Biedrības “Latvijas pašvaldību savienības sociālo dienestu vadītāju apvienības” vadītāja Iveta Sietiņsone spriež, ka varbūt šādos gadījumos vajadzīgs jauns pakalpojums – bērna pieskatīšana viņa mājās. 3
Bet kādas ir iespējas to darīt? Sietiņsones kundze kā Cēsu sociālā dienesta direktore man stāstīja, ka Cēsu pusē vienam viņas darbiniekam vienlaikus jāstrādā ar 45 – 52 lietām. Cik bieži tad var katrai ģimenei būt klāt?
G. Gumbina: Ir arī tādas pašvaldības, kur kolēģe vienā personā ir sociālā dienesta vadītāja, sociālais darbinieks, palīdzības sniedzējs visiem.
E. Alksnis: Divu nedēļu laikā ir trīs traģiski gadījumi ar bērniem. Situācija ir sakāpināta. Bet ir vēl jautājums: kurš palīdzēs palīdzētājiem?
J. Sīpola: Inspekcija vairākkārt ir rīkojusi gan diskusijas, gan seminārus par starpinstitūciju jautājumiem, gan vēl Bērnu un ģimenes lietu ministrijas laikā izstrādājusi metodisko materiālu bāriņtiesu un sociālo dienestu sadarbībai.
G. Gumbina: Ir teorētiķi un – praktiķi. Pieminējāt metodisko materiālu, tātad vēl vienu lietu, ar kuru jārēķinās sociālajiem darbiniekiem.
Saskaitīju, ka šobrīd dienestam jāpārzina apmēram 30 normatīvie akti, lai strādātu ar ģimenēm, kurās ir bērni. No vienas metodikas pāriet uz otru nav jēgas! Varbūt nav jāuzbūvē jauns ritenis, bet jāveido no esošajām metodikām viena, kas darbotos visā Latvijā. Nevis, piemēram, lielākā pilsētā tā darbosies, bet mazākā – nē, jo tur ir resursu trūkums.
E. Alksnis: Ja situāciju pārspīlē, tad, manuprāt, var teikt, ka bērnu tiesību aizsardzība ir katras pašvaldības rokās. Mums ir pietiekami sakārtota normatīvā bāze. Likumos viss ir skaisti uzrakstīts: ziņot, aizsargāt, primāri utt., kā arī ierakstīts, ka bāriņtiesai ar sociālo dienestu jākomunicē reizi trijos mēnešos. Bet katras pašvaldības resursi ir tādi, kādi ir. Valsts ieguldījums ir: zināšanas, metodikas, likumi un nelieli līdzekļi vardarbībā cietušo bērnu rehabilitācijas programmā. Tātad – nevis prevencijai, profilaksei, bet jau seku likvidēšanai. Protams, lielās pašvaldībās – kā mums Rīgā, kur katru gadu rodas jauns pakalpojums ģimenēm ar bērniem, ir cita situācija nekā mazās pašvaldībās. Piemēram, pēdējais jaunums ir krīzes intervences pakalpojums, kas tiek sniegts, ja esam konstatējuši, ka līdz bērna izņemšanai no ģimenes ir tikai viens solis. Otra inovācija ir pieejas maiņa, ka nevis klientam jāatnāk uz dienestu, bet mēs kā pakalpojuma sniedzēji dodamies pie klienta uz dzīvesvietu. Klauvējam pie durvīm, sakām, ka mums ir aizdomas par krīzi, un vaicājam, kā varam palīdzēt.
Mūsu galvenais uzdevums ir saglabāt bērnu ģimenē jeb ģimeni bērnam. Darbojoties pēc šāda principa, ir risks, ka šajās ģimenēs varbūt kaut kas notiks. Diemžēl, kā pēdējā gadījumā ar ugunsgrēkā bojā gājušo meitenīti – ģimene bija aizvesta uz krīzes centru, bet māte devās ciemos, kur pameta bērnu vienu, un notika nelaime. Riski bija izvērtēti pēc mūsu metodikas, pēc citas metodikas, viss bija piedāvāts, organizēts, ģimenei ne par ko pašai jāmaksā. Sistēma ir. Bet…
