Kā nosmelt futbola naudas krējumu! Eiropas Superlīgas paziņojuma “cunami” 0
Ilmārs Stūriška, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Milzīgu vētru, var teikt – īstu cunami – šonedēļ futbola okeānā izraisīja paziņojums, ka 12 klubi no Anglijas, Spānijas un Itālijas dibina Eiropas Superlīgu, vēlas piesaistīt vēl astoņus varenos un radīt projektu, kas ļautu iesaistītajiem peldēties naudā. Tas varētu būt vairāk pelnošais pasākums pasaules sporta vēsturē, viena no lielākajām ASV bankām “JP Morgan” vairākus gadus pirms starta pogas nospiešanas bija gatava investēt 3,5 miljardus eiro.
Futbols Eiropā jau tagad ir izcilās pozīcijās. Karalis, uz kura fona citi sporta veidi izskatās pēc nabagiem. UEFA radījusi klubu sacensību sistēmu, kas ik gadu akumulē vairāk nekā trīs miljardus eiro – ir Čempionu līga un Eiropas līga, šovasar debitēs arī Konferenču līga.
Tikai piedaloties kvalifikācijas kārtā, minimālais ieguvums ir 250 tūkstoši eiro, katrs panākums arvien vairo ieņēmumus, un, piemēram, pērnā gada Čempionu līgas uzvarētāja Minhenes “Bayern” saņēma 130 miljonus. Salīdzinoši basketbolā prestižākā Eiropas turnīra Eirolīgas uzvarētāji iekasē pusotru miljonu, faktiski bez prestiža tie ir tikai izdevumi, tāpat kā citās sporta spēlēs.
Tikmēr futbolā arī četri Latvijas klubi ik vasaru metas Eirokausu cīņā un veiksmes gadījumā iegūst ar sešām nullēm rakstāmus bonusus. Šī apūdeņošanas sistēma visā Eiropā rada ārkārtīgi auglīgu vidi, kas tikai veicina sporta veida globālo augšanu. Noņemot nost labāko daļu – tas jau būtu stipri pliekanāk nekā sportiskā, tā finansiālā plāksnē.
Taču bagātie uzskata, ka var iztikt bez piramīdas apakšas, viņiem nav saistoši aizvadīt spēles ar ne tik turīgajiem. Daudz lielāku interesi radītu, ja katru nedēļu stiprie spēkotos ar stiprajiem, attiecīgi arī augtu ienākumi no televīzijas tiesībām, biļetēm, mārketinga.
Bagātie negrib dalīties ar pīrāga daļu, viņi ir tie, kas to padara tik garšīgu, tāpēc saprotama vēlme visu apēst pašiem. Varbūt ne gluži visu, tika solīts dalīties ar pārējiem. Kā būtu dzīvē – grūti pateikt, jo, redzot aso reakciju ne tikai no UEFA un FIFA, kā arī ārpus izredzēto loka palikušajām valstīm (kas jau bija prognozējama), bet arī tautiešiem, medijiem, politiķiem un pat savu fanu grupām, šim projektam norauta rokas bremze.
Vienlaikus arī solot pārskatīt formātu, kas nozīmē – visticamākais, būs nākamie mēģinājumi. Iespējams, līdzīgs notikumu scenārijs jau tika paredzēts, un stratēģijas spēlē šis ir tikai pirmais gājiens, bet kurš beigās dabūs šahu un matu, paliek atklāts jautājums. UEFA noteikti būs spiesta ieklausīties bagāto viedoklī.
Ja šobrīd durvis uz prestižākajiem turnīriem ir atvērtas ikvienam Eiropas klubam, Superlīga būtu slēgtais pasākums. Par atsevišķa projekta radīšanu varenajiem, aizstājot Čempionu līgu, runāts jau pāris gadu desmitus, taču tas allaž palicis vēlmju līmenī un nekad nebija nonācis līdz reāliem darbiem. Šis bija pateicīgs brīdis, kad tematu izvilkt dienasgaismā, jo pandēmijas dēļ vairāk nekā gadu futbols praktiski notiek bez skatītājiem, gar klubu kasēm aizejot miljardiem eiro.
Ziemeļamerikas profesionālās līgas hokejā, basketbolā un citās sporta spēlēs liecina, ka slēgta klubu sistēma var veiksmīgi pastāvēt un apgrozīt lielu naudu, strādāt ar peļņu, tam nekaitējot sporta veida attīstībai pasaulē. Aiz okeāna gan ir sava specifika – klubi spēlē tikai šajā līgā un pamatā runa ir par vienu valsti – ASV (hokejā nozīmīga daļa ir arī Kanādai), bet Eiropas futbola ducis vēlējās sēdēt uz vairākiem krēsliem.
Basketbolistu piemērs, izveidojot Eirolīgu, kas dzīvo pēc saviem noteikumiem un nepakļaujas Starptautiskajai Basketbola federācijai, ir spilgts piemērs, kā nevajag darīt. Jo iegūst daži klubi, bet pārējie uz notiekošo noskatās kā vājprātu, īpaši izlašu līmenī. Futbolā šāda projekta sekas arī noteikti būtu un ilgtermiņā lielākas, nekā varētu domāt. Tas izjauktu labi ieeļļotu mehānismu, kur savs labums un loma ir gan lielajiem, gan mazajiem.
