Uldis Šmits: Kā pagātnes spogulī 1
Norises okupētajā Krimā atgādina mūsu pagātni. Nu kaut vai ANO ģenerālsekretāra ziņojumā oktobra vidū secinātais, ka oficiālā Maskava veicina Krievijas apgabalu iedzīvotāju pārcelšanos uz Ukrainai starptautisko tiesību izpratnē piederošo pussalu, un tas maina tās demogrāfisko struktūru un ir rupjš Ženēvas konvenciju pārkāpums.
Gluži tāpat kā, piemēram, Krievijas karaklausības attiecināšana uz šo Ukrainas de iure teritoriju un to personu kriminālvajāšana, kuri atsakās dienēt okupētājvalsts armijā.
Īpašie ziņojumi par cilvēktiesībām Krimā, kuri tiek sagatavoti saskaņā ar pērn pieņemtu ANO Ģenerālās asamblejas rezolūciju, varbūt ir viens no retajiem objektīvas informācijas avotiem, kas atspoguļo tur notiekošo. Pirmais šāda veida dokuments, publicēts ANO tīmekļa vietnē, nāca klajā septembrī un rada iespaidu, ka noteiktas pilsoņu kategorijas atmestas atpakaļ padomju ēras ne tajos saudzīgākajos gados. Ar to atšķirību, ka pastāv iespēja aizbraukt. Apmēram pusotrs miljons iekšzemes bēgļu no Donbasa “tautas republikām” un Krimas ir reģistrēti Ukrainā, taču liels skaits devies arī uz Krieviju vai citurieni.
Bet aizbraukt nav tik vienkārši, nedz ukraiņiem, nedz it sevišķi Krimas tatāriem, no kuriem daudzi vēl samērā nesen, pārvarēdami visas grūtības un 1944. gada totālās deportācijas sekas, bija atgriezušies senču dzimtenē. Šo deportāciju (ko Saeima maijā pieņemtā paziņojumā atzina par genocīdu) var uzskatīt par sava veida radikālu turpinājumu jau cariskajā Krievijā piekoptajai politikai. Kopš pazīstamais kņazs Potjomkins sāka īstenot vērienīgu kolonizācijas programmu 18. gadsimtā anektētās Krimas hanistes zemēs, kura izpaudās arī pamattautas nesaudzīgā izspiešanā no “Jaunkrievijas”. Šīs politikas dēļ Krimas tatāru īpatsvars pussalā sarucis no 95 līdz 14 procentiem, un šobrīd jautājums, ja tā drīkst sacīt, tiek risināts, lietojot punktuālas, bet gandrīz nepārtrauktas represijas.
Ziņas par Krimas tatāru politieslodzītajiem (pirmajā pusgadā 138) un mīklainos apstākļos pazudušajiem un nogalinātajiem, protams, ievāc Kijeva vai nevalstiskās organizācijas, jo starptautiskajām monitoringa misijām, kā norāda ANO ziņojumi, iekļūt Krimā ir liegts. Pussalu toties apmeklē pašas okupācijas varas izraudzīti un apmaksāti “novērotāji” vai citādi ieinteresēti ārvalstu viesi, kurus uzņem Potjomkina sādžu tradīciju garā, lai iepazīstinātu ar turienes jaunākajiem sasniegumiem.
Tikmēr UNESCO kompetenču ietvaros izdarītie slēdzieni liecina par Krimas kultūrtelpas īpatnību nonivelēšanu un nevērību pret Vispasaules mantojuma sarakstā esošajiem objektiem (tādi ir vairāki, piemēram, Krimas hanu pils Bahčisarajā). Taču notikusi arī sava veida administratīvi teritoriāla šķīdināšana – pēc aneksijas izveidotais “Krimas federālais apgabals” ar Putina lēmumu ir likvidēts, respektīvi, iekļauts Dienvidu federālajā apgabalā, kas ir plašāks veidojums un ļauj ērtāk piemērot sagrābtajai teritorijai Krievijas caurmēra olekti.
Tāpat kā pussalas pastiprināta militarizācija un migrantu ieplūdināšana. ANO minētais ienācēju skaits ir 140 tūkstoši (kamēr aptuveni 30 tūkstoši tatāru devušies prom), savukārt bijušais ilggadējais Krimas tatāru tautas padomes jeb Medžlisa priekšsēdētājs Mustafa Džemiļevs apgalvo, ka pēdējos piecos gados ieplūdināts vismaz pusmiljons. Jāpiezīmē, Medžlisa darbība anektētajā Krimā ir aizliegta, pārkāpjot Starptautiskās tiesas nolēmumu.
Jā, gandrīz visu iepriekš nosaukto Latvija piedzīvoja PSRS okupācijas laikos, kad mēdzām pie sevis vaicāt – vai tas ir neatgriezeniski? Un šodien pagātnes pieredze mums liek noskārst, ka varbūt tieši attieksme pret Krimu būs Rietumu politiskās gribas īstā mēraukla.
