CSDD statistika liecina – jaunākajās vecuma grupās avarē katrs simtais. Kā palīdzēsim jaunajiem? 4
Atis Jansons, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Labi, ka ap kārtējo satiksmes drošības kampaņu sacēlās tāds jandāliņš. Varbūt beidzot tiešām tiks nopietni meklēti problēmu cēloņi un mērķtiecīgi sākts veidot darbību kompleksu, kas spēs stāvokli uzlabot. Ar ko, manuprāt, būtu jāsāk? Ar kopainas iezīmēšanu un izpratni, ka patiešām droši diemžēl nespēj braukt nevis atsevišķi “trakie”, bet gan visai prāva līdzpilsoņu daļa.
Cik un kādi viņi ir
Iedzīvotāju mūsu valstī pašlaik nedaudz mazāk par diviem miljoniem. Aktīvas, tātad izmantošanai derīgas, mehanizēta transporta vadīšanas tiesību apliecības ir gandrīz katram otrajam. Kā redzat tabuliņā – 870 433 pilsoņiem. Ar pavisam nelielu vīriešu dzimtes pārsvaru. Kopskaits pēdējos desmit gados nedaudz pieaudzis.
Kādas ir jauno problēmas
Policija saka – daudz noteikumu pārkāpumu. Tiešām daudz. Bet jāatzīst, ka šis nav gluži objektīvs rādītājs. Pareizi būtu teikt – daudz notvertu pārkāpēju. Bet ķērēju, kā zinām, maz, tādēļ loģiski secinām, ka pārkāpēju ir vēl vairāk. Un viņu patieso īpatsvaru statistiķi nezina.
Skaidrāk zināms ir cits rādītājs. Negadījumu skaits. Policijas un apdrošinātāju uzskaitīts. Šajā summā, protams, trūkst sīko avāriju, kuru autori uz apdrošināšanas atlīdzībām nepretendē, policiju uz notikuma vietu nesauc. Tomēr skaitlis tuvs patiesībai. Iecerētajai kampaņu ietekmei nav pakļāvies un gadu gaitā kā nedilst, tā nedilst.
Un prāvu daļu no tā veido jaunie. Kā liecina CSDD statistika, jaunākajās vecuma grupās avarē katrs simtais. Pusmūžā – trīs reizes mazāk. Lielāks ir arī iereibušo jauniešu procents.
Ko darīt
Baidīšana ar digitāli izkropļotiem viepļiem neder. Čaļi to ignorēs. Tas nav par viņiem. Par tiem, kuri jau visu māk (?) un satiksmes džungļos vienkārši un, viņuprāt, dabiski cīnās par līdera vietu. Meitenes riebumā novērsīsies. Iespējams, tiešām sabīsies. Un brauks vēl lēnāk. Kas arī nemaz nav labi.
Ko darīt? Skaidrs kā diena: ja kļūdās no skolām tikko vai nesen nākušie – skolas nav bijušas pietiekami labas. Pārāk didaktiskas, uz noteikumu iezubrīšanu pārāk orientētas, reālās, kritiskās satiksmes situācijas pārāk maz skaidrojošas. Un tieši šis ir apriori labojamais trūkums.
Ja skolās (vai to programmās) nav, piemēram, pietiekama skaidrojuma par drošu distanci, par tās samazināšanas ietekmi nevis tikai bremzējot, bet arī drošos apdzīšanas manevros. Tā tikai viena joma, kurā redzu jaunos grēkojam. Jāpalīdz. Jākoriģē skolu programmas, jāpalīdz skolotājiem kļūt labākiem un vairāk uzklausītiem. Ja tas nav ātri iespējams, policijai un CSDD pēc savas statistikas un pieredzes jāizvēlas kritiskie temati un jāgatavo augstas klases lektoru “desantbrigāde”, kura varētu gan ierasties skolās, gan tikties ar to absolventiem īpašos neformālos, interesantos semināros.
Ko piedāvājam palasīt
Ja nevar to jauno dabūt uz semināru, varbūt iespējams viņu kaut kā ievilināt interesantā un, iespējams, ietekmējošā lasāmvielā? Rekomendēt, uzdāvināt tādu. Varētu mēģināt. Ja tik būtu ko piedāvāt. Kaut kas sakarīgs šajā tematikā pat lielākajos un labākajos interneta portālos parādās ļoti reti. Tie labus autorus nealgo, medī “klikšķus”, auto sadaļas aizpilda par velti saņemtas preses relīzes, puszagti pēc iespējas “pievilcīgi” ārzemju avāriju apraksti.
Kas varētu pamācīt
Ir pilnīgi skaidrs, ka jauno vadītāju izglītošanai nevajadzētu no skolas pāriet tieši pašmācības, ne vienmēr pareizi traktētas pieredzes krāšanas jomā. Būtu vajadzīgs turpinājums. Ja ne kvalifikācijas celšanas kursos (tādi ir, bet diezgan dārgi un diemžēl netiek valsts līdzfinansēti), tad vismaz ģimeniskās sarunās. Vai pavēroji, kā brauc tavs dēls vai meita? Vai pamēģināji kaut ko koriģēt?
Smaidošas ģimenes ekipāžas – tas ir labākais, ko redzu baltajās ziemas treniņu un mācību trasēs. Nesalīdzināmi labāks jaunatnes izglītošanas paņēmiens par kampaņu saukļiem, kuri raibas, spilgtas, uzmācīgas informācijas pārpilnības vidē kaut ko mainīt nespēj.