav izdarīts pēc būtības.
J. Sīpola: Bāriņtiesa var noteikt termiņu, kādā jānovērš riski, uzdot vecākiem sadarboties ar sociālo dienestu.
E. Alksnis: Manis pieminētais gadījums ir diezgan tipisks. Mēs runājam ar vecākiem, ar bērnu atsevišķi, piedāvājam viņiem pakalpojumus – ģimenes asistentu, kas māca uzkopt dzīvokli un citas prasmes; piedāvājam krīzes intervences programmu. Ar ģimeni strādā arī uzticības personas. Tās no asistenta atšķiras ar to, ka ir kā pavadonis, aizved bērnu uz skolu vai bērnudārzu, palīdz vecākiem no rīta piecelties.
G. Gumbina: Tāds “bikstītājs”…
V. Reķe: Jaunās mātes, ko apmeklē sociālā darbiniece, piefiksē: mani uzrauga, – un viņām tas kaut ko nozīmē.
I. Mežs: Es nesen ārzemēs piedalījos latviešu ģimeņu nometnē un esmu vairākās līdzīgās bijis arī Latvijā. Salīdzināju, cik nopietni šajā nometnē vecāki pusstundu klausījās drošības instruktāžu, bet Latvijā parasti esam nepacietīgāki, šķiet – visu tāpat zinām.
E. Alksnis: Tie vecāki zina, ka atbildīgi ir viņi paši, jo tā audzināti kopš bērnības. Pie mums daudziem joprojām šķiet, ka atbildīga ir kāda institūcija, piemēram, par bērna audzināšanu atbildīga skola, nevis ģimene.
