Ekonomists: Kā noturēties uz 5% izaugsmes viļņa? 0
Ministru kabineta prioritārie rīcības virzieni paredz sasniegt “sabalansētu IKP pieaugumu 5% robežās katru gadu no 2018. gada”. Vēl nezinot, cik veiksmīgs būs bijis gada pēdējais ceturksnis, var diezgan droši prognozēt, ka ekonomikas izaugsme būs 5% robežās. Tās, protams, ir labas ziņas pēc četru gadu vājiem un nepārliecinošiem rezultātiem. Ekonomikā burtiski rūc un aug vai visi rādītāji: rūpniecība, būvniecība, mājsaimniecību patēriņš, investīcijas utt.
Ir sakrituši vairāki faktori: Eiropā ir straujš ekonomikas uzrāviens (eirozonas ekonomiskās pārliecības indekss ir augstākais pēdējo 16 gadu laikā) un lielāku pieprasījuma vilkmi neizbēgami izjūt Latvijas ražotāji un eksportētāji un darbinieku maciņi. Tāpat arī sāk parādīties ES fondu projekti daudz nopietnākos apjomos (pēc CFLA datiem, šogad būvniecībā no ES fondiem ieplūdīs ap 400 miljoniem eiro iepretim pagājušā gada 100 miljoniem) un ir atsākta vairāku lielu privātu projektu realizācija, kas vājas izaugsmes apstākļos bija iesaldēti. Tas ir atdzīvinājis būvniecības sektoru (pieaugums ap 25%) un veicinājis dažādas investīcijas (ap 20% palielinājums), lai gan, kā teicis Latvijas Bankas ekonomists Igors Kasjanovs, daļēji tas ir “beigtā kaķa atlēciens”, jo būvniecības un investīciju bāze pagājušā gada laikā tika pamatīgi sadeldēta.
Labi gadi nākotnē
Skatoties divu trīs gadu nākotnē, visdrīzāk mūs sagaida daži labas izaugsmes gadi, varbūt pat 5% apmērā, galvenokārt Eiropas ekonomikas atkopšanās dēļ. Tāpat arī tuvāko gadu laikā Latvijas ekonomikā ievelsies milzīga naudas masa no Briseles, kas uzturēs un audzēs nodokļu bāzi, patēriņu, investīcijas utt.: pašreiz no aptuveni 4,4 miljardiem eiro pieejamā ES fondu finansējuma tikai ap 500 miljoniem eiro ir veikti maksājumi projektos.
Sāk arī parādīties cerība uz banku kreditēšanas vilkmi: pēc vairāku gadu samazinājumiem kopējais iekšzemes kredītu atlikums un uzņēmēju kreditēšana šogad sāka nedaudz palielināties (1% robežās). Igaunijā un Lietuvā banku kreditēšana atdzīvojās jau pirms dažiem gadiem, jo kaimiņvalstu banku sektors finanšu krīzē cieta daudz mazāk un arī biznesa vide vairākos rādītājos ir labāka: piemēram, mazāk netīru maksātnespējas procesu.
Runājot par Ministru kabineta deklarāciju, var apsveikt valdību ar 5% IKP izaugsmi šogad un, visticamāk, arī nākamgad: tas dod labu fonu vēlēšanu gadā. Tomēr gribētos, lai strauja un sabalansēta izaugsme turpinās vēl vismaz piecus vai 10 gadus (Īrijas piemērs), tāpēc ir svarīgi, ko valdība gandrīz divu gadu laikā darījusi, lai liktu stiprus pamatus ekonomikas konkurētspējai.
Stabila politika patīk bzinesam
Jāsāk ar to, ka valstī šajā laikā ir bijusi relatīvi stabila politiskā situācija, kas, protams, biznesam patīk. Tāpat mērena ekonomikas izaugsme un daļēji ēnu ekonomikas mazināšanās ir šīs valdības pirmajā – 2017. gada – budžetā ienesusi papildus vairākus desmitus miljonu eiro, ko valdība sadalījusi prioritātēm: piemēram, tuvināšanās 2% no IKP aizsardzības finansējumam, skolotāju algu palielināšanai, veselības nozares pasākumiem, utt.
Ir turpinājies pārsvarā tehniskais darbs, lai ekonomikā ievadītu Briseles fondu miljardus: gatavoti kritēriji un MK noteikumi, izsludinātas projektu atlases, slēgti līgumi, utt. Jāatzīmē, ka valdības teikšana par to, kā un kurās nozarēs tērēt 2014. – 2020. gada Eiropas fondu perioda naudu, ir ierobežota, jo finansējums jau vairākus gadus sadalīts konkrētām tēmām un aploksnēm (Partnerības līgums ar EK).
Aizejošais gads ir bijis aktīvs dažādu reformu pieteikšanā (piemēram, nodokļi, veselība, izglītība), tomēr vēl pāragri vērtēt, cik daudz no plānotā tiks realizēts un kāds būs ekonomiskais efekts, piemēram, 0% UIN reinvestētai peļņai.
Tāpat 2018. gada budžetā ir krietni vairāk naudas atsevišķām nozarēm, piemēram, veselībai pieaugums ap 200 miljoniem eiro, tomēr nav pārliecības, ka tiek risinātas fundamentālas veselības budžeta problēmas kā ilgtspējīga algu pieauguma nodrošināšana nozares speciālistiem, nepārskatāmie pakalpojumu kvotu sadales principi un medikamentu iegādes sistēma, kā arī nelīdzsvarotā finansējuma sadale, kas nosaka prioritātes atsevišķu lobiju ietekmē, nevis pacientu un nozares darbinieku interesēs.
Izglītības jomā ministra cīņa ar lobijiem ir, iespējams, mazliet vieglāka, jo vairākos jautājumos var paslēpties aiz Briseles prasībām. Piemēram, prasība par minimālo skolēnu skaitu klasē un skolu tīkla kartējuma izstrāde, lai novērstu investīcijas skolās, kas eventuāli tiks pārprofilētas vai slēgtas, ir daļa no vienošanās starp Latviju un Eiropas Komisiju. Arī pašvaldību lobijs saprot, ka skolu tīkla nesakārtošana var novest pie zaudēta ES finansējuma.
Tiesu procesi met ēnu
Valdība lielu uzsvaru likusi uz biznesa un investīciju vides sakārtošanu, t. sk. būvniecības regulējumu, tomēr būvuzņēmēju partnerības ieskatā “pēdējā gada laikā nav panākti būtiski uzlabojumi, lai atvieglotu būvniecības procesu”: Ekonomikas ministrijā vēl top grozījumi Būvniecības likumā, nav ieviesta elektroniska būvprojektu saskaņošana ar būvvaldēm un inženierkomunikāciju turētājiem, utt. Tāpat par jauniem nozīmīgiem ārvalstu investīciju projektiem gribētos dzirdēt biežāk, līdzīgi kā par Lietuvas pēdējā laika veiksmes stāstiem: “Continental” ražotni un “Booking.com” pakalpojuma centru katru ar 900 darba vietām.
Arī augsta strukturālā bezdarba un darba tirgus sakaršanas jautājums kļūst arvien aktuālāks. Jau vairāk nekā piecus gadus ir pieejami dāsni (šo gadu laikā vismaz 100 miljoni eiro) Eiropas Sociālā fonda līdzekļi bezdarbnieku un darba meklētāju apmācībām un programmām (NVA uzskaitē ir ap 60 000 bezdarbnieku), tomēr no uzņēmējiem dzirdams, ka atbalsta programmām trūkst kvalitatīva piedāvājuma konkrētu darba tirgū pieprasītu zināšanu un praktisko iemaņu apguvei, kā arī ambīciju, piem., piedāvāt efektīvākus risinājumus ilgtermiņa bezdarbnieku atkarībām un veselības problēmām. Netiek arī piedāvāta ātra un administratīvi vienkārša specifisku iemaņu apguve konkrētu nozaru vai investoru vajadzībām.
Tieslietu sistēmai ēnu joprojām met bezgalīgie tiesu procesi “lielajās lietās”, maksātnespējas shēmas un hroniska nespēja cīnīties ar ekonomiskiem un finanšu noziegumiem. Pēc M. Krieviņa aiziešanas no Valsts kancelejas arī ierēdniecības reforma pašlaik izskatās vairāk “uz papīra”: nav saprotams, kad sekos konkrēti lēmumi, kas vairotu izcilības devu ierēdniecībā. Par reģionālās politikas reformām pašreizējos apstākļos pat nav ko domāt.
Šajā kontekstā ir satraucoši, ka Pasaules ekonomikas foruma globālajā konkurētspējas indeksā, kas vērtē būtiskākos valsts konkurētspējas un iedzīvotāju dzīves kvalitātes elementus, Latvija ir nokritusi uz 54. vietu. Diemžēl pastāv risks, ka pēc dažu gadu ārēju apstākļu veicināta ekonomikas uzrāviena (Eiropas izaugsme, Briseles nauda) ilgākā termiņā Latvijas uzņēmējdarbības un tiesiskuma vide un ierēdniecības kvalitāte saglabāsies viduvēja uz citu “ātrāk skrienošu” valstu fona un nebūs iespējams būtiski uzlabot iedzīvotāju dzīves līmeni.
