Kā noturēt gribasspēku, lai tievētu un “nenorautos”. Gribasspēks ir trenējams kā muskulis! 0
Daudzus tievētājus biedē “noraušanās” no diētas vai atgriešanās no dzīvesveida izmaiņām pie vecajiem ieradumiem. Sergejs Doļa, kurš pats notievējis par 50 kilogramiem un šo rezultātu spējis noturēt, iedziļinājies, kā noturēt gribasspēku un “nenorauties”, ievērojot jaunu dzīvesveidu.
Kā uztrenēt gribasspēku, lai tievētu viegli? Neskaitāmi gribasspēka pētījumi liecina vienu un to pašu – gribasspēks patiesībā ir gluži kā muskulis, kuru var uztrenēt un kurš nogurst no ilglaicīgas slodzes. Vai esat ievērojuši – ja jums ir bijusi grūta diena, ir daudz grūtāk atteikties no saldumiem, pa galvu maisās domas – “ai, ēdīšu vienalga” vai arī “bet es taču to esmu nopelnījis”? Ir tā, ka jūsu gribasspēks šajā dienā ir noguris un vairs nedarbojas. Gribasspēks ir izsmeļams resurss, bet, par laimi – arī atjaunojams resurss. Pietiek atpūsties, pagulēt vai aizbraukt atvaļinājumā, kā jūsu gribasspēka līmenis atjaunosies.
Populārāko gribasspēka pētījumu veica sešdesmitajos gados Stenfordas universitātē. Tad pētnieki analizēja četrgadīgu bērnu gribasspēku. Viņus pa vienam ieveda istabā, uz galda nolika pastilas un teica: “Tu vari šīs pastilas apēst vai nu uzreiz vai pagaidīt pāris minūtes un saņemt otro gabaliņu. Pēc tā pētnieki izgāja no istabas un katrs bērns palika viens pats ar kārdinošo saldumu. Daži neizturēja un uzreiz apēda pastilas. Bet citi – aptuveni 30% dalībnieku – izturēja pārbaudījumu līdz beigām un saņēma otro gabaliņu. Pētījums turpinājās, kad šie bērni jau gāja skolas vecākajās klasēs. Un pētnieki analizēja, kā eksperimentā piedalījušies bērni mācās un kā viņiem sokas kolektīvā. Izrādījās, ka tie bērni, kuri četru gadu vecumā spēja atlikt baudas mirkli, tagad saņēma augstākās atzīmes un bija populārākie vienaudžu vidū. Tādējādi tie bērni, kuriem bija visstiprākais gribasspēks, izrādījās veiksmīgi it visā.
Kā uztrenēt gribasspēka “muskuli”
Kļūt organizētākam! Eksperimenti pierādījuši, ka cilvēki, kas liek sev regulāri kaut ko darīt, uztrenē gribasspēku un sāk to izmantot arī citās sfērās. Piemēram, 1992. gadā Skotijā veica pētījumu ortopēdijas centrā cilvēkiem, kuriem bija veikta ceļa locītavas maiņas operācija. Atlabšanas periods pēc šādas operācijas ir ļoti grūts. Pēc tās pat minimālas kustības – piemēram, pagriešanās gultā uz otriem sāniem vai locītavas saliekšana pacientam ir mokoša. Tai pat laikā ir ļoti svarīgi praktiski uzreiz pēc operācijas sākt kustēties. Diemžēl tas izsauc tādas sāpes, ka ļoti bieži pacienti atsakās pildīt ārstu norādes un kustēties. Pētnieki vēlējās noskaidrot, vai var stiprināt gribasspēku. Tādēļ viņi iedeva katram pacientam pildspalvu un tīru burtnīcu, uz kuras bija rakstīts “Mani mērķi”. Instrukcijā bija norādīts – uzskaitiet visu, ko jūs taisāties darīt. Pētnieki aicināja pacientus aizpildīt burtnīcu ar konkrētiem plāniem. Un pēc kāda laika viņi satikās, lai uzzinātu, kā veicas tiem, kuri pierakstīja savus plānus, un tiem, kuri noslinkoja un to neizdarīja.
Varētu domāt – smieklīgi gan domāt, ka pacienti, kuriem izdalītas tukšas burtnīcas, atlabšanas ātrums paātrināsies. Taču nesmejiet pirms laika! Pēc trim mēnešiem salīdzinot divas grupas – tās, kurā cilvēki pierakstīja savus mērķus un kuri nepierakstīja, atšķirība izrādījās milzīga. Pacienti, kuri pierakstīja savus mērķus, sāka staigāt divas reizes agrāk, bet sēdēt un piecelties – trīs reizes agrāk. Izrādījās, ka vislabākie rezultāti bija tiem, kuri pierakstīja savas burtnīcas ar konkrētiem un niansētiem mērķiem. Piemēram, viens pacients uzrakstīja: “Rīt iešu pretī sievai uz sabiedriskā transporta pieturu sagaidīt viņu no darba,” un pēc tam sīki aprakstīja, cikos izies, ko vilks mugurā, ko sievai atnesīs, ja līs lietus, un kādas tabletes iedzers, ja sāpes kļūs neizturamas. Cits pacients sīki un smalki aprakstīja, kādus vingrojumus veiks ik reizi, ejot uz vannasistabu.
Psihologi, kuri analizēja pierakstus, secināja, ka daudziem pierakstiem ir kaut kas kopīgs – tajos aprakstīts, kā cilvēks tiks galā ar sagaidāmajām sāpēm. Piemēram, pacients, kurš veica vingrojumus pa ceļam uz vannasistabu, zināja – tiklīdz viņš piecelsies no dīvāna, sāpes kļūs neizturamas. Tāpēc viņš plānā ierakstīja “uzreiz veikšu pirmo soli, lai nebūtu vilinājuma apsēsties atpakaļ uz dīvāna.” Citiem vārdiem sakot – pacientu plānos galvenokārt bija aprakstīts, kā tiks risinātas grūtības – kad sāpes un, attiecīgi, vēlme visu pamest, būs vislielākās. Faktiski pacienti rakstīja, kā viņi pārvarēs grūtības. Citi pacienti – tie, kuri neveica pierakstus, nedomāja, kā viņi tiks galā ar iespējamām grūtībām. Viņi neattīstīja savu gribasspēku. Nolēmuši doties pastaigā, viņi ātri vien no gājiena atteicās, sajūtot pirmās sāpes.
Tātad gribasspēku var attīstīt, pārdomājot, kā jūs rīkosities kritiskās situācijās. Tāpat, lai notievētu un attīstītu gribasspēku, jāveic trīs vienkārši soļi:
- Pierakstiet vismaz desmit punktus, kādēļ jūs vēlaties notievēt.
- Sāciet pierakstīt visu ēdienu, ko jūs apēdat dienas laikā. Pilnīgi visu! Turklāt pirmajā laikā nav obligāti sevi kaut kā ierobežot – var vienkārši metodiski visu pierakstīt, un jūs paši nepamanīsiet, kā sāksit ēst mazāk.
- Pārdomājiet visas kritiskās situācijas, kurās jūs “noraujaties” un sākat pārēsties. Sagatavojiet atbildes katrai no šādām situācijām un iemācieties tās no galvas. Nākamajā reizē, kad nonāksit tādā situācijā, pirms padoties un aprīt kārtējo karotīti garduma, pārlasiet savas sagatavotās atbildes. Kādas var būt situācijas? Piemēram, es atnāku mājās noguris, atveru ledusskapi, bet tur bērni nopirkuši saldos sieriņus, kurus es dievinu. Atbilde var būt kaut kas no sērijas – “bauda no šī sieriņa ilgs vien desmit sekundes, nu, varbūt trīsdesmit, bet tālāk garšas sajūta mutē zudīs, toties es sākšu sevi vainot, ka esmu to apēdis”.
Jums vajag pierakstīt tās domas, kas jums rodas pirms “noraušanās” visbiežāk, un izdomāt tām atbildes. Pagaidām es varu parādīt pāris atbildes, kuras esmu pierakstījis sev:
Doma: “Tas taču ir zviedru galds – par visu ir samaksāts, visu vajag pamēģināt.”
Atbilde: “Labāk es zaudēšu “skanošo” nekā to dēļ apvelšos.”
Doma: “Man ir slinkums pierakstīt visu apēsto.”
Atbilde: “Ja tu nepierakstīsi, aizmirsīsi kaut ko, bet tas var saturēt daudz kaloriju.”
Doma: “Visi taču to ēd, es arī varu ēst.”
Atbilde: “Tiec ar sevi skaidrībā, vai tu gribi ēst kā visi, vai notievēt.”
Doma: “Vajag paēst, esmu ļoti izsalcis.”
Atbilde: “Nekas traks – paēdīsi pēc pāris stundām. Apēd ābolu vai salātiņus – ēdiens vienmēr ir pieejams.”
Doma: “Man ļoti patīk sajūta, kad vēders ir pilns.”
Atbilde: “Tas nav normāli. Tā ir pārēšanās sajūta, kuras dēļ tu apvēlies.”
Doma: “Es varu to apēst, tur ir tikai nedaudz gramu.”
Atbilde: “Nu un tad, ka nedaudz gramu? Tie tāpat satur kalorijas. Un ko dara kalorijas – sakrājas.”
Doma: “Es nespēju sevi kontrolēt!”
Atbilde: “Nevis nespēj, bet nevari to tagad. Jā, vilkme ir spēcīga, bet tu zini, kā ar to cīnīties. Toties pēc tam tu ļoti leposies ar sevi.”
Pats galvenais ir skaitīt kalorijas un nepārkāpt robežas, kuras esat sev nosprauduši.
Avots: video no Youtube.com
