Anda Līce: Enerģiju, ko izšķiežam, sēžot pie televizoriem, varētu izmantot jēdzīgāk 1
Neticami, bet kopš lielveikala “Maxima” traģēdijas jau ir pagājuši divi mēneši! Tā tik ātri publiskajā telpā aizvirzījās otrajā vai pat trešajā plānā, jo sabiedrības uzmanība bija pievērsta jaunās valdības veidošanas ēnu teātrim un tūlīt tā pārmetīsies uz olimpiādi Sočos. Lietas, par kurām atslābst interese, tiek palaistas savā vaļā, un šajā ziņā Latvija, jādomā, ieņem vienu no pirmajām vietām Eiropā.
Cienījamie līdzpilsoņi, vai jūsos tiešām neuzvārās asinis, dzirdot, ka veikalu darbinieku darba apstākļi, pēc viņu pašu liecībām, nav uzlabojušies un viņus izdzen tāpat kā pirms diviem mēnešiem? Tātad alkatības diktētā programma turpinās. Alkatību vispār var salīdzināt ar kādu ļoti gudru un bīstamu lielo ūdeņu iemītnieku – astoņkāji. Lielveikala ķēdes īpašnieki grasās Latvijā atvērt jaunas filiāles. Sabiedrības reakcija uz daudziem jautājumiem jo bieži atgādina palēninātas filmas kadrus, un tas nav tikai pēkšņā ziemas aukstuma dēļ. Mūsos līdz kaulam ieaugusī samierināšanās ar nejēdzībām, neticība sev un taisnīguma uzvarai neļauj organizēties un pieprasīt to, kas pienākas pēc likuma. Enerģiju, ko mēs izšķiežam, sēžot pie televizoriem un lamājot visus pēc kārtas, taču varētu novadīt daudz jēdzīgākā gultnē. Nu kaut vai turpināt šo lielveikala boikotu tik ilgi, kamēr viņi sapratīs, ka mēs neesam muļķi, zvanīt un rakstīt administrācijai, pieprasīt arī valdības iejaukšanos. Ir tik daudz atļautu paņēmienu cīņai ar nekrietnību, taču mēs tos nelietojam, tikai gaidām no kaut kurienes palīdzību. Palīdzības nebūs, un ar savu bezdarbību mēs to nemaz arī neesam pelnījuši.
Kas notiek šīs lielveikalu ķēdes iekšienē, cik darbinieku tagad tajā strādā un kas notiek ar viņu arodbiedrību, tie ir jautājumi, uz kuriem atbildes būtu jāmeklē sabiedriskās vērtēšanas komisijai, ja vien tāda būtu, bet joprojām nav atrisināts pat šīs komisijas jautājums.
Nesen man pagadījās pa rokai Gunta Pilsuma īso teicienu izdevums “Īsismismi”. Lūk, daži no tiem: “Savārām atsevišķi, bet strebjam kopā,” “Latvijā nav vulkānu, nu ko – jāizvirst pašiem.” Kad izviršana sasniedz kritisko masu, notiek lielas nelaimes. Radio “Krustpunktā”, runājot par “Maxima” traģēdiju, kultūras socioloģe Dagmāra Beitnere rosināja Latvijas Radio regulāri runāt par morāli, ar ko notikušajam ir visciešākais sakars. Mēs esam pārlieku aizrāvušies ar tiesībām, pilnīgi atstājot novārtā personas pienākumus un atbildību ne tikai lielajās lietās, bet arī šķietamos sīkumos, kas to lielo veido.
