Mūžsenā tēma – paaudžu konflikts. Vai iespējams to novērst? 0
Dzīvojot kopā ar vecākiem, kuri jau senioru vecumā, vai uzturot ciešu saikni ar radiniekiem gados, nereti rodas jautājums: nu, kāpēc mūsu ome tik dīvaini sākusi uzvesties vai kāpēc vecie ļaudis ir tik nosodoši – kāpēc viņiem ir slikti viss, ko dara jaunie. Uz šiem mūsu lasītāju uzdotajiem jautājumiem lūdzām atbildēt Austrumu slimnīcas Gerontoloģijas klīnikas vadītāju profesoru Jāni Zaļkalnu.
1. situācija
Mūsu žurnāla lasītāja Rasma raksta, ka ģimenē kopā dzīvo trīs paaudzes un līdz brīdim, kamēr omei bijis darbs, īpašu sūdzību nav bijis. Visas nepatikšanas sākušās, kad viņas mātei palūgts aiziet no darba un pensionēties. Māte palikšanu bez darba uztvērusi tik sāpīgi, ka padarījusi sevi par gūstekni pašas mājā – pa māju rosās, bet nekur neiet un, kas trakākais, tiklīdz meita no rīta grasās doties uz darbu, sāk gauži raudāt. Ģimenes ārste izrakstījusi antidepresantus, bet acīmredzot to iedarbība nav pietiekama. Meita katru rītu darbā ierodas jau emocionāli iztukšota.
Par to, kāpēc Rasmas mamma tik sāpīgi uztvērusi aiziešanu no darba, geriatrs J. Zaļkalns teic, ka jebkuram cilvēkam ir svarīga piederības un līdzdarbības izjūta. “Kad cilvēks iziet no darba tirgus aprites, šīs izjūtas dabīgā veidā reducējas, bet nav tā, ka tās pavisam pazūd, un lielākā daļa cilvēku tomēr vēlas būt noderīgi, ka viņi joprojām kaut ko var izdarīt, ka arī viņu veikums iepriecina. Tātad piederības, līdzdalības, noderīguma izjūtas ir ļoti būtiskas.”
Pavisam cita situācija veidotos, ja māte pati būtu pieņēmusi lēmumu pensionēties, uzsver dakteris. “Kā zināms, ja cilvēks pats pieņem kādu lēmumu, viņam šis lēmums šķiet labs. Ja aiziešana no darba tirgus ir mans lēmums, tātad es arī esmu padomājis, lai manā dzīvē neparādās vakuums un kas tagad ieņems šo vietu, kur es līdz šim strādāju.
Kādam tie būs bērni un mazbērni, citam senioru klubiņš vai kādas citas aktivitātes.”
Bet ko tad, ja ir otrs variants – cilvēks grib būt noderīgs un turpināt strādāt, bet viņam pasaka: atvainojiet, jūs mums vairs darbā neesat vajadzīgs. “Jāteic, ka cilvēka dzīvē un psiholoģiskā krīzē nav nekā līdzīgāka vai nozīmīgāka par cilvēka iziešanu no darba tirgus. Ja tas nav bijis cilvēka paša lēmums, šāda pēkšņa izmešana no darba var būt pat tāda kā personīga traģēdija, kas cilvēku pavadīs visus turpmākos dzīves gadus.”
Profesors Zaļkalns skaidro – jebkuram no mums lēmumu pieņemšana savā dzīvē ir svarīga. “Savus lēmumus, kā likums, attaisnojam un atzīstam par labiem. Tur, kur esam nolikti nejaušas, neprognozētas situācijas priekšā, tas mums ir šoks, pārdzīvojums, kur var būt arī akūtas situācijas ar sirdi, ar asinsvadiem, piemēram, insults, infarkts un citas veselības problēmas.”
Par situāciju, kad māte raud no rītiem, jo meita viņu mājās pamet vienu uz visu darbadienu, geriatrs teic: “Tā var būt arī kundzes ego izpausme – nu, kā tu mani te pamet un pati kaut kur aizej. Bet varbūt viņa ir slima un slimība saistīta ar kādām lēkmēm, piemēram, sirds aritmiju, kad pašsajūta subjektīvi ir ļoti slikta un dažkārt pat šķiet, ka viņas tūlīt vairs nebūs. Tam var būt dažādi iemesli, kāpēc māmiņa tā uzvedas.”
Profesors Zaļkalns arī norāda, ka senioriem jābūt ļoti uzmanīgiem ar antidepresantu lietošanu un atbildīgiem, un cer, ka ģimenes ārsts ir uzmanīgi izsvēris, vai kritēriji ir atbilstīgi depresijai, – veicis diagnostiku pēc tā sauktās depresijas skalas. “Tas vajadzīgs, lai varētu droši pateikt, ka šim cilvēkam raudāšana, iespējams, ir vadošā depresijas izpausme, tātad zāles ir vajadzīgas. Tomēr ļoti bieži sliktam garastāvoklim, skumjai pasaules uztverei nevajag likt vienādības zīmi ar depresiju. Jāmeklē patiesie iemesli. Turklāt nav nekāds noslēpums, ka Latvijā gados vecākiem cilvēkiem par daudz izraksta antidepresantus, piemēram, miega problēmu risināšanai, un tam var būt sliktas sekas,” brīdina dakteris. “Tā vietā, lai lietotu antidepresantus, ja būtībā tiem nav indikāciju, vajadzētu domāt par ko citu – kā meitai mammu ieinteresēt, piemēram, uzticēt viņai dažādus darbiņus, kamēr pati atrodas ārpus mājas, kaut vai salāpīt cimdus, sakrāmēt kādu plauktu vai, teiksim, noslaucīt putekļus, uzmazgāt grīdu. Noteikti arī vajag pajautāt: nu, kāpēc tu raudi, viss taču ir labi, kā mēs te kopā dzīvojam, mums ir labas attiecības. Tikai nevajag neko pārmest un tomēr censties viņu paņemt līdzi uz pasākumiem, uz tuvinieku saietiem, pastaigās, jo ir vajadzīgs, lai mamma jūt, ka dzīve turpinās, kaut arī daudzas krāsas ir kļuvušas citādas.”
2. situācija
Pēc ilgākas uzturēšanās kopā ar saviem gados vecākajiem tuviniekiem un viņu draugiem mūsu lasītāju Aiju samulsinājis fakts, ka viss tiek kritizēts – sākot ar jauniešu džinsiem ar caurumiem un beidzot ar lapu savākšanas metodi ar gaisa plūsmu. Taču visvairāk viņu sarūgtinājusi radinieces attieksme, kad, iepriecināt gribēdama, aizvedusi viņu uz vietējo, bet dārgo restorānu. Tur ticis nokritizēts pilnīgi viss: ēdiens, apkalpošana, telpas, par dārdzību nemaz nerunājot, kaut gan radiniecei nekas nebija jāmaksā. Beigās vēl secināts: “Es nekad te vairs nenākšu!” Aija nodomājusi: “Bet es tevi arī vairs nekur nevedīšu.”
Profesors Zaļkalns, komentējot šo situāciju, teic, ka liela nozīme ir cilvēka rakstura īpašībām, piemēram, ir ļaudis, kuri vienmēr ir ārkārtīgi paštaisni, tikai viņi zina, ka jādara tieši tā, nevis citādi. “Šāds cilvēks ir uzmūrējis mūri: tu man te nestāsti, es tavus argumentus negribu dzirdēt. Es zinu, kā ir jābūt. Tas ir šā cilvēka dabā, bet, protams, ka gadu ritumā kļūstam mazāk atvērti jaunām lietām. Ne velti ir teiciens, ka agrāk saule bija spožāka un jūra zilāka.”
Vienlaikus profesors norāda, ka šādas rakstura īpašības var izraisīt paaudžu konfliktu. “Ja ģimenē ir trīs četras paaudzes, gribas, lai ir harmonija, atbalsts un sapratne, bet tas, ka ome grib būt dominējoša – viņa labāk zina, kādai jābūt frizūrai, kādam apģērbam, kā jādara tas vai kas cits, var izraisīt nesaskaņas. Tas nozīmē, ka viņa nav atvērta.”
Profesors uzsver, ka var nepieņemt jauno, bet nevajag uzņemties pasaules lāpītājas lomu. Jācenšas saprast, ka jebkurā jomā viss ļoti dinamiski mainās un citiem cilvēkiem varbūt šīs pārmaiņas netraucē. Turklāt cilvēki ir tik dažādi, un arī tiem, kas radījuši kādu mākslas darbu vai teātra izrādi, ir tiesības uz savu viedokli. “Vai kādreiz par televīzijas pārraidēm cilvēks stāsta, ka visu laiku spiedis to pogu, bet nevienā kanālā nekā skatāma nav. Nu, ja nekā nav, tad slēdz ārā televizoru, un par to, ka TV nav nekā tev interesanta, nevajag satraukties.”
Tas, ka kādam cilvēkam ir slikts viss, kas viņam nepatīk, tomēr ir sava veida egoisms un tendence uz patiesību pēdējā instancē, pārliecināts speciālists.
Tomēr, runājot par gadījumiem, kad kāds centies kaut ko darīt otra labā vai uzaicinājis līdzi uz pasākumu vai izbraucienā, bet par to ticis nokritizēts, profesoram ir skarbi vārdi: “Nu, kāpēc tu pazaudē pateicības izjūtu, ka tev nebija jāpaliek mājās, kā bieži vien veciem cilvēkiem jāiekaras palodzē un no rīta jāsāk gaidīt vakaru. Tevi paņēma līdzi, centās iepriecināt, bet tev ir tik šausmīga nepateicība, ka tā vietā, lai vismaz noklusētu, tu vēl startē ar kādiem pārmetumiem. Te, kā jau minēju, ir runa par paštaisnumu. Priekam ir jāsākas pašā cilvēkā, un viņu neviens nevarēs iepriecināt, ja prieka viņā nebūs.”
