Anda Līce: Ko īsti nozīmē jēdziens “kompetenču izglītība”, kāda loma tajā ierādīta mākslai? 9
Anda Līce, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Vispirms necaurredzamas kļūst zemienes, pēc tam migla kāpj augstāk, līdz apņem arī virsotnes, zūd orientieri, sajūk debesu puses, tiek atcelti avioreisi, sākas sadursmes uz ceļiem un maldīšanās.
Mēs uzgrūžamies cits citam, vairs viens otru nepazīstam un nezinām, par ko runāt satiekoties. Kaut arī šķiet, ka šī dīvainā migla ir uzkritusi pēkšņi, tā gluži tas nav, mēs tikai steigas un nevērības dēļ gandrīz nekad nepamanām kaut kā sākumu.
“Mums pēdējā laikā ir pārāk daudz tehnokrātiskas, sadomātas un tukšas mūzikas,” saka Vispārējo latviešu dziesmu un deju svētku Goda virsdiriģents, profesors un komponists Edgars Račevskis, cilvēks, kurš mūzikas pasaulē atpazīst gan mūžīgo, gan pārejošo. Runa jau nav tikai par mūziku.
Mēs aizvien biežāk šausmināmies par cilvēku valodu, domāšanu un uzvedību. Kāpēc tā notiek nebijušus zinātnes augstumus sasniegušajā divdesmit pirmajā gadsimtā? Latviski izdotajai mākslas zinātnieka, mūziķa un rakstnieka M. Kaziņika grāmatai “Ģēniju noslēpumi” ir apakšvirsraksts: “Grāmata cilvēkiem, kuri vēl nav zaudējuši ģenētisko atmiņu”. Tieši apakšvirsraksts liek no jauna palūkoties uz mūsu individuālo un kopīgo vēsturi.
Šī kaismīgi uzrakstītā grāmata runā par totalitārisma nodarījumiem un sekām, kas vērojamas nākamajās paaudzēs.
Lai būtu uzskatāmāk, grāmatā ir uzzīmēts kādas tipiskas no deviņpadsmitā gadsimta nākušas dzimtas koks. Ja mēs katrs blakus uzzīmētu savējo, tad pamanītu traģisku līdzību un to, ka arī mūsu kokā nav neviena negatīvās izlases neskarta zara.
Tomēr genofonda noplicināšanu nedrīkst pārmest vienīgi pagājušā gadsimta kariem un režīmiem, šo procesu turpina jaunais gadsimts, labi sagatavotā augsnē sējot patērnieciskumu un masu kultūru. Jau pats vārdu salikums “masu kultūra” izslēdz mākslas klātbūtni.
“Īsta māksla nekad nevēršas pie pūļa, tā vēršas tikai pie viena Cilvēka,” saka M. Kaziņiks. Padomju laika sauklī “Māksla pieder tautai” apzināti nebija ietverts pats svarīgākais – “vispusīgi izglītotai tautai”, jo tāda tauta nebija vajadzīga padomju varai. Tā īstenībā nav vēlama nevienai varai.
Visas izglītības reformas ir kosmētiskas, ja no tām tiek izslēgta māksla. Antīkajās ģimnāzijās esot bijuši četri galvenie mācību priekšmeti: mūzika, matemātika, ģeometrija un retorika. No tām skolām nāca lielie domātāji un zinātnieki.
Ko īsti nozīmē jēdziens “kompetenču izglītība”, kāda loma tajā ierādīta mākslai?
Ja izglītību neapjums milzīgais mākslas enerģētiskais mākonis, kuram nav nedz sākuma, nedz beigu, tā vienmēr ar kādu kāju klibos, un mēs turpināsim maldīties kā pa miglu attiecībās ar sevi, Radītāju, vienam ar otru un pasauli.
