Kā norobežot aitu ganības? Populārāko aploku veidu plusi un mīnusi 0
To gan parasti vieglāk ir pateikt nekā izpildīt, jo tad, ja jūnija sākumā zāle sasniegusi savu pilnbriedu, jau pēc Jāņiem tās uzturvērtība sāk kristies, pārkoksnējas, lielākā daļa augu sāk veidot un briedināt vārpas un sēklas, tur arī koncentrējot visu savu labumu. Tad nu aitkopja uzdevums ir nodrošināt, lai, spītējot dažādiem dabas untumiem (pārāk liels karstums, sausums, slapjums utt.), aitas būtu nodrošinātas ar maksimāli labāko, ko varam tām piedāvāt.
Aitas neēd visu pēc kārtas
Labas ganības sākas ar labu zālāju. Visideālāk, protams, ja tas ir sēts, speciāli domājot par aitām. Tādās ganībās būs gan proteīnaugi, gan stiebrzāles. Aitas ir čaklas ēdājas, tomēr tās nevar pielīdzināt mauriņpļāvējam, kā dažs labs iedomājas. Kā pirmās no ganībām pazudīs zemās lapainās apakšzālītes, aitām ļoti garšos koku atvases, lapas vai to mīkstās galotnītes. Tomēr aitas neparko neēdīs nātres, dadzi, zirgskābenes un augus, kuriem ir asas lapas vai dzelkšņi. Iesprukušas dārzā, tās dzīvus atstās rabarberus, peonijas un kartupeļu lakstus.
Aitas vislabāk izmanto zāli, kas ir 10–15 cm gara. Tikko tā sāk stiebroties, tā aitām pazūd interese par zāles koksnaino daļu – garo stiebru ar vārpu galā. Šā iemesla dēļ ļoti ieteicams būtu ganības pēc noganīšanas appļaut. Tas veicina zāles atjaunošanos un intensīvāku augšanu, jo tai nav jānogatavina sēklas. Īpaši svarīgi ganības appļaut karstā laikā, jo sacerojusies zāle labāk pasargā zemi no izžūšanas un tāpēc ganības ir leknākas.
Ganību maiņa
Viena no svarīgākajām lietām aitu ganīšanas sezonā ir regulāra ganību maiņa. Laukus būtu vēlams sadalīt mazākos aplokos, nevis ļaut aitām brīvi klīst vairāku hektāru plašā teritorijā, kamēr tās apēd tur augošo zāli. Ļoti iespējams, ka visu zāli tās nemaz nespēs apēst, jo, kamēr ganīsies vienā stūrī, otrā tā atkal būs ataugusi. Aploka lielums, protams, atkarīgs no aitu blīvuma aplokā un ganību zāles kvalitātes. Ja aitu ierobežotajā aplokā būs pārāk daudz, tās zāli noēdīs pāris dienu laikā, būs nervozas un intensīvāk centīsies izlauzties. Toties pārāk lielās ganībās tās paspēs pārstaigāt visu teritoriju, vienmērīgi nosējot lauku ar saviem ekskrementiem, bet nespēs zāli kvalitatīvi apēst, tā pāraugs un sagādās lieku darbu saimniekam, kam tās būs jāappļauj.
Tāpat kā jebkurš dzīvnieks arī aitas ir lielisks parazītu pārnēsātājs, tāpēc, ļaujot aitām klīst pa lielām ganībām, jūs pakļaujat savu ganāmpulku parazītu invāzijai. Proti, aita ar zāli uzņem parazītus (tie mīt jebkurā augsnē un, pakāpjoties uz zemākajiem zāles stiebriem, pacietīgi gaida savu saimnieku). Aitas ķermenī parazīti sāk savu vairošanās ciklu – izdēj kūniņas, kas ar fekālijām tiek atkal izkaisītas ganībās. Kad jaunā parazītu paaudze no kūniņām izšķīlusies (tas notiek apmēram divu nedēļu laikā), tiem nav ilgi jāgaida uz savu saimnieku, jo atkal nāk aita, kas mīļuprāt zālīti kopā ar parazītiem apēd. Regulāri mainot aplokus un nepieļaujot atkārtotu ganīšanu tajā pašā vietā agrāk kā pēc 3–4 nedēļām, iespējams kontrolēt un pat samazināt parazītu izplatību, jo, izšķiļoties no oliņām un laikus nesagaidot savu saimnieku, daļa parazītu iet bojā.
Aploku veidi
Apkopojām populārākos aploku veidus, kā arī to plusus un mīnusus.
Elektriskais stiepļu (auklu) aploks
Tas ir viens no populārākajiem aplokiem, īpaši uzsākot aitkopību. Tā galvenie plusi ir zemās iegādes izmaksas un relatīvi vienkāršā uzstādīšana. Toties mīnusu ir krietni vairāk. Atkarībā no stiepļu kārtu skaita aitām ir salīdzinoši vienkārši no aploka izlauzties. Ja elektriskais gans ir diezgan jaudīgs, stieples ir pietiekami daudzās kārtās (3–5) un tās ir kārtīgi nospriegotas, iespējams, stiepļu aploks savu funkciju pilda pietiekami labi. Tomēr sausā vasarā izkaltusī zemes virskārta nenodrošina pienācīgu elektriskā gana sazemējumu un aitu vilna darbojas kā lielisks izolators. Šādos apstākļos aitas elektriskās strāvas triecienu var nemaz nejust. Bet, kā zināms, zāle vienmēr otrpus aploka ir zaļāka…
Turklāt, kamēr jēri vēl mazi, tiem ir ļoti vienkārši palīst zem zemākās stieples vai gluži vienkārši izlīst starp stieplēm. Ja atceramies, ka aitas ir bara dzīvnieki, tad nav grūti iedomāties, kas notiek, ja pārītis jēru izdomā pastaigāties otrpus žogam. Tikpat bezcerīga sajūta pārņem brīdī, kad aitas jau ir izlauzušās no stiepļu aploka. Kā brīvsoli pārņemto baru sadzīt un galvenais – noturēt pareizajā pusē aplokam, kamēr pašam jāstaigā pa pļavu, meklējot sarautās stieples mudžekļa galu? Turklāt bieži vien stieple sarauta vairākās vietās, un, kad tās pēc sūra un grūta cīniņa tiek saliktas atpakaļ, izrādās, ka krietna gabala trūkst – tas aizgājis līdz aitām un atrast to var, vienīgi nejauši uzkāpjot virsū vai ieraujot pļaujmašīnas asmeņos brīdī, kad tiek appļautas ganības.
Lai nodrošinātos pret plēsēju iebrukumiem aplokā, vajadzētu stieples vismaz piecās kārtās, bet tad uzstādīšana un aploku maiņa kļūs krietni vien darbietilpīgāka. Izmaksas – aptuveni 1–2 eiro/m. Tās būs atkarīgas no izvēlētā stieples materiāla, kārtu skaita un plastmasas mietiņu kvalitātes.
Plusi:
– zemas iegādes izmaksas;
– vienkārša uzstādīšana.
Mīnusi:
– piņķerīga labošana;
– viegli sabojājams;
– aitām diezgan viegli izlauzties;
– plēsēju nedrošs;
– papildus nepieciešams uzstādīt elektrisko ganu.
Koka aploks
Koka aploku ērti un izdevīgi izmantot vienīgi tad, ja ierobežojamā platība ir maza, ir viegli pieejami kokmateriāli un pašam ļoti patīk darboties ar amatnieka darbiem.
Stāsta Valentīna Irbe, ZS Vecvītiņi saimniece: “Mums visus garos gadus, kopš darbojamies ar aitām, vienmēr ir bijuši koka aploki. Pašā sākumā tādus taisījām ekonomisku apsvērumu dēļ: mums lielos vairumos bija pieejami nomaļi – dēļu malas no zāģētavas. Tā kā šis materiāls bija bez maksas, izmantojām to aitu aploka būvniecībā. Tomēr nomaļi labi nederēja, jo tiem viens gals ir tievāks, otrs resnāks. Jērs iebāž galvu tievajā galā starp dēļiem, un, kamēr virzās uz otru pusi, galva starp dēļiem iesprūst. Tā nu man nācās vairākas reizes dienā iet un vilkt jērus ārā. Tas nederēja, tāpēc mēs nomaļus nomainījām pret dēļiem. Diemžēl dēļi mums ir jāpērk, tāpēc tas vairs nemaz nav izdevīgi – tie ir dārgi. Labprāt tos visus nomainītu, bet tad būtu jāmaina visa aploku sistēma. Pašlaik, ja kāda daļa aploka žoga ir sapuvusi vai sabojāta, vīrs paneļu veidā to nomaina. Arī no koka mietiem esam atteikušies, jo tie ir ļoti neizturīgi – parasti trīs gadu laikā jau ir sabojājušies. Tagad dēļu sētas stiprinām pie zemē iedzītiem armatūras mietiem un ar stiepli piesienam. Tomēr neieteiktu dēļu žogus nevienam izmantot – nav ne skaisti, ne praktiski, ne lēti. Arī pret iespējamiem uzbrucējiem – klaiņojošiem suņiem, vilkiem – dēļu žogs nav drošs, tāpēc aitas pa nakti dzenam kūtī. Mēs dzīvojam diezgan tuvu pilsētai, un pilsētā suņu īpašnieki bieži vien suņus naktī laiž vaļā.”
Plusi:
– lēts materiāls, ja ir pieejami atgriezumi vai nekur citur neizmantojama dēļu kaudze;
– salīdzinoši vienkārša labošana – aizstāj bojāto dēli vai posmu ar citu;
– aitu izlaušanās risks, ja vien sēta ir izturīga, ir mazs;
– nav vajadzīga elektrība.
Mīnusi:
– koks ātri bojājas; ja ir koka mieti, tie regulāri jāmaina;
– grūti panākt kārtīgu vizuālo izskatu;
– plēsēju nedrošs – dēļu žogam vilki vai suņi pārlēks bez grūtībām;
– lielās platībās uzstādīšanai jāpatērē ilgs laiks;
– koks nav lēts materiāls, ja tas ir jāpērk.
Elektriskā žoga siets
Elektriskā žoga siets darbojas kā stiepļu elektriskā žoga uzlabotā versija. Tas ir kompakts elastīgu mietiņu un vītu elektriskā gana auklu siets. Viens šāda sieta posms ir 50 m garš ar savienojuma vietām abos galos. Sietu ir viegli uzstādīt, jo tas ir savienots ar elastīgajiem plastmasas mietiņiem – spraužot zemē mietiņus, tiek uzstādīts arī pats žogs. Viens posms sver līdz 10 kg, tādējādi tas nav sevišķi smags pat sievietei. Sieta galvenā pozitīvā īpašība ir tā, ka to var uzstādīt pa tieši tādu trajektoriju, kāda ir nepieciešama, – līkloču, ap dārzu, gar kādu ēku vai augu, kuru vajag pasargāt no aitām. Saliekot kopā astoņus sieta posmus, iespējams apjozt līdz pat 1 ha lielu platību.
Tāpat žogs būs ērts, ja ganības nomājat, jo tā uzstādīšana neprasa nekādus paliekošus elementus, piemēram, zemē ieraktus koka vai betona stabus, kas varētu nepatikt zemes īpašniekam. Tā kā siets ir pieslēgts elektrībai, tas ir diezgan drošs no abām pusēm – aitām tam pārlēkt ir grūti, bet arī suņi, vilki un citi plēsēji, piedurot purnu pie elektriskā sieta, diez vai otrreiz tam klāt tik droši tuvosies. Protams, suņi var sietam diezgan viegli pārlēkt, arī nepieskaroties, īpaši, ja siets nav augstāks par standarta augstumu – 90 cm.
Kā nejaukākā no elektriskā sieta īpašībām jāmin fakts, ka aitas, un īpaši tas attiecas uz jēriem, var tajā sapīties. Jēriem ir maza galviņa, kas sākumā diezgan veiksmīgi iet cauri sieta tīkla acīm. Diemžēl visbiežāk, galvu velkot atpakaļ, krotālijas ieķeras tīklā, un jērs panikā sapinas. Ja tīklā ir stipra elektriskā strāva, galva visbiežāk sietā netiek iebāzta – jērs dabū pa degunu, atlec un cilpo uz citu vietu. Problēmas sākas vai nu brīdī, kad elektrība ir pārāk vāja, vai tās nav vispār. Viskritiskākā ir pirmā un otrā diena pēc jēru izlaišanas ganībās pirmo reizi pēc ziemas. Šajās dienās absolūti visi jēri pamēģina – kas tas ir un ko no tā var sagaidīt. Visbiežāk sietam tiek piebāzts deguns, un mācība ir rokā uz visiem laikiem, tomēr ir vērts pirmās dienas sieta žogā ielaistos jērus ļoti rūpīgi un vairākas reizes dienā pārraudzīt, lai novērstu gluži nevajadzīgus zaudējumus.
Sieta izmaksas – aptuveni 2 eiro/m.
Plusi:
– siets ir ļoti viegli uzstādāms, tikpat viegli noņemams un transportējams;
– nevajag uzstādīt stacionārus žoga mietus;
– sistēma ir vienkārša, svars nav liels – to var bez pūlēm uzstādīt gan sieviete, gan pusaudzis;
– salīdzinoši vienkārša labošana;
– drošs no abām pusēm;
– sietu sabojāt ir grūtāk nekā stieples vai auklas;
– glīts skats no malas.
Mīnusi:
– vajadzīgs elektriskā gana pieslēgums;
– pārvadājot un uzglabājot jābūt uzmanīgam – siets var samudžināties;
– grūti uzstādīt vietās, kur ir mīksta zeme vai gara, pāraugusi zāle;
– jāuzmana jaunie jēri;
– izmaksā dārgāk nekā aploks no auklām.
Stacionārais metāla sieta žogs ar iespēju pievienot elektrību
Šis žogs ir visilglaicīgākais un stabilākais no visiem žogu veidiem. Bet tas gadījumā, ja pamatīgi piestrādāts pie uzstādīšanas. Šādam kvalitatīvam žogam izmaksas ir augstas (ap 8 eiro/m), tomēr žoga ekspluatācijas ilgums (25 gadi un vairāk) ilgtermiņā atsver sākotnējās izmaksas. Šis žogs vairāk gan būs piemērots ganībām, kas ir paša īpašumā, nevis tiek nomātas.
Ja esat nolēmuši uzstādīt stacionāro žogu, nebūtu prātīgi taupīt uz tā uzstādīšanas rēķina, jo pieredze rāda, ka šādā veidā var radīt sev tikai liekus izdevumus. Izvēloties lētākos žoga materiālus un koka mietus, tas tik un tā būs dārgāks risinājums nekā elektriskais gans, turklāt neizturīgs.
Jānis Miķelsons, ZS Mikaitas saimnieks: “Ja aitu skaits ganāmpulkā skaitāms daudzos simtos, kā tas ir mūsu gadījumā, šāds žogs ir absolūta nepieciešamība, jo tas ārkārtīgi ietaupa manu laiku un enerģiju, kā arī strādnieku darba izmaksas. Mums ir vairāk nekā 100 ha ganību. Ja man ik pēc 4–5 dienām visas sezonas garumā vajadzētu manuāli mainīt vai kaut tikai apsekot un labot aplokus, kas turklāt nav 100% droši ne no plēsēju puses, ne aitu izlaušanās riska, tad vienkārši nebūtu iespējams saimniekot. Ar stacionāro metāla žogu šopavasar iežogojām ap 90 ha ganību un esam ļoti, ļoti apmierināti. Žoga apjozto ganību lielums svārstās, vidēji tas ir 3–4 ha, kas ir pietiekami gan aitu grupām (dažreiz prasītos pat lauku pārdalīt mazākos lauciņos), gan ērtai ganību appļaušanai. Tagad man par ganību aploku maiņu ir jāuztraucas tikai tik lielā mērā, lai vajadzīgajā brīdī pavērtu vārtiņus un pārlaistu aitas nākamajā aplokā. Arī par plēsēju uzbrukumiem varu neuztraukties, bet vēl lielāks atvieglojums ir tas, ka zinu – aitas nekur nevar izmukt, nevienam labības lauku vai dārzu neizbradās.”
Plusi:
– žogs ir ļoti izturīgs; reiz uzstādīts, tas kalpos gadu desmitiem;
– žogs nav nemitīgi jāpārvieto, nav regulāri jāmaina satrunējuši stabi un citas detaļas;
– plēsēju drošs, jo ir augsts (1,50 m+ augšējā stieplē iespējams pieslēgt elektrību);
– aitai pārlēkt pār žogu ir ļoti sarežģīti;
– ļoti akurāts un glīts skats no malas;
– nav obligāti nepieciešams elektriskais pieslēgums, tomēr šāda iespēja ir paredzēta un darbojas kā papildu drošība.
Mīnusi:
– visdārgākais risinājums, uzstādīšanu labāk uzticēt profesionāļiem;
– nav piemērots nomātām vai īslaicīgām ganībām.
Elektriskais pieslēgums
Ar elektrisko pieslēgumu aplokiem vienmēr būs drošāk nekā bez tā, ja vien žogs nav divus metrus augsta stacionāra būve. Elektrību iespējams ņemt gan no kopējā tīkla, gan akumulatora, tomēr ir elektriskie gani, kas pieslēdzami tikai pie viena vai otra strāvas avota, tāpēc to vērts noskaidrot pirms iegādes. Jāatceras, ka aitām (un arī mājputniem) vajadzēs jaudīgāku ganu nekā govīm vai zirgiem. Tas tāpēc, ka aitas tērptas biezā izolējošā materiālā – vilnā, kas noteiktos apstākļos (ļoti gara, bieza vilna, sausa apkārtējā vide, gara zāle) kārtīgi elektrību var nemaz nevadīt.
Izvēloties elektrisko ganu, jāņem vērā, cik džoulu liels ir izejošās enerģijas stiprums. Aitām nevajadzētu izvēlēties tādu, kam izejošās enerģijas patēriņš mazāks par 4 džouliem, bet noteikti jāņem vērā, kāds būs maksimālais aploka kopējais garums.
Veco laiku stilā
Ja aitu nav daudz, tās ir rāmas, pie kopējiem un savas vietas (kūts/novietnes) pieradušas un pāris kilometru apkārtnē nav ļoti kārdinošu labības lauku vai kaimiņu dārzu, tās var ganīt veco laiku stilā. Vai esat pamanījuši, ka Brīvdabas muzejā ap puķu un sakņu dārzu bieži apkārt ir sēta? Tā nav domāta tikai lielu augu atbalstam vai smukumam, bet lai aizsargātu augus no mājdzīvniekiem. Tāpat var mūsdienās rīkoties attālas viensētas īpašnieks, atļaujot savam nelielajam ganāmpulciņam brīvi ganīties, kur vien gribas, iežogojot nevis aitas, bet to, kas no tām jāpasargā. Tas gan nozīmē, ka jābūt diezgan drošam, ka tuvumā nav dziļu mežu, kur varētu mājot vilki, vai apkārtnē neklaiņo suņi. Varbūt māja ir dabisku šķēršļu apjozta (piemēram, upes līkumā) un aploku vajag tikai kādā no teritorijas daļām.
Domājot par nožogojumu aitām, nav pareizo un nepareizo variantu. Ir dažādi varianti, un katram pašam ir jāizsver, jāizmēģina un jāpiemēro sev vislabākais, jo, kas vienam der ideāli, citam nederēs nemaz. Tas visbiežāk būs atkarīgs no aitu skaita, ganību atrašanās vietas, no tā, kas tām ir kaimiņos, un, protams, arī no jūsu laika un maciņa biezuma.
Vairāk lasiet žurnāla Agro Tops jūlija numurā
