Kā pamanīt, ka Krievija kaut ko perina? 36
Vjačeslavs Gusarovs ir Ukrainas Militāri politisko pētījumu centra eksperts un grupas “Informatīvā pretestība” dalībnieks. Viņš ir vairāk nekā 150 analītisku publikāciju autors, arī nesen izdotās grāmatas “Iebrukums Ukrainā. Krievijas agresijas hronika” līdzautors.
– Kad pirms 9. maija krieviskās organizācijas interneta sociālajos tīklos plātījās, ka plāno Latvijas pilsētu ielās iedzīvotājiem dalīt tā sauktās Georga lentītes, kāds komentētājs no Ukrainas retoriski piebilda: “Jā, tieši ar šim lentītēm Donbasā viss arī sākās…” Kā jūs to skaidrotu – vai tiešām šī lentīte ir tik bīstama?
– Ne jau pati lentīte, bet informatīvā simbolika, kuru tai piešķīrusi Krievija. Georga lentīte Ukrainā ir terorisma, slepkavību un okupācijas simbols, jo tā tika izmantota gan Krimas aneksijā, gan karadarbībā Donbasā. Tie, kas atbalstīja šīs Krievijas darbības, piesprauda oranžmelno lenti. Vēlāk tā kļuva arī par atpazīšanas zīmi frontē – separātistiem pie formastērpiem bija oranži melnās krāsas uzšuves, Ukrainas pusē karojošiem – Ukrainas karoga krāsās.
Protams, ka šobrīd Ukrainā valkāt Georga lentīti ir nepopulāri, un, pieminot Otrā pasaules kara upurus, cilvēki piesprauž citu simbolu – sarkanu magoni. Lai gan Krievijā melo, ka “9. maijs Ukrainā ir aizliegts”, tā nav taisnība. Tiesa, galvenā diena, kad Ukraina atzīmē Otrā pasaules kara beigas un uzvaru pār nacismu, ir 8. maijs – tāpat kā citās Eiropas valstīs. Es teiktu, ka tā vairāk ir piemiņas, nevis uzvaras diena, jo cilvēki atceras savus kritušos radiniekus. Taču daļa cilvēku joprojām svin arī 9. maiju, neviens viņiem to neaizliedz, bet tas nav masveidīgi.
– Jūsu specialitāte ir informatīvais karš. Vai ir kādas pazīmes, kuras pamanot varat secināt, ka briest nepatikšanas?
– Ir rūpīgi jāseko informācijas plūsmai – tai ir dažādas retorikas, piemēram, jūsu gadījumā – prokrieviskā retorika un pretlatviskā retorika. Ja kādai no šīm retorikām novērojamas svārstības, tam noteikti ir vērts pievērst uzmanību. Svārstības var būt vai nu kvantitatīvas (strauji palielinās kādai tēmai veltīto ziņojumu skaits), vai arī kvalitatīvas (pieaug agresijas un naidīguma līmenis). Parasti visas šīs svārstības notiek vienā laikā, tāpēc to nav grūti pamanīt. Un tas nozīmē, ka no Krievijas puses kaut kas tiek gatavots.
– Kur šīs svārstības parādās – plašsaziņas līdzekļos?
– Tas var izpausties plašsaziņas līdzekļos – televīzijā, presē, interneta portālos, bet var arī parādīties masu komunikācijas līdzekļos, tas ir, interneta sociālajos tīklos, forumos. Starp citu, otrajiem bieži tiek pievērsta mazāka vērība, un tas ir bīstami, jo tieši ar sociālo tīklu palīdzību var efektīvi mobilizēt noteiktas grupas un veicināt pretrunas sabiedrībā.
– Ko tad tur var darīt? Plašsaziņas līdzekļus vismaz iegrožo likums, bet internets ir tāda brīvā pasaule.
– Jāsaprot, ka tas ir informatīvs karš. Ja viena puse uzbrūk, tad ir jāveic speciālas operācijas, lai uzbrukumu atvairītu. Šajā gadījumā var, piemēram, iejaukties diskusijās, “troļļot”, kā arī veidot alternatīvas interneta grupas un izplatīt tur informāciju. Es domāju, ka arī Latvijas specdienesti zina, kā šajā jomā var darboties.
– Jūs esat grupas “Informatīvā pretestība” dalībnieks. Kas tā par grupu? Kam un kā jūs pretojaties?
– Ideja par šādu grupu radās jau 2008. gadā pēc Krievijas agresijas Gruzijā. Tas bija salīdzinoši neliels piecu dienu karš, tomēr radās iespaids, ka te ir situācija, kas teorētiski var atkārtoties arī Ukrainā, jo daudzas pazīmes sakrita. Tolaik Dmitro Timčuka, kurš tagad ir Ukrainas parlamenta deputāts, vadībā izveidojām Militāri politisko pētījumu centru. Taču nākamais būtiskais pavērsiens bija 2013. gadā. Tolaik Krievijas Kara zinātņu akadēmijā notika konference, kuru vadīja ģenerālis Valērijs Gerasimovs. Viņš nolasīja ziņojumu par to, kā Krievija redz mūsdienu karu, kur būtiska loma būs nevis militārām darbībām (tās aizņemtu tikai apmēram 30 procentus), bet dažādām citām aktivitātēm. Tajā pašā gadā Ukraina svinēja svētkus – 1025 gadi kopš Kijevas Krievzemes kristīšanas. Tolaik prezidents bija Janukovičs, un uz svinībām bija uzlūgts Putins. Viņš teica runu, kurā uzsvēra, ka “Krievija nekad neatstās Ukrainu”. Viņš arī norādīja, ka Ukraina ir izvēlējusies nesaprotamu ceļu, taču no Krievijas tā prom neaizies. 2013. gada martā ģenerālis Gerasimovs paziņoja, ka Krievija izveidojusi Īpašo operāciju spēku dienestu. Kas būtiski – to sastāvā ir arī vienība, kas nodarbojas ar informatīvi psiholoģiskajām operācijām. Starp citu, īpašo operāciju vienības tajā pašā gadā rīkoja mācības, kurās tika imitēta iestāžu sagrābšana un citas darbības. Speciālistiem tajā nebūtu grūti saskatīt paralēles ar vēlāko Krimas sagrābšanas scenāriju. 2013. gada vasarā Krievijas aizsardzības ministrs Šoigu paziņo, ka tiks veidotas īpašas informatīvā kara vienības jeb kiberkaraspēks, kura uzdevums būs darboties virtuālajā laukā jeb internetā. Viss iepriekšminētais norādīja, ka Krievija gatavo kādu operāciju.
Sekojot informācijas plūsmai, mēs ievērojām būtiskas izmaiņas – informācija pret Ukrainu kļuva agresīvāka. Mēs uz to vērsām savas valsts iestāžu uzmanību, taču saņēmām formālu atbildi, no kuras bija skaidrs, ka nekas netiks darīts. Tad izveidojām grupu “Informatīvā pretestība”. Mūsu uzdevums ir sniegt informāciju par to, ko mediji bieži nemaz neziņo.
– Kāpēc neziņo? Nespēj to iegūt vai nevēlas?
– Piemēram, kad sākās separātistu protesti Donbasā, ukraiņu medijiem tur apgrūtināja darbu. Kad prokrieviskie kaujinieki sagrāba pilsētu, viens no viņu pirmajiem mērķiem bija televīzijas studijas, avīžu redakcijas, TV retranslācijas torņi un tamlīdzīgi. Ukraiņu žurnālisti baidījās tur strādāt, tāpēc vienīgie, kas tur darbojās, bija Krievijas žurnālisti. Bet informācijas plūsmā nemēdz būt tukšuma. Ja kāds nesniedz informāciju, tad šo vietu nekavējoties aizpilda kaut kas cits. Tā kā Ukrainas iedzīvotāji interesējās par to, kas notiek Donbasā, viņi informāciju ieguva no Krievijas medijiem. Faktiski šajā brīdī Ukraina tika informatīvi bloķēta.
– Un žurnālisti nemēģināja iegūt informāciju no attāluma. Var taču piezvanīt paziņām, iztaujāt, kas notiek.
– Gaisotne bija ļoti nomācoša, un cilvēki iebiedēti. Retais bija gatavs atklāti runāt pa telefonu, zinot, ka, iespējams, to noklausās Krievijas specdienesti. Es teiktu, ka Donbasā valdīja tāda 1937. gada represiju atmosfēra, un lielākajai daļai iedzīvotāju galvenā doma bija – lai mūs neaiztiek. Daudzi, starp citu, tikai šī iemesla dēļ piesprauda iepriekš minētās Georga lentītes. Taču mums ir savi cilvēki Donbasā, kas sniedza un joprojām sniedz informāciju. Mēs gan nesteidzamies to uzreiz izplatīt, bet vispirms rūpīgi pārbaudām.
– Vai jums ir pierādījumi, ka Krievija ir līdzvainīga Malaizijas lidmašīnas notriekšanā?
– Mēs pirmie paziņojām, ka to notriecis Krievijas “BUK”, kas tika ievests Ukrainas teritorijā, bet vēlāk izvests. Bija cilvēki, kas to redzēja un pat nobildēja, mums ir kravas automašīnas fotogrāfijas. Mums diezgan ātri kļuva skaidrs, kas noticis, lai arī Ukrainas varas iestādes vēl šaubījās. Savukārt no Krievijas puses sāka nākt daudzas un dažādas versijas – ka lidmašīnu notriecis ukraiņu iznīcinātājs, ka Ukrainai notikušas militārās mācības un tā netīšām izšāvusi no zemes, bija pat pilnīgi absurdas versijas – ka tā nemaz nav īstā Malaizijas lidmašīna un cilvēki tajā jau iepriekš bija miruši. Protams, dīvainākās versijas drīz tika atmestas, bet dažas Krievijas medijos cirkulē joprojām. Mērķis – informatīvi jaukt galvu Krievijas un pasaules sabiedrībai. Tomēr jāatzīst, ka Krievija to dara diezgan efektīvi, jo vainīgie nav atrasti, apsūdzības nav uzrādītas, tiesa nav notikusi, un lielā uzmanība, kas sākotnēji bija pievērsta šim noziegumam, arī vairs nav tā. Krievija ir radījusi informācijas miglas mākoni, kurā veiksmīgi izdevies paslēpties.
– Jūs teicāt, ka, sekojot informācijai 2013. gadā, novērojāt, ka Krievija kaut kam gatavojas. Kādi ir jūsu secinājumi šobrīd? Ko gaidīt no Krievijas nākotnē?
– Runājot par Ukrainu, Krievijā bieži tiek lietots apzīmējums “Dienvidaustrumi”. Šobrīd prokrieviskie spēki kontrolē tikai daļu Donbasa, kas atrodas austrumos, bet apzīmējums Dienvidaustrumi tiek attiecināts uz plašāku teritoriju, kur ietilpst arī Harkova, Zaporožje, Mariupole, Odesa. Domāju, ka būs mēģinājumi destabilizēt situāciju šajās pilsētās, veidojot tur savas ietekmes grupas un informācijas placdarmu.
– Runājot par Ukrainu, Rietumu politiķi kā pantiņu parasti atkārto: “Jāievēro Minskas vienošanās.” Vai tas tiešām visu atrisinās?
– Patiesībā Minskas vienošanās ir “nulles variants”, mēs tās nevaram izmantot savā labā. Arvien biežāk tiek spriests, ka vajadzētu tomēr jaunas sarunas un vienošanās, jo pašreizējās ved strupceļā. Faktiski Minskas vienošanās atbrīvo rokas Krievijai, jo paredzētā kārtība ir – vispirms sarīkot vēlēšanas Doņeckā un Luhanskā, pēc tam Ukraina varēs atjaunot robežkontroli šajos apgabalos. Bet kā var sarīkot vēlēšanas, ja robeža ir vaļā?
– Latvijā šobrīd aktuāla tēma ir – ko darīt ar Krievijas propagandas kanāliem. Nacionālā elektronisko plašsaziņas līdzekļu padome nolēmusi aizliegt retranslēt un izplatīt “Rossija RTR” televīziju Latvijas teritorijā. Ir bloķēta “Sputņik” interneta lapa latviešu valodā. Daži politiķi gan uzstāj, ka tā nav pareiza darbība.
– Es jau iepriekš jums stāstīju par informācijas plūsmu, kas nemīl tukšumu. Ja kaut ko ierobežo, tad jābūt alternatīvai, ko likt vietā. Krievijai kanālu netrūkst, un tā ātri spēs aizpildīt vakuumu. Tāpēc vairāk jādomā par pretestību.
