Tirgus gaida treknu pienu. Vetārsta ieteikumi tauku daudzuma palielināšanai pienā 0
Patlaban pieprasījums pēc piena ar iespējami lielu tauku daudzumu ir audzis. To apliecina arī saimnieku ieinteresētība un ganāmpulka vizītēs uzdotie jautājumi par tauku procenta palielināšanas iespējām pienā. Uzreiz jāteic, ka šeit nav vienas konkrētas atbildes un cēloņa, bet gan vairāku faktoru kopums, kas ietekmē piena tauku procentu.
Labā ziņa ir tā, ka tauku daudzums salīdzinājumā ar olbaltumvielu daudzumu pienā ir ātrāk izmaināms. Kopējie piena tauki 50% veidojas no mikrobiālās fermentācijas produktiem, respektīvi, gaistošajām taukskābēm, kas rodas spureklī, pārstrādājot cukurus, ieskaitot celulozi. Otra puse piena tauku veidojas no barības līdzekļos esošajiem taukiem un, noārdoties organisma taukiem svara zaudēšanas gadījumā. Tāpēc svarīgi izprast gan priekškuņģos notiekošos procesus, gan to, kas notiek ar taukiem, kas uzņemti ar barību.
Jāpanāk kompromisa pH
Atgādināšu, ka atgremotāji, tostarp govis, ir unikāli dzīvnieki, kas lielāko daļu barības pārstrādā priekškuņģos ar mikrobiālās fermentācijas palīdzību. Respektīvi, mikroorganismi, baktērijas (arhaea), protozoji, sēnes ir tie, kas veic daļu no lopbarības pārstrādes un sagatavo to organismam izmantojamā veidā. Nodrošināt optimālu dzīves vidi un barības vielas pašiem spurekļa mikroorganismiem ir primārais uzdevums. Lai visi vēlamie mikroorganismi, kas atrodas priekškuņģos, varētu darboties, kompromisa pH jeb skābumam spureklī jābūt no 5,8 līdz 6,5. Ja pH būs vairāk uz sārmaino pusi, respektīvi, tuvāk pH 7, labāk spēs darboties celulolītiskie jeb celulozi (galvenā kokšķiedras jeb rupjās lopbarības sastāvdaļa) šķeļošie mikroorganismi.
Ja spurekļa saturs būs skābāks, respektīvi, tuvāk pH 6–5,5, labāk tiks pārstrādāti ar cieti bagāti barības līdzekļi (graudi, melase u. c.). Spurekļa reakcija zem pH 5,5 nav vēlama, jo ir jau spurekļa acidozes stāvoklis, kur liela daļa vajadzīgo mikroorganismu iet bojā un barības līdzekļu sagremošana ir nopietni traucēta.
Tauku daudzuma nodrošināšanai pienā īpaša loma ir tieši rupjajai lopbarībai. Pirmām kārtām, lai nodrošinātu govij atgremošanu. Atgremojot govs atrīto barības kumosu sakošļā vidēji 60–70 reizes, samaisa ar siekalām un norij. Siekalas ir ar sārmainu reakciju, kas palīdz neitralizēt daļu no skābās vides spureklī, līdz ar to veicinot tā optimālu pH, tātad – rupjās lopbarības sagremošanu.
Trīs gaistošās taukskābes
No rupjās lopbarības mikrobiālās fermentācijas procesā veidojas viena no galvenajām gaistošajām taukskābēm – etiķskābe. Tā uzsūcas caur spurekļa sienu, un lielākā tās daļa ar asinīm nonāk aknās. Tad, pārveidojoties par acetātiem (etiķskābes sāļi), to daļa nonāk tesmeņa audos un piedalās piena tauku sintēzē. Rupjajā lopbarībā šūnu apvalkos esošo celulozi un hemicelulozi pieskaita pie kokšķiedru saturošiem cukuriem jeb ogļhidrātiem. Turpretim šūnas iekšpusē ir nekokšķiedras cukuri, piemēram, ciete un vienkāršie cukuri. Īpaši bagāta ar nekokšķiedras ogļhidrātiem ir graudu barība, kas satur pārsvarā cieti. Tāpat arī sakņaugi, augļi, melase satur daudz nekokšķiedras cukuru. No šiem kokšķiedru nesaturošiem cukuriem spurekļa mikroorganismu fermentācijas procesā pārsvarā rodas propionskābe, kas ir galvenais enerģijas avots govīm. Propionskābei uzsūcoties caur spurekļa sienu asinīs, tā nonāk aknās un veidojas propionāti, glikogēns un glikoze. No glikozes tesmenī veidojas piena cukurs – laktoze, kuras koncentrācija pienā ir nosacīti nemainīga – vidēji 4,8%. Lai nodrošinātu šo koncentrāciju, organisms pievieno ūdeni ar citām vielām. Ja piena cukurs (laktoze) tesmenī veidojas maz, arī ūdeni organisms pievieno mazāk un piena daudzums samazinās. Propionskābei ir izšķiroša loma piena cukura veidošanā, tāpēc augsta izslaukuma nodrošināšanai ir nepieciešama spēkbarības izēdināšana. Taču, izēdinot spēkbarību, lai no tās intensīvi ražotu propionskābi, spurekļa vide ir vajadzīga skābāka – pH 6 un mazāk. Taču tas samazinās rupjās lopbarības sagremojamību, respektīvi, samazinās etiķskābes ražošanu un piena tauku daudzumu pienā.
Trešā gaistošā taukskābe, kas rodas spureklī, ir sviestskābe. Tā pārsvarā rodas mikrobiālās fermentācijas procesā no rupjās lopbarības, uzsūcas spurekļa sienā, un lielākā tās daļa pārvēršas ß oksisviestskābē jeb ketonvielās. Ketonvielām ir svarīga loma organisma nodrošināšanā ar enerģiju un arī piena tauku veidošanā. Otrs veids, kā organismā rodas ketonvielas, ir no organisma tauku mobilizācijas, īpaši – agrā laktācijas fāzē.
Saliekot visu kopā, varam secināt, ka mikrobiālās fermentācijas procesos govs spureklī no rupjās lopbarības veidojas pārsvarā etiķskābe un sviestskābe, bet no graudiem un citiem nekokšķiedras cukuriem bagātiem barības līdzekļiem veidojas propionskābe. No etiķskābes veidojas acetāti un ketonvielas, no sviestskābes pārsvarā spurekļa sienā – ketonvielas, bet no propionskābes – glikoze un tesmenī laktoze.
Kā no šīm vielām veidojas piena tauki
Daļa glikozes tesmenī tiek pārvērsta par glicerolu, kas kalpos kā pamata balsts, kur pievienoties taukskābēm, un veidosies piena tauki (triglicerīdi). Taukskābju sintēzei tesmeņa audi izmantos acetātus (etiķskābes sāļi) un ß oksisviestskābi (ketonviela). Šādā veidā tesmeņa audi sintezē piesātinātas taukskābes ar īsām ķēdēm (4–16 oglekļa atomi), kas veido 50% no visiem piena taukiem. Šīs daļas piena tauku sintēzei ir vistiešākais sakars ar mikrobiālās fermentācijas procesiem priekškuņģī un gaistošo taukskābju veidošanos. Atkarībā no izēdināmajiem barības līdzekļiem mainīsies gaistošo taukskābju daudzums un līdz ar to arī izslaukums un piena tauku daudzums. Tā, piemēram, ja govs ēdienkartē ir liels rupjās lopbarības īpatsvars, saražotā etiķskābe būs 60%, propionskābe 25% un sviestskābe 15%. Šajā gadījumā etiķskābes būs pietiekami, lai veicinātu piena tauku veidošanos, taču propionskābes trūkums var ierobežot glikozes un laktozes veidošanos, kas neļaus palielināt izslaukumu. Turpretim, ja palielina spēkbarības devu, propionskābes daudzums var palielināties virs 40%, bet etiķskābes – samazināties zem 40%. Attiecīgi piena daudzums var palielināties, bet izejvielas piena tauku ražošanai var pietrūkt un tauku daudzums pienā samazināsies.
Barībā esošās tauku formas – triglicerīdi
Tikai 50% piena tauku tiek sintezēti ar spureklī saražoto gaistošo taukskābju palīdzību, otra puse būs saistīta ar tauku daudzumu barībā. Tieši šie tauki būtiski ietekmēs piena tauku daudzumu pienā.
Barībā esošās tauku formas ir triglicerīdi. To visvairāk ir graudos, eļļas augu sēklās un dzīvnieku taukos. Svarīgi saprast, ka triglicerīdi (tauki) veidoti no vienas vienības (molekulas) glicerola un trīs vienībām taukskābju.
Triglicerīdu gadījumā radikāļi vienmēr būs taukskābes, bet, piemēram, taukos glikolipīdos, kuru ir daudz zālē un tauriņziežos, viens radikālis (taukskābe) tiks aizvietots ar kādu no cukuriem (visbiežāk ar galaktozi). Fosfolipīdu gadījumā viens radikālis tiks aizvietots ar fosfātu savienojumu. Fosfolipīdu barībā ir maz, toties augstā koncentrācijā tie ir spurekļa baktērijās.
Piesātinātās un nepiesātinātās taukskābes
Tālāk būtiski saprast, ka ir piesātinātās taukskābes un nepiesātinātās taukskābes. Atkarībā no tā, kādu taukskābju taukos (triglicerīdos) būs vairāk, runa būs par piesātinātiem vai nepiesātinātiem taukiem.
Fizikāli starp nepiesātinātām un piesātinātām taukskābēm atšķirība ir kušanas punktā. Respektīvi, piesātinātie tauki ir cieti, bet nepiesātinātie – šķidras konsistences (eļļas). Atšķirību, vai taukskābes būs piesātinātas vai nepiesātinātas, nosaka dubultās saites neesamība vai esamība ķēdē starp oglekļa atomiem. Mononepiesātinātajās taukskābēs ir viena dubultā saite, bet polinepiesātinātajās – divas un vairāk.
Arī saīsinājumā taukskābēm norāda oglekļa skaitu ķēdē un to, vai ir vai nav dubultās saites. Piemēram: C18:0 – stearīnskābe, kas ir piesātinātā, jo 0 norāda, ka nav dubulto saišu; C18:2 – linoleīnskābe, kas ir polinepiesātinātā, jo 2 norāda uz divu dubulto saišu esamību ķēdē starp oglekļa atomiem.
Kā tauku nonākšana govs organismā ietekmē tauku daudzumu pienā
Tagad apskatīsim, kas notiek, taukiem nonākot govs organismā, un kā tas ietekmē tauku daudzumu pienā.
Ar augu barību govs lielākoties saņem polinepiesātinātās taukskābes, kas ir augu triglicerīdu un glikolipīdu sastāvā. Taču šīs taukskābes govis izmantot nespēj un tās spureklī ir jāpārveido par piesātinātām taukskābēm. Šādai pārveidei ir pakļautas vairāk nekā 90% no nepiesātinātajām taukskābēm. Tieši no šo nepiesātināto taukskābju (tauku) daudzuma barībā lielā mērā būs atkarīgs, kā svārstīsies tauku daudzums pienā. Respektīvi, jo vairāk šo nepiesātināto taukskābju (eļļas), jo lielāks risks, ka tauku daudzums pienā samazināsies. Pirmkārt, eļļaini produkti pārklāj rupjo lopbarību un baktērijas tai netiek klāt, lai pārstrādātu. Otrkārt, kā jau minēju, nepiesātinātās taukskābes spureklī tiek pārveidotas par piesātinātajām, respektīvi, tiek sadalītas esošās dubultās saites starp oglekļa atomiem un šiem atomiem ar sadalītās saites palīdzību tiek pievienots spureklī esošais ūdeņradis. Nepiesātinātā taukskābe tādējādi tiek pārveidota par piesātināto. Šo procesu sauc par biohidrogenizāciju, ko paveic spureklī esošās baktērijas. Šajā biohidrogenizācijas procesā rodas starpprodukti, kam ir izteikta tendence samazināt tauku daudzumu pienā, īpaši, ja ir traucēta priekškuņģu normāla darbība.
Arī spurekļa acidozes gadījumā šie starpprodukti veidojas vairāk. Taču labi tas, ka daži starpprodukti, piemēram, linoleīnskābes atvasinājumi, kas iziet cauri spureklim un nonāk pienā, ir ar izteiktu pretvēža darbību. Gan piesātinātās, gan nepiesātinātās taukskābes hidrolīzes ceļā vispirms tiek spureklī atvienotas no glicerola. Piesātinātās taukskābes nonāk nepārveidotas glumeniekā un tad tievajās zarnās, bet nepiesātinātās taukskābes vairāk nekā 90% pēc atvienošanas no glicerola iziet biohidrogenizācijas procesu un tiek pārveidotas par piesātinātām taukskābēm un arī nonāk tievajās zarnās. Tātad kopā no visām taukskābēm, kas nonāk tievajās zarnās, 80–90% būs piesātinātas. Apmēram 2/3 stearīnskābe un 1/3 palmitīnskābe, piena tauku sastāvdaļas, bet 10–20% būs nepiesātinātās taukskābes vai šo skābju biohidrogenizācijas starpprodukti, kam ir negatīva ietekme uz piena tauku sintēzi.
Uzsūcoties tievajās zarnās, taukskābes atkal pievienojas glicerolam un iekļaujas lipoproteīnu sastāvā. Tad lipoproteīni nonāk limfā un tālāk asinsritē sirds tuvumā. Tad ar asinsriti tie dodas uz dažādiem organisma audiem, ieskaitot tesmeni. Tesmeņa audos lipoproteīni atkal tiek pārveidoti par triglicerīdiem jeb piena taukiem, kuru sastāvā ir piesātinātās taukskābes. Tāpēc arī piena tauki istabas temperatūrā ir cietā formā. Skaidrs ir viens – pārlieku liela nepiesātināto taukskābju klātbūtne barības devā samazinās tauku % pienā. Taču atcerēsimies, ka taukskābes ir visos augos, arī kukurūzā, lucernā u. c. Tāpēc svarīgi saprast, kāds ir barības līdzekļos esošais kopējais nepiesātināto taukskābju daudzums.
Piesātinātās taukskābes (tauki) ir vairāk spureklim inertas un nonāk tievajās zarnās bez īpašas pārveidošanas. Tāpēc piesātināto taukskābju (tauku) pievienošana barībai uzlabo tauku daudzumu pienā. Svarīgi atcerēties, ka ar barību uzņemtie tauki nenonāk no tievajām zarnām uzreiz asinīs, bet nonāk limfā, tādējādi apejot aknas. Pārējās barības vielas, kas uzsūcas no zarnām asinīs, vispirms pa vārtu vēnu nonāk aknās. Tāpēc tauku pievienošana barībai neveido taukainās aknas, bet tās veidojas, noārdoties organisma taukiem strauja svara zuduma gadījumā.
Svarīgi
Lai nodrošinātu optimālu spurekļa darbību, svarīgi izvairīties no apstākļiem, kas var strauji pazemināt spurekļa pH jeb izraisīt acidozi.
Acidozes biežākie cēloņi:
-strauja barības maiņa,
-par maz efektīvās kokšķiedras rupjās lopbarības,
-barības šķirošana,
-govis ilgāk nekā stundu netiek pie barības,
-nepareiza spēkbarības/rupjās lopbarības attiecība barības devā,
-nezināms sausnas daudzums skābbarībā, mainoties sausnai vairāk nekā 3%, netiek izdarītas izmaiņas barības devā,
-karstuma stress,
-nepietiekama piekļuve barības galdam,
-liela sociālā spriedze ganāmpulkā,
-pārāk liels viegli fermentējamo ogļhidrātu daudzums barības devā.
Vairāk žurnāla Agrotops šā gada augusta numurā
