Kā Padomju Savienībā tika veidots krievu tautas pārākuma kults 2
Lielkrievu šovinisms – ideja par krievu valodas, kultūras un pašas tautas kvalitatīvu pārākumu pār citām tautām – tika kultivēts ne tikai cara laikos. Tas turpinājās pat ”internacionālajā” PSRS – kāds gan brīnums, ja sastopamies ar to arī mūsdienās.
Kad 1918. gadā boļševiki par savas valsts himnu izvēlējās francūža Eižēna Potjē 1871. gadā sarakstīto ”Internacionāli”, viņi tobrīd cerēja uz vispasaules revolūciju. E. Potjē ”Internacionāles” vārdi ”Uz cīņu mostiet, darba ļaudis, tu visu zemju vergu bars!” šķita atbilstoši tā laika noskaņojumam. Taču jaunajā, 1944. gada, PSRS himnā ”Par brīvu un varenu republiksaimi” uzsvars tika ne vairs ”visu zemju vergu baram”, bet ”diženajai Krievzemei”, kas tautas apvienojusi ”brīvā un varenā republiksaimē”. Varēja rasties jautājums: kāpēc Krievzeme, nevis Krievija un kamdēļ no visām 15 republikām tieši tai bija jābūt tai ”diženajai”?
Tikai ”spēle”
Carisma gados kultivētais lielkrievu šovinisms arī ”proletariāta diktatūras valstī” nekur pazudis nebija. Oficiālais viedoklis par tā laika padomju nacionālās politikas būtību 1923. gadā tika noformulēts Krievijas boļševiku partijas XII kongresā un partijas centrālkomitejas speciālajā konferencē par nacionālo jautājumu. Galvenais secinājums bija, ka nekrievu republikās nepieciešams attīstīt nacionālās valodas, izaudzināt un atbildīgos amatos izvirzīt nacionālos kadrus. Klajas lielkrievu šovinisma izpausmes tolaik vēl nosodīja. Bet samērā līdzsvarota nacionālā politika neturpinājās ilgi.
1921. gada jūnijā Aizkaukāza novada partijas konferencē Staļins paziņoja, ka nepieciešams likvidēt nacionālistiskās paliekas un ”satriekt nacionālisma hidru”. Savu pozīciju viņš izteica 1922. gada 22. septembra vēstulē Ļeņinam: ”Mēs pārdzīvojam tādu attīstības posmu, kad jaunās paaudzes komunisti nomalēs ”neatkarības spēli” atsakās pieņemt kā spēli un neatlaidīgi, atzīstot vārdus par neatkarību kā ”īstu monētu”, pieprasa no mums īstenot dzīvē neatkarīgo republiku konstitūcijas burtu.” Tātad Krievijas boļševiku partijas centrālkomitejas ģenerālsekretārs Staļins neatkarīgo republiku savienības izveidošanu patiesībā uzskatīja tikai par spēli, kuru nacionāļi uztvēruši nopietni. 1933. gadā Kazahijas novada kompartijas komitejas sekretāram L. Mirzojevam nosūtītajā telegrammā Staļins pamācīja:
”Kazahu boļševiku aktuālais uzdevums ir tāds, lai, cīnoties pret lielkrievu šovinismu, sakoncentrētu uguni pret kazahu nacionālismu. (..) Cīņa ar vietējo nacionālismu ir jāpastiprina visādos veidos, lai radītu apstākļus ļeņiniskā internacionālisma ieviešanai Kazahijas tautību darbaļaužu vidū.”
Apsūdzības ”nacionālajā novirzienā” vērsās pret daudzu republiku, apgabalu un novadu boļševiku partijas un valsts darbiniekiem. 1937./1938. gada lielā terora laikā tika represēti un iznīcināti daudzi armēņu, baltkrievu, gruzīnu, kazahu, turkmēņu, ukraiņu, kā arī citu tautību nacionālnovirznieki, nacionālā inteliģence, ierindas strādnieki un zemnieki. Nežēlīgas represijas vērsās arī pret PSRS dzīvojošajiem latviešiem – iznīcināja latviešu tautības militāros un saimnieciskos darbiniekus, strādniekus un latviešu koloniju iedzīvotājus, Latvijas kompartijas vadošos darbiniekus un ierindas biedrus. Slēdza latviešu skolas, kultūras un izglītības iestādes, Padomju Savienībā iznākošo latviešu presi.
PSRS ”ģimenes galva”
Kad Kremļa saimniekiem likās, ka ”nacionālisma hidra” satriekta, darba kārtībā arvien noteiktāk un uzbrūkošāk nāca lielās krievu tautas un tās diženuma propaganda. 1936. gada decembrī Staļins līdz tam plaši skandētā tautu brālības lozunga vietā ieviesa tautu draudzības metaforu. To saturiski piepildīja ar padevību krieviem, krievu kultūrai un Krievijas Padomju Federatīvajai Republikai. Tajā pašā laikā Staļins paziņoja, ka nekrievu tautu neuzticība krieviem esot pārvarēta. Ar to arvien vairāk sākās krievu pārākuma idejas kultivēšana. Laikraksta ”Pravda” 1936. gada 1. februāra ievadraksts norādīja: ”Visas [PSRS] tautas – lielās sociālistiskās celtniecības dalībnieces – var lepoties ar savas darbības rezultātiem. Visas tās, no pašām mazākajām līdz pašām lielākajām, vienādā mērā ir padomju patrioti. Taču pirmā līdzīgo vidū ir krievu tauta, krievu strādnieki, krievu darba ļaudis, kuru loma Lielajā proletāriskajā revolūcijā, sākot no pirmajām uzvarām līdz tagadējam spožajam tās celtniecības posmam, bija ārkārtīgi liela.” Staļins šajā laikā krievu tautu nosauca par visaktīvāko, vistalantīgāko pasaulē. Krievu nācija skaitījās visrevolucionārākā. Saprotams, propagandisti un boļševiku partijas visu līmeņu funkcionāri ”lielā vadoņa” vārdus uztvēra kā direktīvu visām ideoloģiskā darba jomām.
Plaši sāka izplatīt un kultivēt tēzi par milzīgo ”brālīgo palīdzību”, kuru krievu tauta sniedzot nekrievu tautām, un pateicību un mīlestību, ko tautas tagad izjūtot pret krieviem.
”Stiprās PSRS tautu ģimenes centrā”, kā bija apgalvots vienā no tā laika rakstiem, ”stāv lielā krievu tauta, pirmā līdzīgo vidū, kuru kvēli mīl visas PSRS tautas.” “Varonīgā, pašaizliedzīgā krievu strādnieku šķira” esot palīdzējusi citām Krievijas tautām ”uz visiem laikiem nomest nacionālās apspiestības jūgu”.
Krievu tautas kultūra, kļūstot pieejama visām padomju tautām, ”atklājusi varenu un auglīgu ietekmi uz PSRS brālīgo tautu kultūras attīstību”. Protams, netika aizmirsta arī krievu valoda – ”savstarpējās saskarsmes un pasaules sociālisma klasiķa valoda”. Tika noteikts, ka turpmāk krievu valodas mācīšanās visās nekrievu skolās būs obligāta. Tikpat obligāti visām nekrievu tautām pienācās apgūt ”lielās krievu tautas” kultūru.
1941. gada vasaras Vācijas uzbrukums PSRS rosināja ”noderīgās pagātnes” meklējumu kampaņu. Piemēram, PSRS ārlietu tautas komisārs V. Molotovs kara pirmajā dienā radiorunā atcerējās par 1812. gada Tēvijas karu. Vēlāk ķērās pie Aleksandra Ņevska un vācu bruņinieku sakāves 1242. gada Ledus kaujā. Kaut kara pirmajos mēnešos diezgan daudz runāja arī par ”tautu draudzību”, tomēr visi padomju patriotisma aicinājumi reducējās vienīgi uz krievu tēmām. Preses slavinātie vēstures varoņi, kā likums, bija tikai krievi. Augsta ranga boļševiku vēsturnieks J. Jaroslavskis tolaik ”Pravdā” paziņoja, ka boļševiki esot krievu tautas lielās un slavenās pagātnes likumīgie mantinieki un krievi stāvot visu citu tautu priekšgalā. Drīz pēc tam arī kompartijas centrālkomitejas galvenais ideologs A. Ščerbakovs atklāja: ”Krievu tauta PSRS tautu saimē, pirmā līdzīgo vidū, cīņā ar vācu okupantiem iznes galveno cīņas smagumu.” Kā zināms, Staļina tosts pieņemšanā par godu uzvarai pār Vāciju 1945. gada maijā skanēja: ”Es gribu pacelt šo tostu par mūsu padomju tautas, vispirms par krievu tautas, veselību. Vispirms par krievu tautas veselību dzeru tamdēļ, ka tā ir visizcilākā nācija no visām nācijām, kuras ietilpst Padomju Savienības sastāvā. (..) Tai piemīt skaidrs prāts, stiprs raksturs un pacietība.” Atklāti pretnostatot krievus citām PSRS dzīvojošām tautām, Staļins ar savu tostu oficiāli atbalstīja etniskās hierarhijas atjaunošanu.
”Internacionāle” krieviski
Latvijas PSR Mazā enciklopēdija apgalvo, ka ”Internacionāle” 1919. gada padomju Latvijas laikā un kopš 1940. gada līdz 1944. gadam bijusi arī Latvijas PSR himna. Dažos 1940./1941. gada dokumentos norādīts, ka ”Internacionāle” tikusi arī izpildīta. Piemēram, 1940. gada decembrī notikušā Latvijas kompartijas IX kongresa dokumentos citēti Jāņa Kalnbērziņa noslēguma vārdi: ”Lai dzīvo biedrs Staļins! (Ilgi aplausi un ovācijas. Kongresa dalībnieki dzied ”Internacionāli”.) Paziņoju Latvijas Komunistiskās (boļševiku) partijas IX kongresu par slēgtu. (Aplausi. Visi pieceļas un dzied ”Internacionāli”.).” Dokuments diemžēl nenorāda, kādā valodā kongresa delegāti himnu dziedājuši. Var pieņemt, ka krievu valodā. Un ne tikai tamdēļ, ka krievu delegātu šajā kongresā bija krietni daudz, bet arī tamdēļ, ka latviešu valodā esošais ”Internacionāles” teksts, pēc padomju varas iestāžu domām, nebija lietojams. Kā apstiprinājums tam kalpo 1940. gada 23. oktobra Latvijas kompartijas centrālkomitejas skolu nodaļas komisijas sēde, kurā piedalījās tās pārzinis F. Dombrovskis, kā arī J. Niedre, J. Jansons un A. Jablonskis. Sēdes darba kārtībā bija viens punkts: ”Biedra Dombrovska ziņojums par skolas grāmatas korektūras caurskatīšanas rezultātiem.” Dombrovskis ziņoja, ka strādnieku himnas (ziņojumā nav minēts, ka tā ir arī LPSR himna. – Aut.) teksts tiekot nepareizi iespiests avīzēs, skolas grāmatās un revolucionāro dziesmu krājumos. Grāmatas korektūrā esot iekļuvuši arī divi pavisam kaitīgi gabali: A. Dziļuma stāsts ”Zirga jūgšana” un K. Skalbes dzejolis ”Mīlēt un strādāt”.
Pēc apspriešanās komisija cita starpā atzina: ”Lūgt LK(b)P CK dot rīkojumu Galvenās literatūras pārvaldei rūpēties, lai strādnieku himnas – “Internacionāles” – tekstu iespiežot jaunā izdevumā, tiktu iespiests vecais tulkojums ”Ne cars, ne varonis, ne dievi …” un tiktu strīpoti vārdi ”Ne zelts, ne valdnieki, ne dievi …”, tāpat, lai tiktu iespiests ”Un ja pār ienaidnieku bariem …” un strīpoti vārdi ”Un ja pār asins suņu bariem”. ” Apspriedē tāpat nolēma noņemt kā kaitīgus Dziļuma rakstu ”Zirga jūgšana” un Skalbes dzejoli ”Mīlēt un strādāt”.
Slava krievu tautai
Kad PSRS himnas statusā ”Internacionāli” nomainīja S. Mihalkova ”Par brīvu un varenu republiksaimi”, izmaiņas notika arī savienoto republiku himnās. Tagad savienotajām republikām atļāva sacerēt, dziedāt un spēlēt pašām savas himnas.
Tomēr ”lielās brāļu tautas” slavināšana tajās palika obligāta. 1944. gada februārī, izveidojot komisiju Latvijas PSR valsts himnas sacerēšanai, Latvijas kompartijas centrālkomitejas birojs īpaši ieteica himnas tekstā atspoguļot ”krievu un latviešu tautas vēsturisko draudzību”.
Himnas konkursa dalībnieki partijas norādījumu ievēroja, kā nu prata. Lūk, daži citāti no konkursam iesniegtajiem jaunās himnas tekstiem: Lilija Pērse – Lilija Pētersone: ”Tautu vienības vadone Krievija,/ Ved mūs uz laimi sev līdz!”; Šalkonis: ”Lai saules mūžs lielajai krievu tautai, /Kas tautu saimē pulcēja mūs!”; Jānis Čavars: ”Kur lielais Staļins mīt,/ Kur rīta saule aust,/ Kur zvaigžņu vainags vīts,/ Kur krievu draugi mīt.”; Arvīds Grigulis: ”Lec austrumos saule un tur mūsu brāļi./Ir krievi tā tauta, kas latviešu draugs.”; Anna Kupše: ”Mēs stipri un brīvi tai brālīgā valstī,/ ap Krievzemi Lielo, kur Staļins ar mums.”; Andrejs Upīts: ”Varenā tauta sniedz brālīgu roku/ Latviju saulē un brīvībā vest.”; Jūlijs Vanags: ”Lai mūžam zeļ Latvija Brīvvalstu saimē,/Ko padomēs pulcēja Krievzemes balss./ Mums Krievzeme dižena kā māsa./ Pie viņas pleca tautas mieru rod./ Padomju Latvija mūžos lai dzīvo/ Krievzemes atbalstā diženajā.”; Fricis Rokpelnis: ”Biedros ar Krievzemi/ Naidniekus veikusi,/ Kļuvusi mums uzticamais sargs./ Bet biedros ar Diženās Krievzemes tautu/ Mēs kļuvām par spēku, kas naidniekus veic.”
Radošajā sacensībā piedalījās arī citi dzejotāji, kuru ”diženās krievu tautas” slavinājumi skanēja līdzīgi citētajiem. Par uzvarētājiem konkursā pasludināja F. Rokpelni un J. Vanagu. Konkursu noslēdza 1945. gada 17. jūlijā Staļina parakstītais PSRS Tautas komisāru padomes lēmums ”Par Latvijas PSR valsts himnu”, kas ļāva par himnu pieņemt komponista A. Liepiņa mūziku ar dzejnieku F. Rokpeļņa un J. Vanaga tekstu. Parakstot dokumentu, Staļins acīmredzot bija apmierināts kā par ”diženās Krievzemes” slavināšanu, tā arī viņam veltītajiem vārdiem. Pēc Staļina nāves turpmākajos gados himnas tekstā izdarītās izmaiņas bija niecīgas – vārdu ”naidnieks” aizstāja ar ”pretvara”, ”Staļinu” nomainīja ”oktobra karogs”. Taču ”diženās Krievzemes tautas” slavinājums kā bija, tā palika.
