Kā pamanīt “neredzamos cilvēkus” un palīdzēt viņiem? 6
Šī gada pavasarī Baltijas mērogā tika veikts pētījums „Atklājot Neredzamos: Ko oficiālā statistika nestāsta par iedzīvotājiem un viņu problēmām”. Tas pievērsās līdz šim oficiālajā statistikā minimāli vai pat nemaz neatspoguļotām sociālām grupām un atklāja, ka apmēram 369 tūkstošus Latvijas iedzīvotāju (27,6%) var uzskatīt par Neredzamajiem. Proti, viņi savu ienākumu vai dzīves stila dēļ ir sociāli un ekonomiski atstumti vai ierobežoti. Taču arī viņiem nepieciešama palīdzība un atbalsts, tādēļ pētījuma mērķis bija noteikt šīs grupas, lai pēc tam sadarbībā ar nevalstiskajām organizācijām (NVO) un valsts/pašvaldību institūcijām varētu meklēt risinājumus.
Kāpēc oficiālā statistika ir tik akla?
+
Pētniecības projekta „Neredzamie” galvenais mērķis ir identificēt un raksturot sociālās grupas, kas savas specifikas dēļ grūti identificējamas vai nemaz neuzrādās oficiālajā statistikā, bet kurām ir dažādu cēloņu radīti izaicinājumi integrēties sabiedrībā un nodrošināt sev ikdienas dzīvei nepieciešamo. Pētījuma ietvaros pētnieki izvēlējās iet netradicionālu ceļu, izstrādājot inovatīvu metodiku, kas vienā ietvarā apvieno iedzīvotāju ikdienas problēmu, finanšu pratības un finanšu uzvedības izpēti, kā arī specifiskus prasmju pašnovērtējuma un indivīdu sociālo vērtību testus. Oficiālajā statistikā šādu pazīmju kombinācija nav saskatāma. Tādējādi arī dažādas sociālās programmas netiek radītas specifiskām sociālajām grupām, kas aprakstāmas tikai ar vairāku demogrāfijas un psihogrāfijas faktoru kombināciju. Pētniekiem izdevies atklāt dažādas atšķirības vairāku sociālo grupu iekšienē, kā arī identificēt jaunas, līdz šim neievērotas grupas.
Turpinot ievākto datu analīzi, pētījuma autori – Biznesa, mākslas un tehnoloģiju augstskolas RISEBA pētnieki – novembrī iepazīstināja plašāku sabiedrību ar detalizētu informāciju par vienu no šādām sociālajām grupām. Tā ietver sociālās jomas darbiniekus ar zemu izglītības līmeni. Pētījums liecina, ka Latvijā ir apmēram 32 tūkstoši šādu cilvēku, kas sastāda aptuveni 2,4% no kopējā iedzīvotāju skaita vecuma grupā no 18–74 gadiem.
Pētījuma autors un augstskolas RISEBA zinātņu prorektors, asociētais profesors, ekonomikas zinātņu doktors Valters Kaže paskaidro zinātniskajā darbā izmantotās terminoloģijas nozīmi: „Šī pētījuma ietvaros terminu „sociālās jomas darbinieki” lietojam, lai raksturotu grupu dažos vārdos, taču tā ietver plašāku loku, nekā to atspoguļo oficiālā statistika. Definīcija „sociālie pakalpojumi” attiecas uz virkni valsts un sabiedrībā balstītu programmu, pakalpojumu un atbalsta sistēmu, kas paredzētas, lai palīdzētu personām un ģimenēm apmierināt pamatvajadzības, uzlabotu dzīves kvalitāti un risinātu dažādas sociālās, ekonomiskās un ar veselību saistītās problēmas. Konkrēti sniegtie pakalpojumi dažādos reģionos vai valstīs var atšķirties, un tie nav tikai valsts un pašvaldību sniegti pakalpojumi, bet var ietvert arī bezpeļņas organizācijas un kopienas. Šiem pakalpojumiem bieži ir izšķiroša nozīme neaizsargāto iedzīvotāju grupu atbalstīšanā un vispārējās sabiedrības labklājības uzlabošanā.”
Palīdz citiem, bet paši atbalstu nesaņem
Esošo problēmu, kad daudzi sociālās jomas darbinieki nokļūst pabērna lomā, spilgti akcentē Latvijas sociālo darbinieku biedrības valdes priekšsēdētāja Una Lapskalna: „Iepazīstoties ar pētījuma rezultātiem, redzam, ka tie aptver plašāku grupu – ne tikai sociālos darbiniekus, bet arī aprūpes darbiniekus. Ja runājam par aprūpes darbiniekiem, tad diemžēl jāpiekrīt pētījuma rezultātiem, jo minētie speciālisti, kā praksē novērots, nereti ir „bēdīgākā” stāvoklī nekā klienti, kuriem tiek nodrošināts aprūpes pakalpojums. Aprūpētājs ir profesija, kuras milzīgo nozīmi sabiedrībā vēl līdz galam neapjauš, it īpaši tie, kuriem nav nācies saskarties ar aprūpētāja nepieciešamību sev pašam vai kādam tuviniekam. Kādu algu un sociālās garantijas jūs vēlētos saņemt, lai pieaugušam cilvēkam, svešam vai tuvam, spētu nomainīt pamperus? No aprūpētāja tiek prasīts, lai viņš nespējniekam aizstāj radus, draugus, ģimeni, kamēr mēs visi esam aizņemti savos ikdienas darbos un ne vienmēr atceramies par savu tuvinieku, kurš palicis mājās vai institūcijā viens. Pret vientulību zāļu nav, bet aprūpētājs ir kā plāksteris vientulībai. Šo profesiju, tāpat kā sociālos darbiniekus, roboti aizstāt nevarēs, jo mēs strādājam ar dvēseli. Ārsti izglābj ķermeni, bet mēs – sociālie darbinieki un aprūpētāji – strādājam ar šo cilvēku līdz viņa mūža galam, tāpat arī ar viņa tuviniekiem, ja rodas tāda vajadzība.
Mums būtu jāattīsta sociālā labklājība līdz līmenim, kad mēs rūpējamies par klientu dzīves kvalitātes uzlabošanu, nevis tikai nodrošinām pamatvajadzības. Savukārt sociālajā jomā strādājošajiem būtu jāsaņem adekvāts atalgojums, sociālās garantijas un apmācības, lai stiprinātu šo misijas darbu un noturētu viņus šajā jomā.”
Nelielie ienākumi rada daudzas sadzīves problēmas
Baltijas valstīs Neredzamo sociālās jomas darbinieku grupas īpatsvars sabiedrībā ir līdzīgs – tas svārstās starp 2–3% no kopējā iedzīvotāju skaita. Šajā grupā ir vairāk sieviešu – 64%. Tikai 57,3% no šiem darbiniekiem paļaujas uz ģimenes atbalstu, kamēr vidējais rādītājs valstī sasniedz 79,5%. Lielāka paļaušanās viņu vidū vērojama attiecībā uz NVO un kopienām. Lai gan vidēji šīs grupas pārstāvjiem ir zemāka izglītība, tomēr bieži vien tā nav tikai pamatizglītība vai profesionālā izglītība. Taču, ja viņu bērniem ir nepieciešama aprūpe, tās pieejamība ir sliktāka nekā vidusmēra indivīdam. Augstākais šīs grupas īpatsvars Latvijā vērojams Vidzemē.
No šajā grupā ietilpstošajiem cilvēkiem 46,2% pēdējo 12 mēnešu laikā vismaz vienu reizi ir kavējuši regulāros maksājumus, tajā skaitā īres maksu par mājokli, gāzes apmaksas rēķinus, maksājumus par pirkumu uz nomaksu un kredīta maksājumus. Tikai nepilna puse identificēto sociālās jomas darbinieku aptaujas veikšanas laikā saņēma darba algu, kamēr vidējais Latvijas rādītājs šajā jomā sasniedz 64%. Trešdaļā gadījumu viņi saņem dažāda veida pensijas, kā arī biežāk nekā citi vidēji Latvijā saņem pašvaldības sociālās palīdzības pabalstu, uzturlīdzekļus, ienākumus no pašu darinātiem un pārdotiem mākslas un amatniecības darbiem, ienākumus no saimniecībā ražotiem produktiem, darba devēja izmaksātu materiālu pabalstu/kompensāciju.
Kopumā šo personu ienākumu avoti ir ļoti daudzveidīgi, bet nelieli, jo praktiski pusei ienākumi uz vienu ģimenes locekli ir līdz 500 eiro (Latvijā – 29,7%). Absolūtais vairums – 78,6% – nevar atļauties nedēļu ilgas brīvdienas ārpus mājām, vairāk nekā ceturtdaļa nevar atļauties ēst vistas gaļu vai zivis katru otro dienu. Gandrīz puse nevar uzturēt mājokli pietiekami siltu (Latvijā vidēji – 23%), bet 55,6% nevar samaksāt neparedzētus, bet nepieciešamus izdevumus 500 eiro apmērā. Ievērojams skaits (37,9%) vēlētos nelielu naudas summu, ko ik nedēļu tērēt sev, nevis kopējai mājsaimniecībai, bet līdzekļu šim nolūkam nepietiek, un tikai nepilna puse var atļauties vismaz reizi mēnesī uzaicināt draugus vai ģimeni uz kādu dzērienu vai maltīti.
Tiem, kuri pēdējā gada laikā zaudējuši ienākumus, tas noticis slimības, invaliditātes, darba maiņas vai samazinātu sociālo pabalstu dēļ. Viņi izmanto dažādus nebanku kredītu sniedzēju produktus: patēriņa kredītus, tajā skaitā automašīnām, kredītlīnijas un kredītkartes. Šos produktus viņi izmanto vairāk nekā vidusmēra iedzīvotāji – tikai 47% šīs grupas iedzīvotāju nav izmantojuši nebanku kredītdevēju pakalpojumus, bet patēriņa kredītus izmantojuši 20,4%, kas ir teju divreiz biežāk nekā vidēji Latvijā. Tostarp tikai 38,9% mēdz aktīvi izmantot bankas kontu, un viņiem biežāk nekā vidusmēra iedzīvotājiem ir trīs vai vairāk kredīti. Apmēram trešdaļa šīs grupas iedzīvotāju ikmēneša maksājumiem par kredītu tērē vairāk nekā 21% no saviem ienākumiem. Viņi biežāk aizņemas no ģimenes locekļiem vai draugiem – tikai 29,8% no viņiem to nekad nav darījuši (Latvijā vidējais rādītājs šajā jomā ir 39,6%). Šī intensīvā aizņemšanās, kā arī kavētie maksājumi izskaidro augsto kredīta atteikumu īpatsvaru. Banku kredīta atteikumu saņēmuši 78,4% šīs grupas pārstāvju (vidēji Latvijā – 23,3%), nebanku kredītdevēju atteikumu – 47,2% (Latvijā vidēji – 12,5%), bet līzinga kompāniju – 45,2% (Latvijā – 11,4%).
Finanšu trūkums rada bažas par nākotni
Darbavietās sociālās jomas darbiniekiem retāk tiek prasītas digitālās, bet biežāk – sociālās saskarsmes prasmes. Teju puse apzināto šīs grupas iedzīvotāju aptaujas laikā bija darba vai papildu darba meklējumos (Latvijā kopā – 31,4%). Meklējot darbu, viņi vairāk izmantojuši saziņas kanālus, kas atbilst viņu spējām – ievietojuši sludinājumus, atbildējuši uz piedāvājumiem, vērsušies pie darba devējiem, gaidījuši atbildes pēc pieteikšanās. Viņi retāk izmantoja internetu, augšupielādēja savus CV darba meklēšanas platformās vai pieteicās Valsts nodarbinātības aģentūrā. Apgūstot šos kanālus, viņi varētu veiksmīgāk iegūt darbu, kur nepieciešamas viņu sociālās prasmes, un tādējādi uzlabot savu dzīvi. Viņi piedalījušies apmācībās tikpat bieži kā citi, taču vairumā gadījumu to darīja tāpēc, ka tās bija obligātas, un retāk tādēļ, ka vēlējās pilnveidot zināšanas un prasmes. Šeit atšķirība no vidējā rādītāja ir satriecoša – tikai mazāk nekā piektā daļa (18,8%) šīs grupas pārstāvju devās uz mācībām, lai pilnveidotos sev interesējošā tēmā, kamēr vidējais rādītājs valstī uzrāda 64,2%.
Attiecībā uz apmierinātību ar dzīvi sociālās jomas darbinieki līdzinās vispārējai iedzīvotāju grupai, vienīgi viņu vidū valda augstāka neapmierinātība attiecībās ar ģimenes locekļiem (iespējams, arī naudas pārvaldīšanas paradumu dēļ), un vēl 45,8% ir neapmierināti ar finansiālo stabilitāti un drošību (Latvijā vidēji – 31,5%). Ar fizisko veselību un labbūtību nav apmierināta gandrīz trešdaļa šīs grupas pārstāvju, bet ļoti neapmierināti ar emocionālo un garīgo veselību ir 15,6% (Latvijā – 4,3%). Neapmierinātība ar finansiālo stabilitāti varētu būt saistīta ar to, ka viņi meklē daudzus nelielus darbus un dažādus ienākumu avotus, lai „savilktu galus”, kā arī neievēro labu finanšu pārvaldību, ņemot kredītus, lai uzlabotu savu garīgo un emocionālo veselību. Tas nozīmē, ka šī grupa ir ieguldījusi svešu naudu emocionālas motivācijas ietekmē, bet viņu ģimenes locekļi ir sākuši apšaubīt šo darbību efektivitāti. Teju puse (48,8%) šīs grupas pārstāvju bieži izjutuši naudas trūkumu un šī iemesla dēļ bija spiesti atteikties no sociāliem un kultūras pasākumiem, bet gandrīz tikpat (46,2%) ir izjutuši arī nedrošību un bažas par nākotni.
Jāpalīdz rast atklāto problēmu risinājumu
Starptautiskās kompānijas „IPF Digital”, kura atbalstīja veikto pētījumu, vadītājs Latvijā Toms Vandāns norāda: „Ir ļoti žēl, ka cilvēki, kuri savā darbā rūpējas par citiem, paši nonāk grūtībās. Pirmais pētījums par Neredzamajiem liecina, ka arī sociālās jomas darbiniekus var dēvēt par neredzamajiem, jo viņi saskaras ar tādām pašām problēmām kā dažas citas grupas. Mūsu sabiedrībai ir jāpievērš lielāka uzmanība šim jautājumam un jāpalīdz sociālās jomas darbiniekiem izkļūt no šīs neredzamības. Viņi ir tie, kas ik dienu palīdz citiem neredzamajiem (nabadzīgiem senioriem, cilvēkiem ar invaliditāti u.c.). Cerams, ka iniciatīva „Neredzamie” pievērsīs šim jautājumam lielāku sabiedrības un atbildīgo institūciju uzmanību un palīdzēs rast risinājumu problēmām, ar kurām viņi saskaras.”
