Kā organizēt jēru atnešanos 0
Tā nu ir iegājies, ka tradicionāli Latvijā jēru laiks sākas brīdī, kad ziema jau veļas uz otru pusi, – apmēram no janvāra līdz pat pavasara kulminācijai ziedošajā maijā. Šāds ritms aitkopības gadā ir gaužām praktiski izskaidrojams – ziemā aitas jābaro to saimniekam, tāpēc katra mute nozīmē izdevumus. Pavasarī ganāmpulku baro pārpārēm augošā zāle, tāpēc ganāmpulka dubultīga un trīskārša paplašināšanās saimniecības budžetu īpaši neietekmē. Vēl viens būtisks aspekts ir vietas trūkums – vienai aitai kūtī nepieciešams vismaz 1–1,5 m² (grīdas platība), bet aitu mātei ar jēriem tie ir jau 2,5 m² –, kas nozīmē vajadzību pēc papildu vietas vismaz dubultīgi. Tāpēc pavasaris ir ļoti piemērots gadalaiks atnešanās sezonai – laikapstākļi vairs nav tik skarbi, lai skādētu vārgākajiem jaundzimušajiem, dzīvniekus, kas nav grūsni (jaunaitas, teķus), var turēt ārā, un pavisam drīz jau arī aitas ar jēriem droši var pārvietot uz ganībām, kas savukārt nodrošina aitu māšu pienīgumu un vislētāko iespējamo jēru ātraudzību.
Tomēr šādai kārtībai ir arī viens bet – tā rada jēra gaļas pārpilnību rudenī, kas savukārt ir par iemeslu zemākai jēra gaļas cenai, bet pavasarī uz Lieldienām vai vasaras vidū uz Jāņiem šašlikam jēra gaļa jāmeklē teju ar uguni, turklāt tā būs ievērojami dārgāka. Šajā brīdī vinnētāji būs lielākās saimniecības, jo tādās ir vislielākā iespējamība grupēt dzīvniekus, lai atnešanās noritētu pa daļām visa gada garumā un jēra gaļa būtu pieejama brīžos, kad pēc tās ir attiecīgs pieprasījums.
Atnešanās laiks
Ja aitu skaits tuvojas simtam, atnešanās laikā katra diena ir gana spraiga un interesanta, jo, visticamāk, ik dienas dzims pa kādam jēram. To, vai dežurēt pie aitām atnešanās laikā arī naktī, izlemj pats saimnieks – ir saimniecības, kur saimnieks praktiski guļ pie aitām, baidoties nokavēt, kad notiks dzemdības, tomēr visbiežāk aitas pašas lieliski tiek ar visu galā. Lai arī jēri dzimst jebkurā diennakts laikā, ir aitkopji, kas apgalvo, ka visintensīvākā dzimšana notiek tieši ap saules lēkta un rieta laiku. Ja ļoti negribas celties naktī, diezgan efektīva var būt aitu pārbaude ļoti vēlu vakarā un agri no rīta.
Dažkārt jēru dzimšana notiek jau ganību sezonā. Ja aitas atnesas ganībās, speciāli uz novietni tās nav jāved. Aitkopim pēc labākās sirdsapziņas būtu jānovērtē aitas un jēru veselība un vitalitāte un jāiejaucas tikai gadījumos, ja šķiet, ka aita pastāvīgi savus jērus nepieskata vai arī laika apstākļi jēriem ir nelabvēlīgi – ilgstošs, stiprs lietus vai vējš. Tā kā ganībās ik brīdi ir pieejama svaiga un sulīga zāle, aita ražo vairāk piena, un šādos apstākļos dzimušie jēri daudz ātrāk pieņemas svarā, pat apsteidzot tos, kas dzimuši pirms ganību sezonas sākšanās.
Nepieciešamās lietas atnešanās laikā
Atnešanās laiks ir specifisks ar to, ka līdz šim veiksmīgi organizētajā aitu novietnē un barošanas kārtībā jāievieš nopietnas korekcijas, turklāt jābūt elastīgiem ik pa brīdim arī jauno kārtību mainīt. Vispirms tas saistīts ar atsevišķu aizgaldu ierīkošanu aitām ar jaundzimušajiem jēriem. Šādos aizgaldos aitas parasti ievieto kopā ar jēriņiem tūlīt pēc atnešanās, un tur tās uzturas apmēram 1–3 dienas. Tā kā šādi aizgaldi aizņem daudz vietas, ierīkot tos permanenti var atļauties tikai tie, kuriem novietnē ir pārpārēm vietas. Parasti šādi aizgaldi tiek ierīkoti ar saliekamu īsu sētiņu palīdzību, kuras pēc vajadzības var brīvi salikt, noņemt vai pārvietot. Ja aitu ir maz un ir zināms, ka tās ir apzinīgas mātes, ar norobežošanu katru savā aplokā tūlīt pēc atnešanās var nepūlēties – aita savāks savus jērus, jo apkārt nav daudz citu aitu un jēriņu, kas tai var sajaukt galvu. Tomēr, ja aitiņa atnesas pirmo reizi vai ja ir kaut mazākās aizdomas, ka māte ir staigātāja – tai vairāk rūp pašai gardi paēst, nevis stāvēt mierīgi, līdz jēriem punči pilni –, noteikti pirmās dienas aitai ar jēriem jāiedala personīgais aizgalds.
Kad jēri ir nedēļu līdz divas veci, tiem droši var sākt piedāvāt papildbarību, kas ir jāorganizē vietā, kur pieaugušās aitas netiek klāt. Parasti šādas vietas norobežošanai izgatavo īpašu sētiņu, caur kuru var izlīst jērs, bet ne aita. Kad pirmās aitas atnesušās un ar saviem jēriem mazajos aizgaldiņos apradušas, tās var laist kopā lielākā grupā, kuru savukārt atkal norobežo no tās aitu grupas, kas vēl nav atnesušās, – dzemdējušās aitu mātes baro bagātīgāk, lai tām būtu vairāk piena jēriem.
Atnešanās laikā noteikti jātur pie rokas: nabas dezinfekcijas šķīdums (var lietot joda 7% tinktūru, bet ir arī pieejami speciāli dezinfekcijas šķīdumi izsmidzināmā formā); dvielis vai paliela mitrumu uzsūcoša lupata, kurā pēc vajadzības nosusināt jēru, ja aitu māte to nedara.
Vēl noderīgas var izrādīties šādas
lietas: enerģijas pasta (pieejami dažādi varianti, prasiet veterinārārstam), ko ievada jēram mutē, ja tas piedzimis pārlieku vārgs, lai pieceltos kājās; siltumkaste, kur atsildīt jēru, ja tam iestājusies hipotermija – ķermeņa temperatūra zemāka par 37 grādiem (siltumkasti var iegādāties internetā, bet, ja rokas un galva pareizā vietā – var arī pagatavot pats vai pielāgot no jau mājās esošā inventāra); glikozes šķīdums, ko injicēt jēram, ja tas ir tik vārgs, ka nespēj norīt pienu (konsultējieties ar savu veterinārārstu, kad un kā to darīt). Lai arī atnešanās sezona lielā mērā ir aitkopja izturības pārbaude, tā itin drīz tiek atalgota ar pilnu kūti mazu, sprogainu un spriņģojošu jēriņu.
Pilns raksts žurnāla “Agrotops” 2016.g.marta numurā
