Kā “Nordeka” milzis terorizēja Ati, “sēdējā pakaļā” un brauca virsū 40
Atis Jansons, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Ventspils šoseja. Piektdienas pievakare. Agrā tumsa. Piedevām slapja un žilbinoša spožuma pilna. Sevišķi tagad, kad tuvojamies otrajam Tukuma aplim un pretējā plūsma no Rīgas ir aizvien blīvāka.
Kļūstam lēnāki. Nav vispārpieņemtā “tolerantā” norma vairs 105 km/h kā tur tālāk, pustukšajā Kurzemē. Paliek likumīgie 90. Kas arī šādos apstākļos nav maz. Apdzīšanu praktiski nav. Rātna brīvdienu gaidu omulība…
Lielceļu karalis
Tad spoguļos parādās kas dīvains. Visādi “pakaļā līdēji” ir redzēti. Parasti mana izmēra. Jaudīgi. Lecīgi. Vai komercbusiņi, kuriem jāsteidzas vienmēr. Šis ir milzis. Ar platu spožām lampām apkārtu purnu, kurš nu ir vairs tikai metrus desmit no manis, kaut “70” zīmju virteni uz Rīgas pusi es ne sevišķi ņemu galvā.
“Nordekai” ar šo nepietiek. Brauc virsū. Novērš manu uzmanību no priekšā notiekošā, no nepatīkamiem pārsteigumiem, kuri var ēnu spēlē slēpties. Bojā noskaņu. Nervozē. Sadusmo. Ko tev vajag?!
Vai neredzi, ka šādā (joprojām ap 90, varbūt brīžiem nedaudz mazāk) režīmā braucošā virknīte tur priekšā ir pietiekami gara, lai kārotā brīvība un vēl plus 10 km/h būtu neaizsniedzami? Nu, rimsties taču! 100 km/h ir tikai četras sekundes ik kilometrā ātrāki par šo (tavuprāt) vilkšanos. Nerimstas…
Palaižu garām. Un nu skatos, kā šis terorizē kādu golfiņu, kurš iztur līdz Smārdes krustojumam. Tad pamūk malā un paliek arī aiz manis. Tagad kārta kādam džipiņam, kuru ceļu karalis “nokož” aiz Ķemeriem.
Spuņciemā šis ir metrus 400 man priekšā un cīnās ar nākamā upura labsajūtu. Un tā tālāk, līdz esam uz jaunās Jūrmalas šosejas, kur mēs, apvainotie, atļaujamies 105 km/h, ko šim liedz ātruma ierobežotājs, un atstājam profesionāli spoguļos tādu mazu maziņu. Apsteidzot redzu – pie stūres kungs labākajos gados…
Kas viņu dzen? Kam pajautāt? Atceros mūsu ārštata autoru Edgaru Valmierā. Viņš “VTU Valmiera” autobusa vadītājs. Ko teiksi, profesionāli?
Krelles uz ceļa
“Ko būtu darījis pats un kāpēc, ja manā priekšā uzrastos šāda krellīte?” vaicāju Edgaram. “Pirmais, ko derētu atcerēties visiem šo lielo transporta līdzekļu vadītājiem – no augšas viss izskatās citādi un sevišķi apgrūtinātas redzamības apstākļos ir redzams daudz labāk, nekā tas ir no vieglā auto vadītāja vietas.
Otrais, maršruta autobusa vadītājs, visticamāk, šo ceļu zina no galvas, bet ne visi “mazmašīnu” vadītāji šo ceļa posmu ir tik bieži braukuši. Kas notiek, ja autobuss ir pēdējais šādā krellītē? Nekas jau neapstājas! No aizmugures tuvojas nākamie – drusku ātrākie – braucēji, un lielākā daļa no tiem autobusu pēc definīcijas uzskata par “upuri”, kurš te velkas un “čakarē satiksmi”, tāpēc tam ir jātiek garām.
Un tad jau “tejāteris” sākas pie autobusa vadītāja kājām (pie autobusa priekšējā kreisā stūra)! Mēģina apdzīt, vietas, kur ielīst, ir par maz, autobusa vadītājs ir spiests piebremzēt, lai turētu drošu distanci. Bet tur jau nākamais, ieraudzījis bremžu signālu, par varas makti mēģina autobusam tikt garām…
Manuprāt, tas ir tas, no kā aprakstītajā situācijā centās izvairīties autobusa šoferītis. Tikai viena nelaime – ciest dabūja bez vainas vainīgie, pēdējie šīs krellītes posmiņi, kuri varbūt būtu gribējuši (un braukuši) drusku ātrāk, ja vien ceļš priekšā būtu brīvs.
“Pa muguru” ir pelnījuši pirmais, otrais un varbūt trešais braucējs: pirmais par to, ka velkas lēnāk par normālu plūsmas ātrumu šajā posmā un neskatās spogulī, otrais un trešais par to, ka ir pievilkušies tik tuvu astē, ka nākamajiem apdzīšana vairs nav droši iespējama.
Es pie sevis droši vien “svētītu” pirmos: “Nu, murmuļi! Ja jau ir tik grūti un nesanāk, tak brauc ar sabiedrisko!” Šis ir tāds varbūt attaisnojošais autobusa vadītāja rīcības skaidrojums. Ļoti ceru, ka to neizraisīja ikdienas rutīna – vakar Kalnciema krustā biju divas minūtes agrāk…
Tāpat ticu, ka maršrutu grafiks nav saplānots pēc formulas – pedāli grīdā! Tuvojas biezo miglu un arī pirmo sniegu laiks, šādas situācijas ar “brigadieriem” būs arvien biežākas. Lūdzu, skatieties spoguļos! Ja pamani, ka aiz tevis veidojas rinda, varbūt piestāj kādā autobusu pieturā un palaid tos steidzīgos!
Kādreiz tā to mācīja autoskolā. Bet lielo transporta līdzekļu vadītājiem novēlētu vienkārši “ieslēgt empātiju” un mēģināt saprast mazos satiksmes dalībniekus. Varbūt tev tagad pa priekšu brauc kāds tavs radinieks vai kāds cits tevis ļoti cienīts cilvēks, kuram tā braukšana tik labi nesokas…
Un tu te izdaries kā tāds varenais. Tas palīdz nolaisties uz zemes! Un arī, ja pamani, ka sāc uzvilkties, nu varbūt piestāj pats kur maliņā un “uzpīpā”! Tās pāris minūtes uz mūžības fona tāpat neko nemainīs…Vadot autobusu, ātruma ierobežotāju neizmantoju kā kruīza kontroli, arī apmācot jaunos kolēģus, esmu ieteicis to nedarīt.
Pat valstīs, kur drīkstam ar to “simtiņu” braukt, iestādu 95 km/h, lai, ripojot no kalna, nepārsniegtu atļauto, bet, pielavoties kādam lēnākam braucējam, man būtu rezervīte to apsteigt,” atklāj pieredzējušais autobusa šoferis.
Varbūt autobusu vadītāju sportisko tieksmju izlādei var derēt treniņi slēgtās trasēs? “LUX Express” pērnajā ziemā sānslīdes “Brīvkalnos” jau iemēģināja.
Ja vienoties nespēsim
Laikam jau sajutāt, ka Edgars pavelk, kā saka, deķīti uz savu pusi. Zīmē mazliet citādu situāciju. Nu, nebija šajās “krellītēs” ne dikti lēna pirmā posma, ne autobusam sekojošu uzbrucēju. Drīzāk jau stūrmanis tiešām bija uzvilcies. Un ja tā kļūst par hronisku kaiti…
Starp citu – iegāju “guglē”, kādu “Nordekas” bildi meklēju. Un atradu divas lasītāju sūdzības par šīs firmas šoferu ļoti ātriem manevriem. Pat fotogrāfijas pievienotas. Un vienā no tām – kāds pārsteigums! – buss ar man zināmajiem numuriem.
Datu aizsardzības vārdā ciparus nenosaukšu. Vien uzņēmuma vadības iespējamai interesei un analīzei pačukstēšu – tur rakstīts kāds pagājušā gadsimta gadaskaitlis.
Darba devēju kontrole un audzināšanas pasākumi varētu būt viens solis uz lielceļu atmosfēras uzlabošanu. Kas vēl? Nospriežu – jāpajautā savulaik gluži labam žurnālistam Mārim Dzelzgalvim, kurš nu jau vairākus gadus biezāku maizes riku pelna kā tālbraucējs šoferis. Ar smago “fūri” brauc. Ar ātruma ierobežotāju, kurš kalibrēts uz 90 km/h. Nevis 100, kā autobusiem.
Zvanu. Neatbild. Pēc stundas atzvana. Nu varot runāt, jo stāvot sastrēgumā pie Nirnbergas. Ievērojāt? Nerunāja braucot. Pat ar brīvroku sistēmu ne.
Ko teiksi, Māri? Un dzirdu sekojošo.
“Te nekas tamlīdzīgs nav iespējams. Jo te ir kontrole (tiešām – no Usmas līdz Rīgai nevienu uniformu vai zilās bākugunis nemanīju. – A. J.). Varena, metodiska, visaptveroša. Distances ievērošanu filmē droni. Ja negribi regulāri tikt apturēts ķinīša atrādīšanai un protokolēšanai, tie 50 metri un jebkādas nepamatotas uzplijības atmešana ātri kļūst par normu.
Par ieradumu, kuram seko bez pārdomām un gluži automātiski. Nu jau labu laiku daudzveidīgāks un neprognozējams kļuvis vācu ceļu policijas netrafareto auto parks. Var gadīties, ka tev kādu brīdi blakus joslā brauks necils busiņš ar tonētiem stikliem.
Un tajā vēl viena filmēšanas brigāde, kura ne tikai telefonu, bet pat burgeru tavā rokā iemūžinās. Un kur nu vēl tahogrāfu ierakstu kontrole. Fiksēts tajos ir viss – arī ātrums, ja esi pamanījies elektroniski ierobežojošās ierīces pa savam pārregulēt,” stāsta Māris.
Tā, lūk. Taisnība, protams, Mārim. Kontrole būtu glābiņš. Bet kontroles no malas nebūs. Un braucienu noskaņa Latvijā joprojām būs atkarīga no vārīgās konstrukcijas, kuru sauc par satiksmes dalībnieku savstarpēju sapratni un kompromisiem. Vēlams pat cieņu. Mēģināsim?
