Pamatmēslojums un papildmēslojums 0
Pamatmēslojumā pirms zālaugu sējas vēlams iestrādāt organisko mēslojumu: kūtsmēslus, kompostu, vircu, digestātu, kas satur gandrīz visas augiem nepieciešamās barības vielas, arī mikroelementus. Kūtsmēslus ieteicams iestrādāt iepriekšējā gada rudenī. Tiem pakāpeniski sadaloties, vairākus gadus augi tiek apgādāti ar barības vielām un tiek uzlabotas augsnes īpašības. Vadoties no mēslošanas līdzekļu ķīmiskā sastāva, tiek noteiktas nepieciešamās devas konkrētajos apstākļos. Vidēji pamatmēslojumā lieto 60 kg/ha P2O5 un 90 kg/ha K2O, bet devas koriģē pēc augšņu agroķīmiskās kartēšanas datiem – auglīgās augsnēs samazinot un nabadzīgās attiecīgi palielinot devas. Slāpekli auglīgās, trūdvielām bagātās augsnēs pamatmēslojumā nelieto vispār, nabadzīgākās augsnēs iestrādā tā saukto starta devu 30–40 kg/ha N.
Papildmēslošana. Ganības jāmēslo intensīvāk, jo ganību zāle salīdzinājumā ar pļaujamajiem zelmeņiem ir bagātāka ar proteīniem un minerālvielām. Tas nozīmē, ka no augsnes tiek paņemts vairāk barības vielu. Biežā zāles apganīšana traucē augiem uzkrāt rezerves, tāpēc ar mēslojumu nepieciešams regulāri nodrošināt augus ar pietiekamu daudzumu viegli uzņemamu barības vielu. Intensīvi mēslojot, ganību zālē var uzkrāties palielināts nitrātu daudzums. To ietekmē gan slāpekļa deva, gan arī laika periods starp slāpekļa izsēju un zelmeņa izmantošanu, kā arī nodrošinājums ar molibdēnu, kas sekmē nitrātu reducēšanos līdz amonjakam. Lai izvairītos no pārlieku liela nitrātu daudzuma lopbarībā, jāsamazina vienā reizē dotās N devas līdz 60 kg/ha.
Biežāk lietotie slāpekļa minerālmēsli ir amonija salpetris. To nedrīkst izsēt rasainā zelmenī, lai neapdedzinātu augus. Agri pavasarī uz mitras augsnes ganību mēslošanā vēlams izmantot karbamīdu. Tas labāk saistās augsnē un slāpeklis atbrīvojas pakāpeniski, samazinot nitrātu uzkrāšanās risku lopbarībā un ierobežojot iespējamo izskalošanos no augsnes nokrišņiem bagātos pavasaros. Starp mēslošanu un apganīšanas uzsākšanu ir jāievēro vismaz 15 dienu minimālais laika intervāls.
Daļu barības elementu vēlams nodrošināt ar šķidrajiem kūtsmēsliem vai tiem līdzīgu organisko mēslojumu, piemēram, digestātu no biogāzes ražotnēm. Tādā gadījumā var būt nepieciešamība papildus lietot vienpusēju P mēslojumu, jo šķidrmēsli, arī digestāts parasti ir bagāti ar kāliju un slāpekli. Ja zelmenī ir liels tauriņziežu īpatsvars, tad jāuzmanās ar devām, lai nepārsniegtu vēlamo N daudzumu, kas turpmāk var negatīvi ietekmēt tauriņziežu konkurētspējas.
Ideālā variantā šķidros mēslošanas līdzekļus izkliedē miglainā vai lietainā dienā tieši uz augsnes virskārtas vai sekli iestrādā, lietojot speciālus agregātus. Tas paaugstina mēslošanas efektivitāti un ierobežo amonija slāpekļa emisijas. Jāatzīmē, ka daļa augu barības vielu paliek ganībās ar cietiem un šķidriem lopu izkārnījumiem.
Piemērotākais mēslošanas laiks – agrs pavasaris
Mēslošanu ieteicams veikt iespējami agri pavasarī, kamēr augsnē saglabājušās mitruma rezerves no ziemas perioda. Uz mitras augsnes izkliedētais mēslojums nodrošinās augstāku efektivitāti un veicinās straujāku pirmās ražas veidošanos. Fosfora mēslojumu var lietot arī rudenī – septembrī, oktobrī. Saistīgākās augsnēs arī kālija mēslojumu var izkliedēt rudenī, bet to nav ieteicams darīt viegla mehāniskā sastāva augsnēs. Ja vajadzīgais K2O daudzums pārsniedz 100 kg/ha, mēslojumu ieteicams lietot dalīti. Rudenī dotais mēslojums sekmē jaunu dzinumu aizmetņu veidošanos un rezerves barības vielu uzkrāšanos saknēs un cerošanas mezglos. Uzkrātās rezerves vielas tiek izmantotas jauno dzinumu attīstībai nākamajā pavasarī.
Slāpekļa mēslojumu lieto pavasarī un pēc zelmeņa noganīšanas, sadalot nepieciešamo daudzumu vairākās daļās ar aprēķinu visas sezonas garumā iespējami vienmērīgāk nodrošināt augus ar barības vielām. Jo intensīvāk plānots izmantot zelmeni, jo intensīvāk tas jāmēslo, veicinot atālu veidošanos un pagarinot ganību izmantošanas periodu, un otrādi.
Rūpējoties par zelmeņa ilggadību, slāpekļa mēslojumu nelieto vasaras otrajā pusē, sākot ar augusta beigām. Tas ļauj augiem pienācīgi sagatavoties ziemošanai un izturēt arī bargākus klimatiskos apstākļus.
Ganību zelmeņa kopšana
Lai mēslojums dotu cerēto rezultātu, nepieciešams nodrošināt blīvu, kvalitatīvu zelmeni, kurā ir iespējami augstāks vērtīgo zālaugu īpatsvars. Tāpēc jāveic regulāra un pareiza ganību zelmeņa kopšana. Pavasarī jāatceras par ecēšanas pozitīvo ietekmi. Ganību ecēšas sasmalcina vecā zelmeņa paliekas, izlīdzina kurmju rakumus un ganībās atstāto mēslu čupas, aerē augsnes virskārtā izvietotās saknes, kā arī iznīcina infekcijas perēkļus, piemēram, sniega pelējuma sēņotni. Pēc ecēšanas augi spēcīgāk aug un labāk izmanto doto mēslojumu. Svarīga ir pareiza ganīšanas režīma izvēle, lai visā platībā veiktu vienmērīgu un kvalitatīvu noganīšanu. Pēc katras apganīšanas zelmeni ieteicams appļaut 6–8 cm augstu, tas stimulēs vienmērīgāku un intensīvāku zelmeņa ataugšanu. Ganīšanu rudenī pārtrauc divas trīs nedēļas pirms veģetācijas beigām, lai augi paspētu uzkrāt barības vielas ziemošanai.
Ja kopumā zelmeņa stāvoklis apmierina, bet atsevišķās vietās dažādu iemeslu dēļ tas ir paretojies vai ziemošanas laikā uzradušies tukši laukumi, jāveic zālaugu piesēšana. To ieteicams veikt agri pavasarī, kamēr augsnē saglabājies mitrums un zelmenī esošie augi vēl tikai mostas. Zelmeņa kvalitātes uzlabošana piesējot aizkavēs nezāļu un mazvērtīgo stiebrzāļu ieviešanos un pagarinās ganību izmantošanas periodu.
Vairāk lasiet žurnālā Agro Tops
