Māris Zanders: Atšķirīgi viedokļi par epidemioloģisko situāciju un pareizāko rīcību 1
Māris Zanders, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Tie, kuri seko amatpersonu teiktajam Covid-19 kontekstā, nesen varēja pamanīt kaut ko strīdiņam līdzīgu premjera un veselības ministres publiskajos izteikumos.
Krišjānis Kariņš aicināja kolēģus (lasi – Ilzi Viņķeli) būt “proaktīvākiem”, runāja par “skaidras stratēģijas nepieciešamību” (lasi – tādas acīmredzot, pēc valdības vadītāja domām, pietrūkst) utt.
Atšķirīgi viedokļi par epidemioloģisko situāciju un pareizāko rīcību nav nekas jauns – šķiet, nav tādas valsts, kurā daļa sabiedrības nepiekristu valdības apgalvotajam un lemtajam.
Nav nekas jauns arī diskusijas par šo tēmu starp centrālo valdību un reģionālajām pārvaldes struktūrām – klasiski piemēri ir ASV, Lielbritānija, pat Vācija un Lietuva.
Savstarpēja uzrūkšana valdības ietvaros ir kaut kas retāk fiksējams, un, manuprāt, te būtu jānodala divi iemesli, kādēļ tā notiek.
Pirmais – objektīvi ir daudz neskaidrību par to, kā pareizāk rīkoties. Vienkāršoti un arī nedaudz ciniski izsakoties, ir divas iespējamās stratēģijas, kas, starp citu, izpaužas arī konfliktējošās starptautisku zinātnieku grupu deklarācijās (“Great Barrington Declaration” un “John Snow Memorandum”).
Proti, ja ir viedoklis, ka pareizāk ir orientēties uz t. s. bara imunitātes izveidošanos, tad saprotams, ka arī praktiskie risinājumi būs atšķirīgi no lēmumiem, kas tiek pieņemti otras stratēģijas gadījumā, kas bara imunitātes metodi apšauba. Iespējams, ka, kaut arī publiski nepateiktas, abas stratēģijas ir arī mūsu amatpersonu prātos.
Kura no tām ir pareizāka, diemžēl grūti pateikt, jo ir daudz būtisku nezināmo.
Piemēram, nav skaidri zināms, cik ilgi ar Covid-19 izslimojušajiem saglabājas imunitāte. (Specifiskāks, bet arī būtisks jautājums ir, kas Covid-19 gadījumā vairāk veido imunitāti – daudz piesauktās t. s. antivielas vai T šūnas.)
Tāpat nav īsti skaidrs, cik procentuāli lielam ir jābūt ar kovidu izslimojušo skaitam konkrētajā populācijā, lai varētu runāt par bara imunitāti. Ir viedoklis, ka divām trešdaļām, bet ir arī pētnieki, kuri saka, ka pietiek ar 43%.
Galu galā, arī tad, ja izvēlamies bara imunitātes stratēģiju, proti, ļaut, lai tā sabiedrības daļa (lielākā), kas saslimšanu panes vieglāk, izslimo un sargāta tiek specifiski tā sabiedrības daļa, kurai saslimšana rada nopietnus riskus, rodas jautājums, vai mēs pietiekami labi saprotam, kas ir šī saudzējamā daļa.
Jā, ir izveidoti īpaši risku “kalkulatori”, un daudzi ir dzirdējuši par gados vecākiem cilvēkiem, tāpat cilvēkiem, kuriem ir liekais svars vai konkrētas saslimšanas, kā par šo saudzējamo grupu.
Tomēr, atklāti sakot, tas viss ir nedaudz “ar dakšām pa ūdeni”, jo vairāk tāpēc, ka vēl jātiek skaidrībā ar t. s. garā kovida tēmu, proti, ka inficētajiem un pat samērā viegli izslimojušajiem kāds no nelāgiem simptomiem saglabājas ilgāk, nekā teorētiski vajadzētu būt.
Īsi sakot, ja kaut kāda grūstīšanās par pareizāko rīcību pandēmijas ierobežošanā Latvijas lēmumu pieņēmēju aprindās notiek tādēļ, ka atšķiras viedokļi par tēmām, par kurām viedokļi atšķiras arī pētnieku aprindās, tas būtu saprotami. Varētu pat teikt, ka neizbēgami.
Sliktāk, ja runa ir par politiskām, kā saka, spēlītēm, saslimstībai palielinoties un attiecīgi palielinoties arī vēlmei neuzkrītoši samazināt konkrētās amatpersonas vai partijas atbildību.
Tas būtu vienkārši muļķīgi. Skaidrs, ka sabiedrības pretenzijas visvairāk tiek vērstas pret konkrētiem ministriem (piemēram, Viņķeli, daļēji arī Ilgu Šuplinsku), tomēr politiķiem ir jāsaprot, ka paaugstināta stresa apstākļos cilvēkiem lielā mērā ir vienalga, cik tieši kāds no valdības locekļiem vai kāda no koalīcijas partijām piedalās ierobežojumu (nepietiekamu vai, tieši otrādi, pārspīlētu) izstrādē.
Ja lasa Saeimas stenogrammas, var pamanīt, ka opozīcijai vēl nesen nebija nekādu problēmu apšaubīt Covid-19 ierobežošanas pasākumu nepieciešamību, bet nu pieprasīt ārkārtas situācijas izsludināšanu.
Manuprāt, tas ir nelietīgi, bet opozīcijai neko nekaitēs, jo kurš gan, kā smejies, lasa sēžu stenogrammas
. Savukārt pozīcijas iekšējā, atvainojiet, raustīšanās var gūt nepastarpinātu izpausmi sabiedrību skarošos lēmumos, un to pamanīs ikviens.
