Pirmajā maijā beidzās līdaku saudzēšanas laiks. Kā tās noķert un izprovocēt uz ņēmienu? 3
Aldis Sāvičs, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Pirmais maijs – Latvijas Republikas Satversmes sapulces sasaukšanas diena un darba svētki, svētki darbam un tā darītājam, un, protams, spiningotāju svētki.
Beidzies līdaku saudzēšanas laiks, beigušies arī to mīlas prieki un pēcnācēju laišana savā – ūdens – pasaulē, patērēta milzu enerģija, zudumā gājuši spēki un taukumiņš, un tagad tā gribas uzkosties, ka teju vai acīs cērtas, un šīs pastiprināti grābj visu, kas kustas.
Nārsts beidzies agrāk
Te gan jāteic, ka, pēc maniem un daudzu copmaņu vērojumiem, šogad līdaku nārsts beidzās pirms nedēļām trim četrām, tās pirmo pēcnārsta ēstgribas vilni jau ir apmierinājušas, tāpēc pirmajā copes dienā ēsmu ņēma ar samērā gariem zobiem un prasīja no makšķerniekiem diezgan lielas pūles, lai piemānītu kādu normālu eksemplāru.
Līdaku ēstgribu pastiprināja saules ripa debesu jumā un teju vai gludais ūdens spogulis, kuram ņirbu piedeva vienīgi laiku pa laikam garām skrienošās zivgribīšu laivas.
Kur meklēt līdakas
Kur tad pēc nārsta slēpjas līdakas, kā tās atrast un izprovocēt uz ņēmienu?
Neilgi pēc nārsta tās joprojām atrodas netālu no nārsta vietām, un, lai gan līdaka nav bara zivs, izvelkot vienu, ir lielas iespējas tajā pašā vietā noķert vairākus eksemplārus.
Drīz tās izklīdīs un iekārtosies slēpņos – ūdenszālēs, aiz zemūdens šķēršļiem, akmeņiem, kokiem, bedru krantīs.
Lai izpētītu zemūdens reljefu, neatsverams palīgs būs eholote. Jāņem vērā, ka līdaka, kā arī citas plēsīgās zivis, kuras mīt Latvijas ūdeņos, ļoti ietekmējas no laika apstākļiem un, ja no nārsta pagājis labs laiciņš, līdakas atkopušās, milzīgo kāri uz svaigu medījumu nodzinušas un spēkus jau nedaudz uzkrājušas, dienā, kad spīd saule un vēja praktiski nav, tās uz ēsmas sagrābšanu pierunāt būs ļoti grūti.
Jāatceras gan vecā patiesība, ka līdaka tiek dēvēta par ūdeņu sanitāru un savainotu, pusbeigtu zivteli grābs teju vai jebkurā laikā un apstākļos.
Ne velti pavasaros, vimbu kāpšanas laikā, zem Ventas rumbas sarodas prāvas līdakas, kuru mērķis ir uzkost kādu rumbas akmeņos neveiksmīga lēciena laikā apdauzījušos pusbeigtu vai beigtu vimbu.
Spiningošanas rīki
Ar kādu inventāru tad vajadzētu vilināt šo makšķernieku aprindās tik ļoti populāro zivi? Te atbilde būs tikai viena – labu, bet, sīkāk runājot, jāsaka, ka līdaku spiningošanas veidi ir daudz un dažādi, piemēram, ja līdakas ķer ar mikrodžigu vai tviču, nepieciešami smalkāki rīki.
Es pastāstīšu par klasiskajiem spiningošanas veidiem, līdakas ķerot ar šūpiņiem vai silikona zivtiņām. Spiningojot no laivas, es lietoju 2,30 līdz 2,70 metrus garu kātu, no krasta piemērotāks būs garāks.
Kātam nevajadzētu būt pārāk stingram, pilnīgi pietiek ar vidēji ātru akciju – ar tādu būs vieglāk veikt tālus metienus. Tests no 7 līdz 30 gramiem.
Kātu aprīkoju ar labu 4000. izmēra spoli. Labai spolei ideāli strādā bremžu mehānisms, nav pieļaujams, ka tas darbojas ar rāvieniem, un aukla uz spoles tinas vienmērīgi, piepildot spoles kaseti no viena gala līdz otram.
Ir gadījies nopirkt spoles, kuras slikti pilda uztīšanas funkcijas, un to nav iespējams labot, pat pieliekot vai noņemot šeibas spoles mehānismā. Silti iesaku spoli tūlīt pēc nopirkšanas pārbaudīt un, konstatējot minētos defektus, ar steigu doties uz veikalu to mainīt – agri vai vēlu spole sagādās nepatīkamus pārsteigumus.
Arī auklu es iesaku izvēlēties labu – vairāk maksāsiet, bet tā noteikti ilgāk kalpos. Līdaku spiningošanai dārgās, zīdainās japānietes izmantot nevajadzētu, bet vienu klasi zemāk gan.
Labas pītās auklas ir ar zemu nodiluma pakāpi, tās kalpo ilgi. Pavasarī un rudenī darbojos ar 0,18 mm auklu, vasarā – ar tievāku. Jāatceras, ka pītās auklas praktiski nestiepjas un cīņā ar zivi rāvienus amortizē kāts un spoles bremze.
Ja spiningoju zemā gaisa temperatūrā, lai aukla nesasaltu, uz kasetes uzpilinu kādu neitrālu eļļu. Līdakas zobi ir asi kā žiletes, tāpēc auklu aprīkoju ar tievu, bet izturīgu metāla pavadiņu.
Kā iemānīt?
Mānekļu klāsts pēdējā laikā ir kļuvis milzīgs. Par universālu mānekli uzskatu silikona mānekli, tautā dēvētu par gumijzivtiņu. No plašā piedāvājumu klāsta iespējams izvēlēties gan gaišākas tumšam laikam, gan tumšākas gaišiem un saulainiem laika apstākļiem.
Lietojot atbilstoša smaguma džigu, var apmakšķerēt noteiktus dziļumus, aprīkojot šo pašu zivtiņu ar “čeburašku” (papildsvariņu), iespējams apmakšķerēt dziļākas ūdenstilpes vietas.
Ļoti veiksmīgi līdakas ķeru ar metāla vizuļiem – šūpiņiem. Lai tos varētu izmantot dažādos dziļumos un novilkt līdakai gar pašu degungalu, manā arsenālā ir šūpiņi svarā no 8 līdz 28 gramiem.
Protams, liela loma ir arī mānekļa vadīšanas tehnikai, bieži vien labus rezultātus var sasniegt, izmantojot pauzes un vizulim ļaujot planēt uz leju. Vasarā, kad līdaku uzturēšanās vietas stipri aizaug ar ūdensaugiem, neatsverams palīgs būs pretzāļu vizulis.
Esmu vilinājis lielas līdakas, velkot pretzāļnieku caur lēpeņu logiem: pavelku, uzlieku mānekli uz lēpeņu lapas, pēc maza brītiņa atkal pavelku, un seko zibenīga cope. Acīmredzot plēsoņa jau sekojusi māneklim, brīdī, kad tas pazudis, bijusi neizpratnē, un, kad atkal parādījies, tā devusies pēdējā uzbrukumā.
Pēdējā laikā modē nākusi lielo līdaku ķeršana ar lieliem mānekļiem, tie, protams, ir smagi un rada kātam un spolei papildu slodzi. Lai veiksmīgi darbotos ar lielajiem mānekļiem, jālieto stingri kāti ar krietni vien lielāku testu un multiplikatorspoles.
Pašreiz, pavasarī, nevar nepieminēt rotiņus, jo, kā teica viens mans paziņa, rotiņš arī Āfrikā ir rotiņš, un tā arī ir, un gandrīz vai noteikti varu teikt, ka katram copmanim mānekļu kastē jābūt vismaz ducim dažādu krāsu un svaru rotiņu, cik zinu, par klasisku un teju vai viszivīgāko tiek uzskatīts trešā numura “Mepps” ar kapara lapu. Eksperimentējiet, un panākumi neizpaliks!
