Jautāta par grūtībām skolotājas darbā, Renāte stāsta, ka bērnu uzticību iekarot ir viegli, grūtāk ir ar vecākiem, kuri jaunu skolotāju ne vienmēr gatavi uztvert nopietni. “Attiecībās ar vecākiem arī jāiegulda liels darbs,” saka skolotāja. Viņi par Renāti bieži vien ir gadus desmit vecāki, taču šogad – sadarbības trešajā gadā – jaunā pedagoģe beidzot jūt, ka tiešām iekarojusi uzticību. 1
Renāte secinājusi, ka darbs sākumskolā viņai ir vispiemērotākais, jo darbam vecākajās klasēs jūtas pārāk jauna un nepieredzējusi. “Turklāt – jo vecāki skolēni, jo bezkaunīgāki,” viņa novērojusi. Jautāta, kā vērtē izglītības politiku Latvijā, jaunā skolotāja attrauc, ka cenšas par to nedomāt, jo “mans viedoklis tāpat neko nemainīs”. “Es zinu, ka uz mani attieksies valdības lēmumi izglītības jomā, taču nav jēgas pārdzīvot, jo no maniem pārdzīvojumiem nekas labāk nekļūs,” saka Renāte. “Ja runājam par jauno skolotāju algu modeli, tad man svarīgi, lai nākamajā mācību gadā es nepelnītu mazāk kā līdz šim. Esmu iemācījusies iztikt ar to naudu, kas man ir. Vai tiešām būs jāmācās iztikt no jauna? Šobrīd par algu nesūdzos, man ar nopelnīto pietiek.”
Skolotāju streikā Renāte piedalījās, taču ne tāpēc, ka ticēja, ka tas ko mainīs, bet gan tāpēc, lai “nebūtu iztrūkstošais ķēdes posms, lai būtu kopā ar kolēģiem”. Viņa atzīst: vairāk nekā algas jautājums sāpina attieksme pret skolotājiem. “Gribētos, lai ir lielāka cieņa. Citreiz ir sajūta, ka visi gatavi pedagogu pamācīt, visi zina, kā labāk. Kad es gāju skolā, visi bērni skolotāju sveicināja. Tagad visi ieurbušies telefonos, pat acis nepaceļ. Skolotājs vairs nav autoritāte,” teic jaunā skolotāja. Tomēr arī pēc desmit gadiem Renāte plāno strādāt skolā. Prieka ir vairāk nekā skumju.
