Zivis 0
Zivis patoloģiski baidās no vecuma. Tik daudz vēl nav izdzīvots, izdarīts, izjusts! Kļūt par nastu citiem? Zaudēt savu pievilcību? Atzīt sev, ka nekādu īpašu talantu nebija un viss labākais jau ir pagātnē? Sākumā Zivis rūgti apraud pagātni, krīt depresijā par nepielūdzamo laika ritējumu, bet pēc tam sāk drosmīgi izturēt vecuma pārbaudījumus: viņas nelūgs palīdzību un centīsies tuvinieku klātbūtnē izturēties uzspēlēti jautri un moži. Nevajadzētu ticēt šai apbrīnojamajai aktierspēlei un atstāt Zivis vienatnē: tad viņas ilgi nenodzīvos.
Zivis bieži atrod laiku, lai apkopotu savas dzīves posmus. Taču, jo mazāk Zivis par to uztrauksies, jo ilgāk un laimīgāk dzīvos, jo nekas tik ļoti nesaīsina un nenomāc dzīvi kā nemitīgs nemiers par aizgājušo, nenoturamo un vairs nepaveicamo. Jāiemācās dzīvot tagadnē un jāspēj izbaudīt to, kas šobrīd ir.
