Cilvēkiem bez izglītības reizēm jāpalīdz pret pašu gribu. Lasi visu “LA” diskusiju 3
Janvārī divās nedēļās uzzinājām par trim traģēdijām, kur izdzisušas bērnu dzīvības – Dobelē badā mirusi zīdainīte, Rēzeknē ugunsgrēkā mājā bojā gājusi divpadsmitgadīga meitene, Rīgā – gadu un astoņus mēnešus veca meitenīte. Daudzi vaicā, vai šos riskus bija iespējams paredzēt un arī novērst? Kur bērnu aizsardzības “tīklā” ir caurumi? Vai mūsu sabiedrībā sociālā riska ģimeņu kļūst arvien vairāk jeb tāds priekšstats rodas tāpēc, ka varbūt mediji šim tematam pievērš lielāku vērību, vairāk raksta, stāsta?
Par to – saruna “LA” redakcijā, kurā piedalījās Salaspils novada sociālā dienesta vadītāja Gunta Gumbina, Rīgas sociālā dienesta vadītājs Ervīns Alksnis, Valsts Bērnu tiesību aizsardzības inspekcijas speciālistes inspektore Jana Sīpola un psiholoģe Anda Sauļūna, Rīgas bāriņtiesas Latgales priekšpilsētas aizgādības lietu nodaļas vadītāja Kristīne Valtere, biedrības “Ģimenes šūpulis” Patvēruma mājas vadītāja, pedagoģe Valda Reķe un demogrāfs, “Nākotnes fonda” pārstāvis Ilmārs Mežs.
Kas būtu jādara atbildīgajiem dienestiem un visai sabiedrībai, lai vairs nenotiktu tādas traģēdijas kā Dobelē, Rēzeknes un Rīgas ugunsgrēkos?
G. Gumbina: Ir mums iestādes un institūcijas, kuras strādā diennakts režīmā: ātrā palīdzība, policija, ugunsdzēsēji. Nebūtu pareizi, ka to skaitā iekļautu arī sociālo dienestu, jo mēs nevaram strādāt diennakts režīmā. Tādas situācijas novērst vispirms ir vislielākā pašu vecāku atbildība. Tagad bezmaz vai kā pēc terora aktiem meklē, kurš uzņemsies atbildību, un masu mediji un sabiedrība diemžēl pasaka, ka bāriņtiesa un sociālais dienests nav kaut ko izdarījis. Bet jautājums ir vēl par to, cik tālu mēs kā iestāde drīkstam iet. Labi, būs mums kārtībā papīri, bet ko tālāk? Rīgā un Salaspilī, arī citās pašvaldībās, ir mobilās brigādes, un braucam pie ģimenēm arī ārpus darba laika. Bet nevaram būt blakus 24 stundas!
J. Sīpola: Pirmkārt, katrā pašvaldībā varētu sanākt kopā dienestu darbinieki un izstrādāt modeli par savstarpējo sadarbību šādos gadījumos. Tas noteikti ir darīts, bet varētu darīt vēl vairāk. Otrkārt, svarīga savstarpējās informācijas apmaiņa. Ja sociālā dienesta redzeslokā esošā ģimene nonāk arī bāriņtiesas redzeslokā, svarīga katra nianse, pazīme, apstāklis, lai atbilstīgi rīkotos.
I. Mežs: Vai ar esošo informāciju kādu no šiem gadījumiem varēja paredzēt? Mazliet šaubos.
E. Alksnis: Par Dobeli izskanējusi informācija, ka tur bija ģimene, kurā konstatēta vardarbība un atkarība, tātad riski bija. Ja ir aizdomas par atkarību, tad ir risks bērniem un gandrīz jāņem viņi prom no ģimenes. Bet ko mēs, piemēram, darīsim Jāņu vakarā? Kur liksim bērnus no ģimenes, ja konstatēts, ka viens no vecākiem ir iereibis?
K. Valtere: Rīgā kopš 2009. gada strādājam pēc pašvaldības savstarpēji noslēgtā sadarbības līguma “Institūciju sadarbības kārtība gadījumos, ja ir aizdomas par bērnu tiesību pārkāpumiem, un gadījumos, ja ir konstatēti bērna tiesību pārkāpumi”. Tajā akcents vairāk likts, kā jārīkojas, ja ir vardarbības gadījums. Taču arī jebkurā citā situācijā: tiklīdz medicīnas iestāde vai pirmsskolas izglītības iestāde pamana risku, tā zina, kas jādara, un dod signālu nākamajai.
E. Alksnis: Tāpat kā Rīgas dienestam, arī jebkuram citam ir vai nu papīra uzlikts, vai galvā esošs algoritms, kā reaģēt uz notikumiem. Mēs Rīgā no Valsts bērnu tiesību aizsardzības inspekcijas saņemam vidēji vienu vēstuli dienā par apdraudējumiem bērniem. Protams, reaģējam. Vienas, augstākais, divu dienu laikā, šo ģimeni sameklējam – ejam pie tās, ja neatrodam mājās, atstājam vēstuli, zvanām. Visbiežāk ir tā, ka no 100 gadījumiem 95 ir nosacīti “gājiens pa tukšo”. Bet ļoti labi, mēs nekratāmies vaļā – varbūt tie pieci gadījumi ir tādi, kur ir vērts strādāt. Tā ka sadarbība notiek. Rīgā gan bāriņtiesai, gan sociālajam dienestam ir sava informatīvā programma. Esam tās saslēguši kopā – bāriņtiesa redz, ko darām mēs, un otrādi. Vai tā notiek visā Latvijā? Nezinu.
J. Sīpola: Situācija lielajās pilsētās un citās pašvaldībās ir ļoti atšķirīga. Ir pašvaldības, kur nav šo pakalpojumu.
E. Alksnis: Sociālais dienests ir visās pašvaldībās!
J. Sīpola: Bet ir arī tādas, kurās trūkst psihologa.
