Organisms “pārkarsēts” no stresa. Kā norūdīties pret spriedzi 0
Iedomājieties, ka esat mednieks kādā pirmatnējā ciltī un jums mežā uzbrūk liels, plēsīgs zvērs, piemēram, lūsis vai lācis. Pirms gadu tūkstošiem ieprogrammēts, ka šādā situācijā cilvēkam ir jācīnās vai jābēg, lai glābtu dzīvību. Ekstremālajos apstākļos rodas neparasts spēka pieplūdums vai negaidīta atjautība pretinieku tā vai citādi pieveikt. Kad tas izdarīts, seko atslābums – mednieks var atpūsties un atjaunoties, jo skaidrs, ka šī diez vai būs bijusi pēdējā stresa pilnā sastapšanās ar kādu zvēru.
Gluži tāpat cilvēka organisms uz stresu reaģē arī mūsdienās. Stresu izraisošas situācijas ir vai ik uz soļa, taču modernajā pasaulē tās ļoti reti ir patiesi dzīvību apdraudošas. Tāpēc pats stress kļuvis daudz bīstamāks par zvēru, atvainojiet, stresu izraisošo apstākli.
Pārkarsē organismu
Internists, Rīgas Austrumu klīniskās universitātes slimnīcas stacionāra Gaiļezers Iekšķīgo slimību nodaļas vadītājs un ciguna skolotājs Edmunds Jansons stresa reakcijas fizioloģisko mehānismu apraksta šādi: kamēr cilvēks ir mierīgs, piemēram, rāmi sēž un sarunājas ar otru, sirdsdarbība ir mierīga, arī prāts darbojas mierīgi. To nodrošina veģetatīvā nervu sistēma, kurai ir divas daļas – simpātiskā un parasimpātiskā. Tiklīdz sākas kāda ekstrēma situācija, piemēram, tiek saņemta slikta ziņa vai kāds uzbrūk tiešā vai netiešā veidā, sāk darboties simpātiskā nervu sistēma: smadzenes sāk darboties ātrāk, sirdsdarbība paātrinās, sāk drebēt rokas, elpošana kļūst seklāka un straujāka. Esam gatavi cīnīties vai bēgt!
“Problēma tāda, ka informācija par apdraudējumu līdz smadzenēm nonāk, esam gatavi cīņai, bet nekāda cīņa nenotiek. Smadzenes ir uzkurinātas, ķermenis ir gatavs izlādei, bet iedarbinātajam aizsardzības mehānismam nav nekāda pielietojuma. Tāpēc organismā pakāpeniski uzkrājas dažādas aktīvas vielas, kas to dedzina,” apraksta ārsts.
Mūsdienās ir ļoti daudz cilvēku, kuri strādā garīgu darbu. Darba ir arvien vairāk un vairāk, nemitīgi ir nepadarīta darba izjūta. Paralēli notiek nemitīga komunikācija, un tiek saņemts fantastiski daudz informācijas: caur internetu, viedtālruņiem, datoriem. Tas viss nemitīgi gāžas pār mums ik minūti, cilvēks netiek ar šo kairinājumu gūzmu galā, tāpēc jūt nepārtrauktu diskomfortu un spriedzi. Tas skar galvenokārt attīstīto pasaules valstu iedzīvotājus un pilsētniekus, lauku ļaudīm stresa un spriedzes ir mazāk, kaut gan arī viņi bez tā neiztiek.
Ja stress turpinās nevis stundu, dienu vai divas, bet nedēļām un mēnešiem ilgi, organisms it kā pārkarst un sāk bojāties.
Vispirms cieš tā orgānu sistēma vai tas orgāns, kas visvairāk nodeldējies, vissliktākajā stāvoklī. “Stresains cilvēks ir nervozs, slikti guļ. Biju pārsteigts – kādā televīzijas raidījumā bija jautājums, cik cilvēku Latvijā lieto miega līdzekļus. Izrādījās, ka 800 tūkstoši. Tātad trešā daļa,” brīnās Edmunds Jansons.
Slikts miegs ietekmē asinsspiedienu, sākas arteriālā hipertensija, var sekot sirdskaites un infarkts, čūlas slimība vai vēl kas cits. “Visas šīs stresa sekas sabiedrībā varam redzēt, tikai katram ir savs Ahilleja papēdis, vājā vieta, kas iziet no ierindas vispirms. Dažiem diemžēl šādi Ahilleja papēži ir vairāki – var būt, piemēram, gan problēmas ar spiedienu, gan čūlas slimība, gan slikts miegs vienlaikus.”
Stresa orgāns
Tā kā reakcija uz stresu atkarīga no uztveres – no dzirdes un redzes – un no informācijas apstrādes smadzenēs, var teikt, ka galvenais stresa orgāns ir smadzenes. Tās ir kā dispečeru punkts, kas sūta informāciju citiem orgāniem un sistēmām.
Vēl viens no stresā iesaistītajiem orgāniem ir virsnieres, kas sintezē par stresa hormonu dēvēto kortizolu. Tas mobilizē visas organisma sistēmas. Pētījumos pierādīts, ka tiem, kuriem ir pastāvīgs stress, virsnieres izsīkst – tām nav iespēju atgūties un atjaunoties, lai pilnvērtīgi funkcionētu. Tad cilvēks var aiziet bojā.
“Esam notērējuši sevi līdz pakāpei, kad vairs nav kur pasmelties. Daudz runājam par izdegšanas sindromu, kad cilvēks nespēj vairs neko: smadzenes nedarbojas, spiediens pārāk zems vai izteikti augsts, muskuļi neklausa, ir tik slikta pašsajūta, ka pat no gultas nevar piecelties.
Ja mirtu tieši no stresa, mirstība būtu ļoti augsta. Taču stress bojā citus orgānus, ļoti nopietni un smagi – sirdi.
Un tas, cik ļoti izplatītas ne vien pie mums, bet arī citur pasaulē ir sirds un asinsvadu slimības, ir plaši zināms fakts,”stāsta internists.
Arī virsnieru ražotais adrenalīns un noradrenalīns ir stresa hormoni. Tie izraisa paātrinātu sirdsdarbību, pastiprinātu smadzeņu darbību, straujāku elpošanu, kā arī aktivizē muskulatūru. “Mēdzam teikt – man vajag adrenalīnu. To rada arī spēcīgas pozitīvas emocijas. Arī tas ir stress, un, kā zināms, arī no lieliem priekiem var nomirt. Taču negatīvo izjūtam vairāk.”
Adrenalīns dzen sirdi. Kad tai izsīkst enerģija, tā sāk kūleņot, veidojas aritmija. Sašaurinās asinsvadi. Jauniem cilvēkiem, kuriem asinsvadi ir veseli, šāda sašaurināšanās nav bīstama, bet gados vecākiem ļaudīm, kuriem jau ir izmaiņas asinsvados un jau tā šaurais asinsvads kļūst vēl šaurāks, sirds apgāde ar skābekli kritiski samazinās, var iestāties infarkts vai pat nāve.
Pierast pie stresa?
Kāpēc cilvēki nepierod pie stresa, neadaptējas? Tāpēc, ka organisma reakcija uz stresu ir paredzēta īslaicīgai cīņai vai sparīgai bēgšanai. Pēc tam būtu jāseko atslābumam, lai organisms spētu atjaunot iztērētās rezerves. Piemēram, ja cilts dodas medībās, pēc kāda laika medības beidzas, iestājas atrisinājums – dzīvnieks ir noķerts, stresa vairs nav.
Mūsdienu cilvēkam – baltajai apkaklītei, garīgā darba darītājam – stress gluži tāpat dod komandu cīnīties vai bēgt, bet lielākoties tam nav nekāda objektīva iemesla.
Piemēram, ja priekšnieks sakliedz uz padoto, izraisot stresu, darbinieks taču nemetas bosam virsū, lai izkautos, nedz arī ņem kājas pār pleciem. Taču ķermenis, saņēmis smadzeņu komandu, ir paspējis saražot aktīvās vielas, kas pieprasa aktīvu, fizisku rīcību! Ja tās nav, vielas – adrenalīns, noradrenalīns un citas – muskuļos tā arī paliek nepārstrādātas.
“Ir tā, it kā upes straume, kas novadīta līdz aizsprostam, izraisītu milzīgu spiedienu,” salīdzina Edmunds Jansons. “Faktiski pie katras spriedzes vajadzētu būt fiziskai atbildes reakcijai, kas stresa radīto kāpumu nodeldē, lai organisms var atgriezties iepriekšējā stāvoklī, atpūsties un atjaunoties, sagatavojoties nākamajai stresa situācijai. Ja izlādes iespēju nav, bet stresa situācijas atkārtojas atkal un atkal – nepadarīti darbi, nepārtraukta nepieciešamība pārstrādāt jaunu informāciju, kas uzliek atkal jaunus uzdevumus, bezgalīgu latiņas celšanu, – agri vai vēlu tiek sasniegta robeža, kurai nogurušais ķermenis vairs nespēj tikt pāri.”
Tātad fizioloģiski pareiza reakcija uz stresu būtu izskrieties, izkliegties, izkauties. “Ne velti dzirdēts, ka Japānā lielos uzņēmumos esot relaksācijas telpas, kur novietotas priekšniekiem līdzīgas lelles. Brīdī, kad kāds no viņiem cilvēku nokaitinājis, var aiziet uz šādu istabu un kārtīgi sadot pa muti priekšnieka lellim. Adrenalīna līmenis nokrītas, cilvēks nomierinās un var atgriezties darba vietā.” Mūsu sabiedrībā gan šādu izlādes telpu nav, un arī iespēja tūlīt pēc strespilna pārdzīvojuma iet skriet vai vingrot ir drīzāk teorētiska: tad, visticamāk, darba vietās visi bez apstājas skraidelētu un vingrotu.
Stresa efektu jācenšas līdzsvarot, tāpēc tiem, kuriem ir liela garīga spriedze, pēc darba ieteicams izkustēties, piemēram, iet mājās kājām vai braukt ar velosipēdu. “Jāizvēlas tāds pārvietošanās veids, kas liek darboties muskuļiem. Ja tāda nav un cilvēks pēc garas, stresa pilnas darbdienas iesēžas auto, aizbrauc mājās un tur nosēžas pie televizora, trauksme nekur nepazūd. Turpretī izkustoties rodas laimes hormons endorfīns – tad ar pozitīvām emocijām, tīksmes sajūtu var atpūsties, ļaujot visam organismam atjaunoties.”
Labi, ka mūsdienās daudzi to apzinās un pēc garīgas spriedzes dodas pastaigāties vai pasprotot.
Kā norūdīties pret stresu
Esi mierīgs, elpo dziļi… Vai iespējams iemācīties vienmēr saglabāt mieru par spīti stresam? “Ņemot vērā, ka stresu izraisošas situācijas var būt veselību un dzīvību apdraudošas, ja esam neuzņēmīgi vai truli pret to, varam aiziet bojā,” saka ārsts.
Tā kā realitātē lielākā daļa stresu izraisošo situāciju tomēr saistās ar garīgu darbu un fizisku dzīvības briesmu nav, jāiemācās no spriedzes distancēties un izfiltrēt, kas ir būtisks un kas nav. Nē, nekļūt apātiskiem, bet selektīvi atpazīt to, kas organismam ir reāls drauds. Kā to iemācīties? No savām un citu kļūdām.
Tas atkarīgs arī no cilvēka atbildības izjūtas (kas var būt pārspīlēta), no tā, cik lielā mērā esam atkarīgi no stresa jautājumu risināšanās. Ja tas saistās ar darbu un darbā ir prasības, kas jāizpilda, un to neizpildes gadījumā darbu var zaudēt, dzīve nekļūs neko daudz vieglāka – nebūs ikdienas spriedzes darbā, bet būs jāuztraucas, kā izdzīvot, lai varētu samaksāt komunālos maksājumus, pabarot un izskolot bērnus utt.
“Ar vienu stresu it kā cenšamies apiet otru. Pienāk brīdis, kad esam pārslogoti, un diemžēl dažs labs arī nolūst. Daudzus apstādina slimības, kad var pagulēt un padomāt, ko ikdienas ritmā vajadzētu mainīt, bet sliktākajā gadījumā cilvēks aiziet no dzīves: smadzeņu darbības pārslogošana noved pie depresijas un pašnāvības, ko izdarīt mudina pilnīgs emocionāls izsīkums un bezcerība.”
Protams, visi nav vienādi, vieni stresu pacieš labāk nekā citi. “It kā esam mīcīti no vienas un tās pašas mīklas, bet sastāvs tomēr var būt atšķirīgs. Tas atkarīgs no audzināšanas, arī no mērķiem un ambīcijām, kas liek vai ļauj izturēt spriedzi,” spriež Edmunds Jansons.
“Svarīgas ir arī vērtības. Sabiedrībai ir ļoti daudz kārdinājumu, visu laiku mums kaut ko piedāvā. Mēdzam maziem bērniem teikt, ka viņi ir izlaisti, bet arī pieaugušos tur tādā pašā līmenī: nemitīgi vajag labāku mašīnu, skaistāku māju, patīkamu ceļojumu. To visu gribas, bet, lai to varētu dabūt, ir jāstrādā. Cīnāmies par materiālajām vērtībām, kas sniedz tikai īsu prieka mirkli.”
Attieksme pret notiekošo ir iemācāma, bet jebkuru, arī ļoti spēcīgu personību var salauzt hronisks stress.
audzi to apzinās un briedumā mēģina atrast līdzsvaru starp vēlamo ienākumu līmeni un sevis saglabāšanu, veselības pasaudzēšanu. Bieži dzirdam par cilvēkiem, kuri pamet labi apmaksātu, bet stresa pilnu darbu, lai pārvāktos, piemēram, uz laukiem, kur ir pilnīgi citāds dzīves režīms, – tālāk no sabiedrības, kas uzspiež savas prasības un negācijas. “Laukos zinām – šodien ir migla, bet tas nebūs mūžīgi, būs atkal jauks laiks, par ko varēs papriecāties. Pakļaujamies dabas likumiem, kas paši par sevi nav ne labi, ne slikti,” min ārsts un piebilst, ka dzīvei pilsētā ir vēl kāds mīnuss: dzīvojam pārāk tuvu cits citam.
Arī tas rada spriedzi. “Mūsu pašu sugasbrāļu pastāvīga klātbūtne var būt kaitinoša. Pacietība vienam pret otru ir ierobežota, un vajadzīgi arī brīži, kad pabūt vienatnē. Zinām, ka pēc stresainas dienas reizēm gribas kādu brīdi būt vienam, nesarunāties, bet, teiksim, paklausīties labu mūziku. Tā var atpūsties.”
Pret stresu ar cigunu
Edmunds Jansons ir ne vien ārsts, bet arī ciguna skolotājs. Pats to praktizē jau desmitiem gadu. “Jau piekto gadu esmu skolotājs. Man nav sevišķi daudz audzēkņu, bet ir kādi divpadsmit, kuri nāk jau gadiem. Esmu šiem cilvēkiem jautājis, ko viņi nodarbībās gūst. Atbilde ir tāda, ka tās sniedz līdzsvaru. Cilvēks ir mierīgāks, dodas mājās ar miera ziņu, ar tādu noskaņojumu, kas palīdz tikt galā ar ikdienas problēmām.”
Skolotājs nereti novēro, ka nodarbību sākumā ļaudis ierodas sagumuši, noguruši, pirmās desmit minūtes acis nemierīgi šaudās.
“Pēc pusstundas darbošanās viņi kļūst mierīgāki un – pats interesantākais – sāk žāvāties, un kļūst miegaini. Mums ir bijušas nodarbības, kad viņi ir tik labi apsēdušies, ka nemaz negrib celties.”
Protams, ne visiem izdodas uzreiz atslābināties. Pirms nodarbības sarokojoties var just, ka cilvēkiem ir vēsas rokas.
Parasti ciguna vingrinājumi atslābina, asinsvadi paplašinās, locekļi sasilst, tomēr atsveicinoties dažam rokas joprojām ir vēsas.
Tas nozīmē, ka adrenalīna ietekmē saspringtie asinsvadi nav paplašinājušies, cilvēks nav spējis gūt mieru.
Ciguns ir viens no ceļiem, kā sevi līdzsvarot, taču viena vai divas nodarbības neko nedos, piebilst Edmunds Jansons.
Ciguna popularitāte gan rāda, ka to par vērtīgu garīgās un fiziskās veselības uzlabotāju atzīst daudzi.
“Pats nekādā gadījumā par sevi nevaru teikt, ka es būtu stresa noturīgs. Ka varētu iebraukt darbā kā tanks, man visapkārt sprāgst bumbas un šauj virsū, bet es neko nejūtu. Tā nav! Dažreiz jūtu, ka pacietības mērs ir pilns. Tad varu vārdiski iedot pretsparu, bet citreiz aizslēdzu sava kabineta durvis un divdesmit reizes atspiežos pret grīdu. Man padarbojas muskuļi, un, kad pieceļos, pašsajūta ir daudz labāka un galva skaidrāka, esmu daudz līdzsvarotāks.”
